Dramatiskajā negadījumā, kas pirms vairākām dienām piemeklēja Carnikavas bērnudārza audzēkņus, vainīgs ir cilvēks, proti, suņu saimnieks. Par to ir vienisprātis visi, kurus “uzrunājis” šis notikums, kurā no divu nepieskatītu suņu uzbrukuma cieta seši bērni, no kuriem divi nokļuva slimnīcā. Patlaban Valsts policija ir sākusi kriminālprocesu par “noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību”. Savukārt viedokļi par notikušo atšķiras niansēs, no kurām dažas gan ir būtiskas.
Liepājas kinoloģiskās biedrības valdes priekšsēdētāja Anžela Dolmatova uzsver, ka informācija par to, kā audzināt suņus, sabiedrībai tiek pasniegta nepārtraukti: “Dzīvnieku aizsardzības un kinologu biedrības, privātie treneri, zoopsihologi - tas viss ir pieejams. Informācija mūsu laikos par to, kā pareizi audzināt dzīvniekus, nav nekāds noslēpums. Viss ir atkarīgs no saimnieka: vai viņš grib dzirdēt šo informāciju un to izmantot.”
Viņa piebilst, ka šajā - Carnikavas - gadījumā ir žēl gan bērnu, gan suņu. “Un milzīga pateicība tiem pieaugušajiem, kuri palīdzēja bērniem glābties. Ja tev ir dzīvnieks, tev vajag domāt dažus soļus uz priekšu,” saka Anžela. “Nevis - es viņu atstāju, domājot, ai, viss būs kārtībā. Un Carnikavas gadījumā - tie ir darba suņi, kaut arī jaukteņi - haskijs un malamuts. Viņi ir jānoslogo, jānodarbina. Man kaimiņos dzīvo haskijs, un viņa saimnieks katru vakaru sēžas uz velosipēda, suns blakus skrien, un divas stundas tas tiek nodarbināts. Nu, cilvēks nedrīkst ņemt dzīvnieku tikai pēc ārējā izskata! Ai, cik viņš mīlīgs! Bet pēc tam - skarbā realitāte, un ko ar to darīt, saimnieks nezina - varbūt viņam nav laika, varbūt trūkst līdzekļu… Ņemiet suni tikai tādā gadījumā, ja jūs simtprocentīgi varat viņam nodrošināt visas labturības prasības, lai suns neciestu ne fiziski, ne morāli,” teic Anžela.
Vienkārši priecāties par dzīvniekiem var arī tad, ja tiek apmeklētas dzīvnieku izstādes vai patversmes. “Patversmē paņemiet dzīvnieku un izvediet viņu pastaigā, jūs izdarīsiet labu darbu. Jūs palīdzēsiet dzīvniekam sagaidīt savu īsto saimnieku. Bet katra pastaiga dzīvniekam ir psihes atslogojums, cerība, ka viss būs kārtībā un viņam nenāksies visu mūžu sēdēt voljērā. Pastaigājoties dodiet dzīvniekam elementāras komandas - tie viņam būs svētki,” rosina Anžela.
Anžela Dolmatova pieļauj iespēju, ka abi uzbrukumā vainojamie dzīvnieki ir atvesti no kādas trešās valsts, tāpat tie nav revakcinēti pret trakumsērgu. “Cik zināms, abi dzīvnieki patlaban ir novērošanā, jo tas ietilpst trakumsērgas apkarošanas procedūrā. Tā kā dzīvniekiem nav trakumsērgas potes, bērniem, kuri ir suņu savainoti, būs jāsaņem pilns potēšanas kurss pret trakumsērgu. Tas ir gan psiholoģiski, gan fiziski grūti.”
Anžela izstāsta arī par citām problēmām, kas raksturo dzīvnieku saimniekus. Ik gadu tiek saņemti iesniegumi par sakostiem kaķiem, un šos “darbus” ir paveikuši suņi. “Taču lielākoties suņu saimnieki nejūtas vainīgi un iet pretuzbrukumos kaķu aprūpētājiem. Ja tas ir vienreizējs negadījums, tad vēl varētu saprast, bet ja tas kļūst par sistēmu, tad jādomā par sodu. Ceru, ka Carnikavas gadījumā saimnieki saņems sodu. Taču domāju, ka tur gaida ilgstošs process.”
Sociālajos tīklos Liepājas kinoloģiskā biedrība atvainojās cietušajiem bērniem. “Kaut arī tieši mēs neesam vainīgi, tomēr atvainojāmies par to, ka mūsu sabiedrībā ir iespējama tāda situācija. Mums ir jādara viss, lai tādas lietas, kādas notika Carnikavā, vairs nenotiktu. Diemžēl cilvēku bezatbildība tomēr joprojām ir liela. Mēs ar dzīvnieku aizsardzību nodarbojamies vairāk nekā 30 gadus, un ar gandarījumu varu pateikt, ka vairs nav tik daudz klaiņojošu dzīvnieku. Un tomēr gribas, lai drošības sajūta uz ielas būtu augstāka. Tas nav normāli, ka dzīvnieki klaiņo, vēl nenormālāk, ja šie dzīvnieki kādam pieder.”
Ādažu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Gatis Miglāns atzīst, ka Carnikavas suņu gadījums ir “ļoti skaļi aizgājis”: “Ir sajūta, ka nav izbēguši divi suņi, bet vesels suņu vagons. Varbūt tieši tādai sajūtai arī jābūt. Lai situāciju labotu, esam piesaistījuši kinologus un tagad veicam apmācības visos bērnudārzos un skolās: kā rīkoties situācijās ar suņiem, kā arī ņemot vērā to, ka skolēni kādreiz nākotnē varētu būt suņu saimnieki.”
Divos bērnudārzos apmācības jau ir notikušas, tiek pārskatīti arī pastaigu maršruti, kuri arī iepriekš tika saskaņoti. “Pārbaudām, lai pašvaldības policija var piebraukt visās pastaigu vietās. Ir šauras takas starp kokiem, tāpēc pārbaudām šādas vietas, jo pašvaldības policijai jāvar piebraukt ne tikai suņu gadījumos. Prasām arī speciālistu iesaisti, lai saprastu, vai var izmantot speciālos līdzekļus.”
Speciālajos līdzekļos, piemēram, ir želejveida piparu gāzes baloniņi. “Jāpēta, vai veselības inspekcija atbalsta šādu līdzekļu izmantošanu, lai nenodarītu kaitējumu bērniem. Ir arī ultraskaņas signāls - svilpes, kas atbaida suņus. Bet esam saņēmuši informāciju, ka šīs svilpes nestrādā, testus tās nav izturējušas: no astoņiem suņiem uz tām reaģējuši tikai divi,” teic Miglāns.
Ir iesaistīts arī sociālais dienests, ir psiholoģiskais atbalsts, paralēli notiek kriminālprocess pret saimnieku. Miglāns neuzskata, ka visās situācijās vainojams suns un tagad jāpieņem stingrāki noteikumi par labturību.
“Šis šausmīgais gadījums neliek domāt par to, ka sods jāuzliek arī labajiem suņu saimniekiem. Diemžēl ir tā, ka arī labi audzinātie suņi mēdz izbēgt: kāds aizmirst aizvērt vārtiņus, kāds nepamana, ka suns ir izracies zem žoga. Bet šajā - Carnikavas - gadījumā saimnieki ir jāsoda,” ir pārliecināts Miglāns.
Viņš atzīmē, ka suņu saimnieks ir izrādījis interesi un ir gatavs atnākt uz bērnudārzu, lai tiktos ar vecākiem. “Bet kriminālprocesa laikā tas nav pieņemams. Protams, situācija ir nebijusi. Ar mums ir sazinājušās arī citas pašvaldības, lai saprastu, kā izvairīties no šādām situācijām. Staigāšana ārpus bērnudārza teritorijas ir izzinošs process, bērni mācās dabā. To arī nevar aizliegt,” uzskata Miglāns. Tagad Ādažu aktualitāte ir suņi, un Miglāns atzīst, ka pašvaldības ikdiena vairāk koncentrējas uz suņu ķeršanu.
Ādažu novada pašvaldības policijas priekšnieks Oskars Feldmanis stāsta: “Ir uzsākts administratīvā pārkāpuma process, notiek procesuālās darbības. Abi suņi ir Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā, nogādāti drošā vidē.”
Feldmanis atzīmē, ka līdzīgi precedenti Ādažu novadā pirms tam nav bijuši. “Taču ik pa laikam ir izsaukumi sakarā ar suņiem,” atzīmē Feldmanis, “lielākoties - ka suņi klaiņo. Ja sunim nav zināms saimnieks, dzīvnieks tiek nogādāts patversmē. Ja atrodas saimnieks, patversme izsniedz viņam dzīvnieku. Pirms tam tiek nolasīts čips - ja tāds ir, un saimnieks var braukt viņam pakaļ. Mēs izvērtējam, vai uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu vai ne. Ja tā ir pirmā reize, var izteikt mutvārdu aizrādījumu.”
Lēmumu par soda piemērošanu pieņem administratīvā komisija, un naudas sods var sasniegt 350 eiro. “Daudzos gadījumos šis sods nav tik bargs,” piebilst Feldmanis.
Būdams viena kaķa saimnieks, Feldmanis atzīst, ka visbiežāk suņa klaiņošana nav speciāli apzināts gadījums: “Parasti ir tā, ka suņa saimnieki, kuriem tas suns ir izmucis, piezvana uz policiju un lūdz palīdzību noķeršanā. Nav tā, ka visi suņu klaiņošanas gadījumi ir apzināti un ļauni domāti. Ja pamanām, ka suņa palaišana brīvsolī ir apzināta, sak, ķer pats medījumu! - tad gan ir citādi. Suns, iespējams, tiek badināts, netiek audzināts. Kaimiņi dažkārt sūdzas, ka suni vārdzina apzināti. Tad iestājas atbildība.”
Cilvēki daudzkārt ir vieglprātīgi: ved suni pastaigā bez pavadas, domādami, ka varēs to sasaukt, tad gadās satikt vēl kādu suni, lai ar to “veiksmīgi” saķīvētos un nodarītu pāri. Vai cilvēki kopumā paliek apzinīgāki, pieskatot savus dzīvniekus? “Daļa saimnieku uzskata, ka savus suņus viņi pieskata ļoti labi, cita daļa uzskata, ka ir par daudz ierobežojumu. Pēc Carnikavas gadījuma visi policijas darbinieki kļuvuši daudz vērīgāki, pamana pat tos, kuri iet bez pavadas,” saka Feldmanis.
Viņš piemin arī suņu izkārnījumu savākšanu. “Cilvēki tomēr paliek apzinīgāki un savāc aiz sava suņa. Daļa gan teiks, ka tā nav. Ādažu novadā ir salikti suņu maisiņi, tos ikviens var izmantot. Lielākoties cilvēki pazīst cits citu, un ikviens var pateikt, kurš aiz sava suņa nesavāc, tāpēc uzrunā otru, lai pateiktu - tā nedariet. Nu, ja sarunas nepalīdz, tad tiek ziņots policijai.”
Sadzīviskām situācijām mijoties ar patiešām dramatiskām un pat traģiskām, cilvēki - ņemsim to labāko iespēju - tiek audzināti atbildībā. Proti, tieši cilvēki ir atbildīgi par to, kāda ir dzīvnieku uzvedība. Tāpēc, atzīstot savas izcelsmes nozīmīgumu, tikai un vienīgi cilvēks ir tas, kurš būs atbildīgs par to, vai dzīvnieks ir pelnījis augstāko soda mēru. Tas attiecas gan uz Carnikavas, gan citiem ne mazāk traģiskiem gadījumiem.
