Valodas kursu Latvijā esot gana daudz, konkurence ir liela – tādu informāciju sniedz NH Mācību centrs, kur par latviešu valodas apguvi interese esot neliela: darbojas divas grupas, katrā pa septiņiem astoņiem cilvēkiem, turklāt angļvalodīgo interesentu pieplūdums ir niecīgs. Imigranti no Āzijas “negāž apkārt” valodas apguves centrus, tāpēc varam secināt, ka boltisti – voltisti un citi masu patēriņa piedāvājumu sniedzēji nesāks tekoši runāt latviešu valodā. Kā situāciju vērtē citos mācību centros, un kāda ir esošo un bijušo izglītības bīdītāju attieksme pret latviešu valodas apguvi?
Paredzēts, ka šogad un nākamgad Latvijā īstenos 50 pasākumus valsts valodas politikas stiprināšanai, tam paredzot septiņus miljonus eiro: par šādu plānu ziņo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), un tas tika apstiprināts valdībā. Valsts valodas politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns paredz pasākumus latviešu valodas lietojuma un apguves veicināšanai, valodas pētniecībai un digitālo resursu attīstībai.
Viens no plāna virzieniem ir latviešu valodas apguves iespēju paplašināšana. Pieaugušajiem paredzēts pilnveidot valsts valodas apguves sistēmu un atbalstīt pedagogu profesionālo pilnveidi, tostarp latviešu valodas un literatūras skolotājiem darbam lingvistiski neviendabīgā vidē. Plānots izglītot vismaz 80 pedagogus, kuri māca latviešu valodu kā svešvalodu pieaugušajiem.
Skan labi, arī septiņi miljoni eiro ir vērā ņemams skaitlis, tāpēc, lai apjaustu situāciju, “Neatkarīgā” uzdeva jautājumus valodu apmācības centriem. Tā, piemēram, mācību centrs “Pygmalion” atbildēja uz dažiem jautājumiem.
“Precīzu statistiku par kursantu dzimto valodu un izcelsmi mēs mērķtiecīgi nevācam un objektīvi nevaram kontrolēt. Taču pēc mūsu ikdienas novērojumiem pēdējā laikā aptuveni 60% latviešu valodas kursu apmeklētāju ir ārzemnieki, kas ieradušies Latvijā strādāt vai dzīvot, un aptuveni 40% - vietējie krievvalodīgie iedzīvotāji. Vēl pirms dažiem gadiem šī proporcija bija pretēja, un tā ir viena no pamanāmākajām pārmaiņām mūsu darbā,” uz pirmo jautājumu atbild valodu centra “Pygmalion” vadītāja Tamāra Ivaškovska.
“Interese par kursiem ir liela, un ar katru gadu tā pieaug. To veicina gan valsts valodas zināšanu prasības darbā un uzturēšanās atļauju kārtošanā, gan ārvalstu darbaspēka pieaugums, gan - un to gribu uzsvērt atsevišķi - pašu cilvēku vēlme iekļauties sabiedrībā un justies šeit piederīgiem,” viņa turpina, taču piebilst, ka par augšminēto projektu viņas vadītais uzņēmums nav informēts, jo “ne Izglītības un zinātnes ministrija, ne kāda tās padotības iestāde ar mums nav sazinājusies un nekādu piedāvājumu mēs neesam saņēmuši”.
“Patlaban, septembrī, formējas jaunas apmācību grupas, tāpēc precīzu latviešu valodā apmācāmo skaitu nepateikšu,” teic Vasilijs Ragačevičs, “Skrivanek Baltic” direktors. Taču zināmas tendences var vērot. “Ja runājam par Āzijas imigrantiem, ir daļa, kas mācās latviešu valodu, daļa - kas nemācās. Mācās tie, kuri mērķtiecīgi brauc uz Latviju studēt, jo vēlas iegūt ārsta vai kādu citu diplomu. Latviešu valodas mācīšanās ir atkarīga no motivācijas - tas ir vienīgais kritērijs, lai novērtētu vēlmi mācīties latviešu valodu,” tā Ragačevičs.
Viņš skaidro, ka, sākoties karam Ukrainā, bija ļoti liels pieprasījums pēc latviešu valodas apguves no ukraiņu puses: lai varētu iekārtoties darbā un uzsākt ikdienas dzīvi. “Studenti bija ļoti motivēti, un viss notika. Kas attiecas uz mūsu pašu krievvalodīgajiem - viņu paliek arvien mazāk, un tur vairs neredzu problēmas. Savukārt - kas attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, ir jāstrādā ciešāk ar tiem uzņēmumiem, kas nodrošina viņiem darba vietas. Interese viņiem ir, viņi domā šajā valodas virzienā. Diskusijas notiek par to, kādā līmenī šiem darbiniekiem jāzina latviešu valoda,” spriež Ragačevičs. “Vai bolt - volt darbiniekiem valsts valoda jāzina B2 līmenī? Varbūt viņiem pietiktu ar A1 līmeni? Interese par to būtu, bet šie darbinieki pagaidām nevar atļauties samaksāt par valodas kursiem, jo darba samaksas ir zemas.”
“Skrivanek Baltic” ir maksas kursi, ja vien šim uzņēmumam nav sadarbība ar Sabiedrības integrācijas fondu (SIF): “Mums līdz šim ir bijusi lieliska sadarbība ar SIF. Pamatā esam palīdzējuši Ukrainas civiliedzīvotājiem, un mūsu sadarbība ilgst kopš kara sākuma. Savukārt, runājot par trešo valstu pilsoņiem, kuri iebrauc no Āzijas, Āfrikas un tamlīdzīgi, pamatā ir viņu pašu motivācija, kā arī citu organizāciju, piemēram, biedrības “Patvērums “Droša māja”” palīdzība. Valoda ir viens no līdzekļiem, kā iepazīt latviešu kultūru un sadzīvi,” stāsta Ragačevičs.
Maksas kursi ir paredzēti biznesa līmeņa cilvēkiem, vēstniecību darbiniekiem. “Ir bijuši interesanti gadījumi: cilvēki no Krievijas - latvieši, kuri pieņēmuši lēmumu pārcelties uz Latviju, - apzinīgi ir mācījušies latviešu valodu, lai iegūtu attiecīgo valodas līmeni uzturēšanās atļaujas un pilsonības ieguvei. Papildus mums katru gadu ir vasaras bērnu nometnes, kurās ārzemju latviešu bērni mācās latviešu valodu,” turpina Ragačevičs.
Viņš uzsver, ka ir zināms par IZM plāniem valodas kursu finansēšanā, arī par pedagogu piesaisti: “Pedagogu trūkuma nebūtu, ja būtu adekvāta samaksa. Ir arī svarīgi, lai nāktu jauni profesionāļi, kuri būtu sagatavoti darbam ar ārzemniekiem. Daudz kas jau ir izdarīts šajā jomā, Latviešu valodas aģentūra ir daudz ko paveikusi. Pirms gadiem desmit piecpadsmit situācija bija daudz bēdīgāka. Patlaban latviešu valodu varam mācīt gan caur angļu, gan caur krievu valodu, arī caur jebkuru citu valodu.”
Ragačevičs uzskata, ka situācija latviešu valodas apguves jomā kopumā uzlabojas, savukārt tā sabiedrības daļa, kas apgūst valodu, ir mainīga: “Ir imigranti, kuri padzīvo šeit, teiksim, trīs gadus un aizbrauc. Līdz ar to viņu motivācija mācīties valodu ir pavisam cita. Precīzāk sakot - tās nav, jo šī nav viņu sapņu mītnes zeme. Latvija viņiem ir tikai pieturvieta. Bet kopumā - esmu pārliecināts - situācija ar latviešu valodas apguvi uzlabojas.”
Bijusī izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) septiņu miljonu eiro piešķīrumu kopumā vērtē ar pluszīmi, ja vien šī summa netiek atņemta kādiem būtiskiem mērķiem. “Būtiskākā sadaļa, manuprāt, ir par vienoto skolu: mums jārūpējas par tiem jauniešiem, kuri pāriet uz latviešu valodu. Tām skolām, kuras turpina šo pāreju, ir jāpalīdz, jo daudzas ģimenes, kurās aug šie skolēni, nerunā latviski,” teic Čakša, “un direktori ir iestājušies par to, ka šiem bērniem vasarās ir vajadzīgas nometnes. Ja mēs ejam uz to, lai visa jaunā paaudze runātu latviski, šāds miljonu piešķīrums ir ļoti atbalstāms. Valoda un kultūra mūs definē kā tautu, un, to neatbalstot un neattīstot, būs grūti runāt par ko citu.”
Pieminot valodas kursus, Čakša liek uzsvaru nevis uz boltistiem - voltistiem, bet uz profesoriem, kuri iebrauc Latvijā: valodas kursi būtu īstā palīdzība. “Bet pavisam noteikti es atbalstītu investīcijas latviešu valodas skolotājos, nosacīti - tehnoloģijās, lai valodu būtu iespējams gan apgūt, gan uzlabot. Es iestājos par to, lai cilvēkam rokās iedod makšķeri, nevis zivi,” pasmaida Čakša.
Izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone (NA): “Ir grūti tikt galā ar latviešu valodas apmācības sadrumstalotību, ar salikšanu vienā kvalitatīvā sistēmā. Tomēr, pretstāvi ignorējot, mēs tikām galā, un šā septiņu miljonu plāna būtība ir tāda, ka tas ir reāls turpinājums latviešu valodas politikas pamatnostādnēm. Un svarīgi būs pēc tam veidot stratēģiju.”
Indriksone uzsver, ka svarīgi ir ne tikai tas, ka konkrētais plāns tiek izpildīts, jo daudz darāmā ir arī ārpus šī plāna, lai regulējumi un pētījumi realizētos arī dzīvē.
Voltistu - boltistu situāciju Indriksone komentē ar atzinumu, ka valstij ir jādod iespēja mācīties latviešu valodu, bet šiem cilvēkiem ir jābūt motivētiem to apgūt. “Arī trešo valstu studentiem ir savas mācību iespējas. Savukārt par voltistiem - ja neviens viņus aiz rokas uz ielas nepaķer, netiek konstatēts, ka viņi latviski nerunā. Bet kurjeram, kurš piegādā preces, ir jāzina valsts valoda. Taču tas ir starpinstitūciju jautājums. Paskatījos uz iekšlietu ministru un uzsvēru, ka jāveido sadarbības modelis, kas paredz valsts valodas funkciju pārbaudi, un to dara ne tikai Valsts valodas centrs, bet arī valsts policija un pašvaldības policija, arī Valsts ieņēmumu dienestā, reģistrējoties kā pašnodarbinātajai personai, mēs varam pieprasīt valsts valodas zināšanas, bet pagaidām neviens šīm personām to neprasa,” tā Indriksone.
Viņasprāt, septiņu miljonu eiro plānā svarīgi ir arī tas, ka tajā ir paredzēts paplašināt un turpināt latgaliešu un lībiešu valodu apguvi. “Jauniešu un pieaugušo skaits, kas mācās šīs valodas, ir pieaudzis. Vasarā izbaudīju vidi, kurā runā tikai lībiešu valodā. Tā ir mūsu unikālā vērtība, kas jāattīsta,” teic Indriksone, atgādinot, ka valsts valoda jānostiprina visās dzīves jomās.
