“Ja Latvija vēlas novērst Krievijas iebrukumu, tad tai beidzot jālikvidē savas Krievijas platuma dzelzceļa sliedes,” ReTV publikācijā norādījis amerikāņu starptautisko attiecību un aizsardzības jomas pētnieks Kolins Smits, kuram bijusi gandrīz 30 gadu ilga pieredze kara inženierijā ASV militārajās misijās visā pasaulē. Jautājums par minēto sliežu likvidēšanu ir kā karsts kartupelis ikviena Latvijas satiksmes ministra azotē, jo spiediens no tiem, kuri nevēlas likvidēt šīs sliedes, ir tikpat spēcīgs kā no tiem, kuri vēlas tās likvidēt.
2022. gadā Eiropas Savienības transporta ministri lēma, ka Baltijas valstīm līdz 2025.-2026. gadam jāizstrādā plāns, lai Krievijas standarta jeb 1520 milimetru platuma dzelzceļa sliežu tīklu pārveidotu atbilstoši Eiropas standartiem. Bijušais satiksmes ministrs Roberts Zīle (no 2002. gada 7. novembra līdz 2004. gada 9. martam) atceras šo regulu un uzsver, ka valstu satiksmes ministrijām līdz 2026. gada vidum jāpaziņo, ko tās darīs ar šīm sliedēm. Tas attiecas uz valstīm, kurās ir šīs Krievijas platuma sliedes, tostarp arī uz Latviju.
“Neesmu gan dzirdējis, ka satiksmes ministrs Švinka grasītos jaukt nost Krievijas platuma sliedes aiz Daugavpils un Rēzeknes,” saka Zīle, “bet domāju, ka interešu grupas to nepieļaus. Un ir jābūt arī Aizsardzības ministrijas viedoklim. Pārveidot sliežu platumu maksātu ārkārtīgi dārgi, un ES tam naudu nepiešķirs. Ja piešķirs, tad ļoti limitēti. Latvijas sliežu platuma problēma ir tāda pati kā Lietuvā un Igaunijā. Lietuva turklāt ir savienota ar dzelzceļa sliedēm ar Kēnigsbergu, kas ir Krievijas teritorija. Tad mūsējie kliegs: mēs, muļķi, jaucam nost sliežu ceļus, bet lietuvieši pelna naudu! Tomēr līdz vasarai ir jāpieņem lēmums: ko darīt ar šīm sliedēm. Ja jau mūsu valdība tik ļoti baidās no regulu nepildīšanas, tad jau tās izpildīs.”
Kolins Smits: “Mana analīze par Ukrainas karu lika secināt, ka dzelzceļš bija vienīgais iemesls, kāpēc Krievija vispār spēja paveikt to, ko tā paveica pirmajos sešos kara mēnešos un pat pēc tam, kad viņi atkāpās un sakoncentrējās ap Donecku. Vienīgais iemesls, kāpēc viņi šodien spēj apgādāt savus karavīrus, ir dzelzceļa izmantošana. Tieši tā Krievija karo, izmantojot dzelzceļu. Ja Baltijas valstis vēlas novērst iebrukumu, tad likvidējiet savus
Krievijas sliežu platuma vilcienus. Atbrīvojieties no tiem. Tas nozīmē, ka visam, kas atrodas uz austrumiem no Daugavpils, būtu jāpazūd. Vai jums ir vajadzīgs dzelzceļš uz Daugavpili? Protams. Vai dzelzceļš no Daugavpils uz dienvidiem - uz Lietuvu? Protams. Bet visam pārējam, manuprāt, ir vienkārši jāpazūd. Kas tieši jūs attur no Krievijas dzelzceļa sliežu platuma nojaukšanas?”
Visticamāk - attur biznesa intereses. Nav noslēpums, ka ES valstis joprojām uztur tirdzniecības attiecības ar Krieviju. Ja nerunājam tieši par dzelzceļa kravām, bet, piemēram, par gāzes eksportu no Krievijas, ar “gandarījumu” secinām, ka bizness plaukst: no janvāra līdz septembrim Eiropas Savienība importēja Krievijas gāzi 10,6 miljardu eiro vērtībā, un tas ir par 1,6% vairāk nekā 2024. gadā. Krievijas daļa kopējā importā bija 16,1%. ES atbalsta Ukrainu tās cīņā pret asiņaino agresoru - Krieviju, tomēr bez aiztures iepērk gāzi, tādējādi papildinot agresora kara kasi.
Bijušais satiksmes ministrs Uldis Augulis (gan Dombrovska, gan Kučinska valdībā) uzskata, ka sliedes aiz Daugavpils un Rēzeknes, kas ved uz Krieviju, ir jāpārbūvē pēc ES sliežu parauga: “No Krievijas tāpat neko labu nevar gaidīt. Nevis vajag nojaukt pavisam, bet jāpārliek sliedes. Jātaisa šaurais sliežu ceļš. Protams, vajadzīgas investīcijas. Vismaz es tā darītu. Nevajag likvidēt dzelzceļa sliedes aiz Daugavpils un Rēzeknes, jo dzelzceļš būs tas, ar ko ātri varēs no pierobežas evakuēt cilvēkus nepieciešamības gadījumā. Inženieriem jārēķina, kā sliežu ceļus pārlikt šaurākus. No drošības viedokļa būtu pareizāk sliedes veidot šaurajā variantā.”
Šis skatījums saskan ar Kolina Smita pārliecību par sliežu ceļu izmantojamību: Krievija tos izmanto agresijai un slepkavībām, mēs tos varētu izmantot aizstāvībai.
Vilis Krištopans, bijušais satiksmes ministrs (1995-1998), bija citās domās. “Iedomājieties, ja pēkšņi notiek brīnums un par Krievijas prezidentu kļūst Kasparovs, tur strauji attīstās demokrātija un kapitālisms. Mēs būsim nojaukuši Krievijas platuma sliežu ceļus un tad sāksim tos būvēt no jauna? Vai tie sliežu ceļi kādam traucē? Šī diskusija tagad notiek starp muļķiem,” ir pārliecināts Krištopans.
“Ir cilvēki, kuri domā: attieksme pret Krieviju ir uz mūžīgiem laikiem. Vācieši taču savulaik skaitījās visiem ienaidnieki. Vai tagad vācieši ir visiem ienaidnieki? 1930. gadā manas sievas vecmamma vāciete Sofija fon Bleika aizgāja mainīt pasi un nomainīja uz Emmu Bleķis. Trīsdesmitajos gados vācieši bija tur, kur tagad ir krievi. Ja sāksies karš, tas nedēļas laikā beigsies. To ne katrs saprot. Un sliedes tajā visā nespēlēs nekādu lomu. Turklāt jāsaprot, ka joprojām kaut kādas kravas tiek vestas no Kazahstānas
un Uzbekistānas. Es tiekos ar šo valstu vēstniekiem, un viņi lūdz: ļaujiet mums dzīvot, jo mums taču nav ostu! Ja mēs aizliegsim vest šīs kravas caur mūsu ostām, viņi vedīs uz Klaipēdu. Lietuvieši patlaban kārtīgi pelna, jo viņi apgādā Kaļiņingradu. Protams, mani var nosaukt par “vatņiku”, bet es nesaprotu tos, kuri bļauj: jādemontē sliedes, jāslēdz robeža! Kāpēc Polija neslēdz robežu ar Baltkrieviju? Tāpēc, ka cauri Polijai iet Ķīnas kravas 25 miljardu eiro vērtībā. Pasaule nav balta un melna,” saka Krištopans.
Andris Kulbergs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas loceklis, kā arī Baltijas asamblejas Baltijas jūras parlamentārās konferences vadītājs, nule piedaloties Baltijas asamblejā, arī uzdeva jautājumu par to, vai ir mērķtiecīgi nojaukt Krievijas platuma sliedes. “Šajā asamblejā piedalījās trīs Baltijas valstu satiksmes un ārlietu ministri. Taču nesaņēmu godīgu atbildi,” atzīst Kulbergs, “vienīgi igauņi pateica, ka šo jautājumu nevar pieņemt viena Baltijas valsts, tas jādara visām trim Baltijas valstīm kopīgi. Mēs tik daudzos gadījumos esam nevienoti, ka šaujam cits citam kājā.”
Nākamais svarīgais jautājums, pēc Kulberga domām, bija: vai mēs pārejam uz Eiropas parauga sliedēm? “Tas būtu visu Baltijas valstu, ne tikai Latvijas lēmums. Jāņem vērā, ka Latvijas transporta kravu apjoms pirms pieciem gadiem bija 60%, savukārt 40% bija pasažieri. Tagad ir 80% pasažieru un tikai 20% ir kravas. Tas nozīmē, ka kravu vienkārši nav. Tāpēc jautājums par robežu slēgšanu ir atbildams diezgan vienkārši: tas neradīs neko īpaši traģisku ekonomikai. Protams, pāris uzņēmumiem tas ļoti sāpēs, bet trīs Baltijas valstīm tas būtu kopīgi izdarāms. Bet pēc sarunas asamblejā es sapratu, ka vienošanās nebūs. Taču šāda vienošanās būtu iespējama nevis satiksmes ministru, bet gan premjeru līmenī,” uzskata Kulbergs.
Trešais svarīgais jautājums: par subsīdijām. “Nojaukt sliedes var ļoti ātri. Uzbūvēt - daudzkārt grūtāk. Tie ir aptuveni 100 miljoni eiro. Tas ir skaitlis, ar ko jārēķinās, ja mēs vispār gribam uzturēt dzelzceļa infrastruktūru. No militārā viedokļa pareizāk būtu pāriet uz vienotu modeli. Mums pilnībā jāmaina domāšana: mēs agonējam, tranzīta nav. Tāpēc mums jāaizmirst, ka mēs kaut ko pelnīsim no kravām. Neviens no šiem jautājumiem nav tikai Latvijas jautājums, tie ir Baltijas valstu jautājumi. Tas nozīmē - uzņemties līderību un pieņemt drosmīgus lēmumus. Cilvēki nesaprot, ka Latvijas dzelzceļa infrastruktūra ir būvēta 1868. gadā, un neviens no ministriem nav investējis ne kapeiku, lai uzlabotu šo infrastruktūru. Un Latvijas dzelzceļa infrastruktūra šobrīd ir tik kritiskā stāvoklī, ka neviens to pat nevar iedomāties.”
