“Dzīvnieks ir dzīva būtne, dzīvnieks nav manta!” – ar vairāk nekā 22 000 cilvēku parakstu Saeimā ir iesniegta iniciatīva, lai grozītu Civillikumu. Tas ir aicinājums normatīvajā regulējumā noteikt, ka dzīvnieks nav manta (ar no tā izrietošajām īpašuma tiesībām), bet gan dzīva būtne.
Vai mīļdzīvnieks ir arī čūska?
Protams, Latvijā spēkā ir Dzīvnieku aizsardzības likums, taču neskaitāmas situācijas liecina, ka likums tiek pārkāpts un ar šo likumu vien nepietiek. Teju katru dienu uzzinām par dzīvnieku spīdzināšanu, pamešanu, nogalināšanu. Ja Saeima lems grozīt Civillikumu, tiks novērsta aplamā izpratne par to, ka dzīvnieks ir lieta, kaut gan Dzīvnieku aizsardzības likumā ir noteikts, ka dzīvnieks ir vērtība pati par sevi.
Runājot par īpašuma tiesībām, primārais regulējums ir Civillikums. Savukārt Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka dzīvnieka īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, bet Civillikums attiecas uz visiem, kas piedalās konkrētajās tiesiskajās attiecībās. Jāuzsver, ka pirmām kārtām tieši cilvēks ir atbildīgs par sava mīļdzīvnieka darbiem (vai nedarbiem), un tad iestājas korelācija ar citiem likumiem, pat ar Krimināllikumu.
Civillikuma 841. pants nosaka: “Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas.” Iesniegtajā iniciatīvā ir paredzēts papildināt minēto pantu ar otro daļu: “Dzīvnieks nav lieta. Dzīvnieks ir aizsargājams ar speciāliem likumiem. Ievērojot likumus, kas tos aizsargā, uz dzīvniekiem attiecas īpašuma tiesības.”
Šīs izmaiņas Civillikumā var uzlabot arī Latvijas starptautisko reputāciju. Lielākajā daļā ES valstu ar likumu jau ir ieviests princips, ka dzīvnieks nav manta: šāds likums pieņemts Vācijā, Austrijā, Francijā, Spānijā un citās valstīs.
Ar iniciatīvu tiek rosinātas izmaiņas Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz nosacījumus dzīvnieku eitanāzijai. Patlaban likumā teiks, ka eitanāziju drīkst veikt, ja klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs.
Iniciatīvas autori piedāvā pagarināt šos termiņus līdz 60 dienām, dodot patversmēs nonākušiem dzīvniekiem lielāku iespēju atrast jaunu mājvietu. Tas nozīmētu, ka pašvaldībām būtu pienākums rūpēties par šiem dzīvniekiem nevis 14 vai 30 dienas, bet 60 dienas. Arī par šo pagarinājumu ir paredzamas diskusijas. Juridiskās komisijas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS) pieņem, ka diskusijas par šiem jautājumu būs spraigas, kaut vai, piemēram, par to, vai par mīļdzīvnieku var uzskatīt ne tikai kaķi, suni un sesku, bet arī čūsku un zirnekli. Kur ir šīs robežas? Un vēl jācer, ka deputāti neieliks cilvēku iniciatīvu “garajā atvilktnē”.
Nevis administratīvais, bet kriminālpārkāpums
Dzīvnieku patversmes “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone ir gandarīta par to, ka šāda iedzīvotāju iniciatīva ir guvuši plašu atsaucību un nonākusi Saeimā. “Cilvēki - ne jau visi, protams, - paliek humānāki, jo nav taču viduslaiki,” teic Ilze, “taču vislielākā problēma ir ar neģēlīgiem saimniekiem, kuri slikti izturas pret saviem dzīvniekiem. Šie cilvēki uzskata, ka viņi ar dzīvniekiem var darīt, ko grib - mocīt, pamest, neārstēt… Ir arī cilvēki, kuri pamet savus dzīvniekus, dodoties uz citu dzīvesvietu.”
Problēma ir arī tā, ka dzīvoklī nav iespējams tikt iekšā bez tiesas atļaujas, un pamestais dzīvnieks var arī nomirt, kamēr šī tiesas atļauja tiek saņemta. “Likumdošanā ir jāizdara viss, lai palīdzību dzīvniekiem varētu sniegt nekavējoši,” saka Ilze, “un lai pāridarītāji saņemtu sodu.”
Ir vēl viena problēma: dzīvnieku aizsardzības biedrības, kas rūpējas par dzīvniekiem un tos ārstē, visbiežāk negūst nekādas kompensācijas un spiestas lūgt ziedojumus. “Bērnus taču aizsargā no bezatbildīgiem vecākiem, un dzīvnieki ir tādi mūžīgie bērni, kuri paši sevi nevar aizstāvēt, tāpēc ir jāveido institūcija, kas operatīvi rīkotos bez birokrātiskiem apgrūtinājumiem - bez garumgarās staigāšanas no vienas institūcijas uz citu. Un kā ir mums? Policija veļ atbildību uz PVD, savukārt PVD - uz policiju,” teic Ilze.
Viņa piebilst, ka Francija savā likumdošanā nesen pielēma, ka dzīvnieku pamešana vairs nav nekāds administratīvs pārkāpums, bet gan kriminālpārkāpums. “Ja Latvijā kāds nozags banānu ķekaru, viņam iestāsies kriminālatbildība, bet ja cilvēks mocīs savu dzīvnieku - tā būs tikai administratīvā atbildība. Nu kā tas var būt?” Ilze ir sašutusi.
Ilze cer, ka Saeima nobalsos par 60 dienu saudzēšanas periodu dzīvniekiem, kuri atrodas patversmēs, kaut gan “Ulubele” jau kopš paša sākuma ir patversme ar “no kill” principu. Un prieks ir par to, ka “Ulubelē” izdevies samazināt dzīvnieku skaitu: gada nogalē ir aktivizējušies adoptētāji - dzīvnieku bija vairāk nekā 500, tagad - mazāk nekā 400.
“Mēs esam atteikušies no gandrīz visiem pašvaldību pakalpojumiem, jo mums nebija pieņemami apmelojumi, kas tiešā veidā skāra “Ulubeli”, nebija pieņemams arī milzīgais birokrātiskais slogs. Taču nav saprotams, kāpēc joprojām “rullē” dzīvnieku nelikumīgas pavairošanas lobijs, kaut gan par to tiek runāts arī Saeimā,” teic Ilze.
