ASV mediji ziņo, ka svētdien ASV sagūstītais Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro atrodas aizturēšanas centrā Ņujorkā. “Astoņus karus apturējušais” Tramps Dienvidamerikā ir paveicis to, ko negribēja darīt ar Putinu. Sestdien no rīta vairākās Venecuēlas galvaspilsētas vietās notikuši septiņi sprādzieni. Donalds Tramps savā “Truth Social” apstiprināja, ka ir atbildīgs par šiem notikumiem: “ASV veiksmīgi realizēts plaša mēroga uzbrukums Venecuēlai un tās vadītājam, prezidentam Nikolasam Maduro, kurš kopā ar sievu ir sagūstīts un izvests no valsts.”
Latvijas Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns sarunā ar “nra.lv” pauda, ka narkotiku karteļi un ieroču tirdzniecība Venecuēlā ir formāli iemesli šādām Trampa darbībām, bet pamats ir ģeopolitisku un ideoloģisku apstākļu kopums, un to pamatā ir Monro doktrīna. 1823. gada 2. decembrī ASV prezidents Džeimss Monro, uzstājoties ar gadskārtējo runu Kongresā, formulēja ārpolitikas nostādnes, kas vēlāk ieguva “Monro doktrīnas” nosaukumu. Īsi un vienkārši tas bija princips “Amerika amerikāņiem”. Proti, ASV neuzskata, ka tām būtu jāiejaucas Eiropas nāciju savstarpējās attiecībās, bet savukārt gaida, ka Eiropas lielvalstis neveidos ietekmes sfēras Amerikas kontinentā. Un “Tramps to tikko pārapstiprināja”, saka Andžāns.
“Trampam nekad nav patikuši sociālisti un komunisti, un pa 26 gadiem Venecuēla tika izveidota par sociālistu diktatūras valsti. Tas par ideoloģiju,” teic Andžāns. Bet tas nav galvenais aspekts. Galvenais ir nafta, ar ko Venecuēla ir ārkārtīgi bagāta.
Un vēl ir viens punkts. Sanāk, ka jebkura valsts, kas sevi jūt pietiekami stipru, var uzbrukt kaimiņvalstij un sagūstīt prezidentu. “Jā, lielākoties Tramps veic pretrunīgas darbības. Tās var radīt precedentus. Bet tas, ka Venecuēla bija Krievijas sabiedrotā, ir labs aspekts no mūsu perspektīvas. Proti, Tramps ir gatavs rīkoties. Tad Krievija vai Ķīna divreiz padomātu par savām darbībām. Bet Tramps iesaistās tikai tad, ja pretim ir vājš pretinieks un uzvara ir garantēta. Venecuēlas gadījumā acīmredzot bija kāds nodevējs, kurš atklāja Maduro atrašanās vietu.”
Bet ko tad Eiropas Savienība? Tās sašķeltība ir acīmredzama. “Tā nav viena valsts, un atsevišķām valstīm nebūs vienotas nostājas pret notiekošo pasaulē. Karu mazāk nebūs. Pasaulē visu laiku notiek 50-60 bruņoti konflikti vienlaikus. Eskalācija turpināsies. Bet cerēt, ka Tramps sagūstīs Putinu tāpat kā Maduro… Tas nenotiks. Tā ir cita svara kategorija. Par to varam nesapņot.”
Vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts sarunā ar “nra.lv” pauda pārliecību, ka Trampa plašā un pēkšņā uzbrukuma cēlonis Venecuēlai un tās prezidentam nav narkotikas vai vēl kas cits. “Trampu interesē nafta. Neviens naftas piegādes vads vai apstrādes rūpnīca nav cietusi. Cita interesanta pazīme ir tā, ka Tramps uzsvēra: “Mēs pārvaldīsim Venecuēlu.” Viņš gan vēl nav izvēlējies kaut cik loģisku pāreju pie valsts pārvaldes. Vai amerikāņi spēs pārvaldīt jau eksistējošu pārvaldes struktūru? Lai arī tā ir noziedzīga, bet tā ir reāla struktūra. Taču pats galvenais Trampa vēstījums ir: “Es tagad valdu pār pasauli.” Un tagad es par Kanādu nedodu ne pieci, arī par Grenlandi nedodu ne pieci, un viņa uzdevums ir sagraut Eiropu,” saka Daukšts.
Daukšts ir uzzinājis, ka pirms pāris dienām Tramps ir zvanījis Ukrainas Sauszemes spēku komandierim Sirskim. Notikusi divu stundu saruna, apejot visus diplomātiskos protokolus un apejot Zelenski. Galvenās tēzes: Sirskis tikšot izmantots kā pēršanai paredzēts puika; tu esi krievs, jūs esat viena tauta, un ko tu tagad dari; drīz mēs atklāsim Zelenska naudas darījumus.
Daukšts uzskata, ka par “Maduro gadījumu” visvairāk uztraucies ir Zelenskis: “Jo ar Zelenski var notikt tas pats. Putins taču visu laiku atkārto, ka Zelenskis nav leģitīmi ievēlēts valsts pārvaldē. Maskavā pēkšņi atskanēja doma: tu, Putin, četrus gadus pinies ar Zelenski, bet amerikāņi to “nokārtoja” vienas dienas laikā. Cik tālu šajā jautājumā ir vienošanās starp Trampu un Putinu - nezinu.”
Daukštu ir pārsteidzis Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvja paziņojums: tas ir imperiālisms, ka ASV turpina koloniālo politiku (attiecībā uz Venecuēlu). “Ķīnieši ieguldījuši Venecuēlas naftas rūpniecībā ap 70 miljardiem dolāru. Domāju, ka tur tagad iestāsies haoss. Maduro gadījums parāda jautājumus, uz kuriem īstu atbilžu nav.”
Cik zināms, Venecuēla ir Krievijas sabiedrotā. Kā tad tagad turpināsies Krievijas un ASV kvēlā draudzība? “Ar tām draudzībām ir interesantas situācija,” smaida Daukšts, “Venecuēlas naftas krājumi ir lielākie pasaulē, bet Venecuēlas naftai esot viena īpatnība: tā ir ļoti līdzīga Krievijas naftai, tai ir daudz piemaisījumu. ASV esot tikai divas rūpnīcas, kas Venecuēlas naftu var pārvērst benzīnā. Krieviem benzīna patlaban pietrūkst katastrofāli. Bet runājot par narkotikām - tas ir tikai iegansts.”
Daukšts ironizē par starptautiskajām tiesībām, runājot par Maduro un viņa sievas nolaupīšanu, jo pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šīs tā dēvētās tiesības ir saņēmušas vēl vienu triecienu. “Un šis trieciens jau kļūst par bīstamu precedentu pārējām valstīm,” uzskata Daukšts, “viens otrs politologs teic, ka tagad jāsāk baidīties Putinam. Šaubos. Bet tajā pašā laikā neko izslēgt nevar.”
“Latvija, tāpat kā citas ES valstis, neatzina Maduro režīma leģitimitāti pēc nozagtajām vēlēšanām 2024. gadā, jo Venecuēlas tautas izvēle nebija respektēta,” tīmeklī pauda Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže, norādot, ka “ES aicina visas puses uz savaldību un starptautisko tiesību, īpaši ANO Hartas, ievērošanu”. Nezin kādēļ, bet rodas aizdomas, ka “īpaši ANO” kā apvienotā nespējnieku organizācija neko nespēs mainīt nedz ASV, nedz Krievijas, nedz Eiropas “pamatotajās bažās” par Venecuēlas situāciju.
