Lietuvas tieslietu ministre Rita Tamašuniene norāda vājās vietas Stambulas konvencijā, savukārt no Krievijas uz Igauniju atbēgušais Aleksandrs atvēris ziemas peldētāju pirti, kas jau nonākusi popularitātes virsotnēs – šie un citi jaunumi ārvalstu preses apskatā.
Lietuvas sabiedriskajā TV tika translēts sižets par to, ka Latvijas parlaments atbalstījis izstāšanos no Stambulas konvencijas. “Kādu ceļu vajadzētu iet Lietuvai? Lietuva ir parakstījusi šo konvenciju, bet nav to ratificējusi,” jautā raidījuma vadītājs. Tieslietu ministre Tamašuniene atbild: “Tas ir vērtību jautājums, jo šajā konvencijā iestrādātais ieraksts ir ar ideoloģisku pieskaņu. Tātad runājam par nestereotipiskiem dzimumiem un sociālā dzimuma jēdzieniem.”
Raidījuma vadītājs piebilst: “Bet tā ir jūsu interpretācija. Zinātnieki šīs rindas lasa citādi.” Ministre atbild: “Daudzas valstis lasa citādi. Un tieši Latvija izstājas no konvencijas (deputātu gļēvuma dēļ tomēr neizstājas - E.V.), jo cilvēki tiešām spēj izlasīt to, kas tur ir rakstīts. Tieši šie jēdzieni izraisa diskusijas. Un, tā kā to nav iespējams ratificēt bez izņēmumiem (bez atrunām - E.V.), bet jāratificē pilnībā, tieši tāpēc, manuprāt, rodas diskusijas. No otras puses - vardarbība un tās izpausmes nedrīkst eksistēt mūsu sabiedrībā. Mēs runājam par vardarbību pret sievietēm un bērniem, pret senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Mums ir sistēma, kas jāstiprina gan ar preventīviem pasākumiem, gan sniedzot palīdzību upuriem. Lietuvā, manuprāt, ir pat vairāk likumu un tiesību aktu vardarbības upuru aizsardzībai nekā nepieciešams, vairāk nekā pašā konvencijā paredzēts.”
Ministre piebilda, ka sistēma jāuzlabo un jāstiprina, eksistē gan apcietināšanas orderis, gan likums par vardarbību ģimenē. “Ir iestādes un institūcijas, kas sniedz palīdzību. Tomēr efektivitātes ziņā mums vēl ir pilnveidošanās iespējas.” Bet raidījuma vadītājs nerimstas: “Bet kāpēc tad mēs nevarētu šo konvenciju ratificēt?” Ministre atbild: “Tad mums jāatgriežas pie jautājuma pirmās daļas. Es jau norādīju vērtību atšķirības. Mēs nevaram atteikties no mūsu vērtībām.”
Jautājums ir tikai viens: kāpēc lietuviešiem ir savs lepnums, bet latvieši ir gatavi skraidīt pakaļ dažādām nevajadzīgām, pat bīstamām konvencijām, kas tiek uzspiestas nezin no kurienes?
Vairākos Igaunijas medijos parādījās stāsts par Aleksandru Kilmetu, kurš pirms trim gadiem atbēga no Krievijas un atvēra ziemas peldētāju pirti netālu no Tallinas pasažieru ostas. “Sailing Banja” - tā sauc viņa patīkamo izjūtu oāzi, kuru jau ir apciemojuši viesi no desmitiem valstu. Viņa senči ir igauņi, un viņš atgriezās Igaunijā drīz pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā.
Aleksandrs piedzima Kazahstānā, uz kurieni viņa senčus savulaik izsūtīja padomju vara. Tomēr igauniskās saknes sauca atpakaļ, un Aleksandrs atgriezās senču dzimtenē.
Viņš jūtas droši Igaunijā, un viņš ir pārliecināts pretkara aktīvists. Jāpiebilst, ka savu esību Igaunijā Kilmets sāka ar juristu biroja atvēršanu - absolūta neiespējamā misija! Vispirms bija jāiemācās igauņu valoda, un tas nebija viegli. Viņš visu uzsāka burtiski no nulles. Blakus bija dēls un sieva, arī viņiem pirmie gadi nebija vienkārši.
Kilmeta ziemas peldētāju klubā ir ap 140 cilvēkiem, viņam jūra dod pārliecību, un viņš ir pašos labākajos gados - viņam ir piecdesmit. Kilmeta lielais sapnis ir ziemas peldēšanu padarīt par olimpisko spēļu disciplīnu. Viņš savulaik izstāstīja par savu pirts tradīciju: kad met garu, pirtnieks klusībā kaut ko novēl sev, bet otro vēlēšanos izsaka skaļi. Un visbiežāk šī vēlēšanās ir: lai beidzas karš.
Polijas plašsaziņas līdzekļos izplatīts Polijas armijas ģenerālštāba brīdinājums par Krievijas psiholoģiskajām operācijām, ko pēdējā laikā Polijas teritorijā tā ir aktivizējusi. Mērķis: vairot sabiedrībā Ukrainai naidīgu noskaņojumu.
Speciālisti uzskata, ka šādu operāciju mērķis ir vairot negatīvu Polijas iedzīvotāju attieksmi pret Ukrainu, veicināt izdarīt spiedienu uz varas iestādēm, lai tās pieņem valsts interesēm neizdevīgus lēmumus.
Ģenerālštābs piekodina neļauties emocijām, kas tiek apzināti un negodīgi provocētas. Jau vairākus gadus Krievija veic sabotāžas aktus, kas ir daļa no Krievijas specdienestu koordinētām darbībām. “Sabotāžas akti ir - tiem nav nekāda sakara ar Ukrainas iedzīvotāju nodomiem vai plāniem,” uzsver ģenerālštābs.
Novērots, ka sabotāžas akti un psiholoģiskās operācijas visbiežāk notiek vietās, kur atrodas Ukrainai paredzēto ieroču un humānās palīdzības centri. Tādi ir gan Gdiņā, gan Gdaņskā. Tiek aizdedzinātas automašīnas, notiek sprādzieni. Informatīvā kampaņa tīmeklī ir tik intensīva, ka to pat grūti apturēt. Nav brīnums, ka daudzi poļi notic, ka “sliktajiem ukraiņiem” nevajag palīdzēt. Tomēr tiek darīts viss, lai šīs Krievijas aktivitātes apturētu.
