Mūžībā aizgājusi Rita Aksenoka – viņa Latvijas prokuratūrā strādāja dažādos amatos, bija Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja, izmeklēšanas pārvaldes priekšniece un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja (1995 – 2007). Izcila, ar asu prātu un vienlaikus ar sirsnību apveltīta sieviete, kura ne tikai šķetināja sarežģītas krimināllietas, bet arī prata tās skaidrot mums, žurnālistiem.
Pirms pāris gadiem kādā LTV intervijā Rita Aksenoka atzinās, ka joprojām seko ziņām, kurās stāstīts par noziedzību mūsu valstī, un paliek dusmīga, redzot, cik aplami rīkojusies viena vai otra amatpersona. Viņa gan pasmējās pati par sevi, sakot, ka tās varbūt ir tikai veca cilvēka iedomas, sak, es gan darītu citādi, izmeklējot to vai citu lietu.
Bet sevis apsmaidīšana bija lieka: Rita Aksenoka šķetināja vissmagākos noziegumus, un tās tās bija slepkavības, kukuļošana lielos apmēros, laupīšanas. Protams, arī organizētā noziedzība bija viņas “pārziņā”. Savulaik bija tāda Oļeškeviča lieta. Viņš 1971. gadā nodibināja bandu, kurā “strādāja” astoņi cilvēki. Piecu gadu laikā - 176 zādzības, slepkavības un izvarošana. Protams, noziedzīgo epizožu bija daudz vairāk. Aksenoka risināja šīs lietas un pierādīja noziedznieku vainu.
Deviņdesmito gadu sākumā Latviju satricināja mākslinieka Pētera Galeviusa ģimenes noslepkavošana Jūrmalā. Gāja bojā četru cilvēku ģimene, no kuras jaunākajam bija tikai desmit gadi. Slepkavības tika veiktas laupīšanas nolūkā: noziedznieku guvums - videoaparatūra, pāris zelta ķēdītes un sudraba karotes… Cik daudz pacietības un nervu enerģijas prasīja šī izmeklēšana, to zināja tikai Rita pati. “Bet jebkuru lietu var atrisināt, vajag tikai strādāt,” viņa mēdza teikt.
Taču strādāt vajadzēja daudz. Rita Aksenoka atzinās, ka reizēm naktīs viņa pat nav varējusi aizmigt, jo vajadzējis pierakstīt lietas, kas vēl jānoskaidro nākamajā dienā. Rita atzina, ka darbs atņēmis laiku ģimenei. Izdienas pensijā viņa varēja aiziet jau 1995. gadā, taču viņu “pārķēra” toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, uzaicinot strādāt Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienestā par vadītāju.
Un tomēr atmiņas par izmeklētājas gaitām Ritu neatstāja. Viņa žurnālistiem - tostarp arī man - stāstīja par padomju laika noziegumiem, kas atšķīrās no tiem, kas notiek mūsdienās. Savulaik nebija mobilo sakaru, mūsdienās tie palīdz noziedzniekiem. Rita bija pārliecināta, ka spēcīgi attīstījušies ieroči un plašāk pavērušās iespējas tos iegūt. Viņa arī uzskatīja, ka noziedzība palikusi nežēlīgāka.
Rita Aksenoka vēl pirms dažiem gadiem, runājot par noziedzības līmeni valstī, uzsvēra, ka sabiedrība diemžēl nespēj iedomāties, kāds tas patiesībā ir. Un atkal mazliet paslavēja savus sabiedrotos - žurnālistus - sakot, ka nereti tieši žurnālisti ir tie, kuri kaut ko “uzrok” un tad prokuratūrai jāsāk rīkoties. Bet ne vienmēr prokuratūra to dara.
Joprojām līdz galam nav atklāta omoniešu lieta par apšaudi Rīgas centrā. Izrādās, Latvijas prokuratūras izmeklēšanā šī lieta bija tikai desmit dienas, un tad tā tika nodota Maskavai. Daudzi cilvēki, tostarp nogalinātā Andra Slapiņa tuvinieki un draugi - nāca uz prokuratūru ar lūgumu: neatdot šo lietu Maskavai. Jo tad jau bija skaidrs: lietu “noraks”. Taču tas nebija Ritas Aksenokas varā: paturēt šo lietu Latvijā.
LPSR prokuratūras Sevišķi svarīgu lietu pārvalde bija pirmā, kas pārgāja neatkarīgās Latvijas pusē - vēl pirms apšaudes 1990. gada 20. janvārī. Tostarp arī Rita Aksenoka. Bet kādā sarunā Rita ironiski un vienlaikus rūgti atzina, ka ir kauns skatīties uz dažiem cilvēkiem, kuri mūsdienās uzdod sevi par varoņiem un nēsājas ar saviem ordeņiem, kaut gan viņi tos nav pelnījuši. Un to nu gan Rita varēja zināt perfekti - kā jau labi informēts cilvēks.
Aiziet izcili mūslaiku līdzgaitnieki. Ir aizgājusi arī Rita Aksenoka. Bet viņas vārds paliks ierakstīts Latvijas vēsturē. Kā mēdz teikt - ar zelta burtiem.
