Plašu rezonansi guvušais gadījums Šveicē ar agresorvalsts ideoloģijas pārņemtā Latvijas iedzīvotāja uzbrukumu ukraiņiem liek uzdot jautājumu: ja Latvijā iebrūk Krievijas okupanti, kā rīkosies šeit esošie Krievijas propagandas pārņemtie prāti? Pāries okupantu pusē? Bet ko darīs latvieši? Bēgs? Aizstāvēs Dzimteni?
Attīstīs kolaborācijas prasmes? Kāds šobrīd ir sabiedrības noskaņojums attiecībā uz iespējamo rīcības plānu nosacītās X stundas gadījumā? Par to spriež bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš, bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, psihoterapeits Viesturs Rudzītis un politologs, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
“Es gribētu domāt, ka latvieši nebūs gļēvi,” teic bijušais Valsts drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš. “Pēdējos divdesmit gadus es dzīvoju savā cilvēku lokā, ar ko kontaktējos, un man šobrīd nav dziļas un patiesas informācijas par sabiedrības kopīgo noskaņojumu. Par tiem cilvēkiem, ar kuriem darbojos kopā, esmu pārliecināts: viņi stāvēs un kritīs par Latviju. Esmu zemessargos, un mēs neatkāpsimies ne soli. Nebūs nekādu kompromisu, tikai cīņa.”
Bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, kuru daudzi dēvē par vienu no informētākajiem cilvēkiem valstī, uz jautājumu par latviskās sabiedrības reakciju uz iespējamo iebrukumu atbild: “Gribētos jau cerēt, ka nebūs tādu latviešu, kuri pārietu okupantu pusē, bet diemžēl jāsaka: tādi būs. Procentuāli es gan nezinu, bet - būs. Taču, runājot par iebrukumu, manī atdzīvojas reālistiskais optimists: iebrukuma nebūs.”
Staris pieļauj, ka iespējamā iebrukuma gadījumā būs cilvēki, kuri ne aiz pārliecības, bet, cenšoties saglabāt dzīvību, mēģinās sadarboties ar iebrucējiem. “Domāju, ka lielākoties šādi cilvēki varētu būt no tās paaudzes, kas dzīvojusi padomju laikos un vēl tagad purpina, ka “toreiz viss bija” - bezmaksas medicīna, lēta elektrība, lēti dzīvokļi un lēti telefonsakari. Par jaunatni man ir cita pārliecība,” teic Staris, “manai mazmeitai ir 21 gads, un viņas draugu lokā valda lielāks patriotisms nekā vecajā paaudzē.” Staris vēl piebilst, ka gribētu kļūdīties par kolaborantu skaitu, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka tādi būs.
Psihoterapeits Viesturs Rudzītis ir skeptisks: “Paskaties uz vienu otru savu kolēģi žurnālistu. Daži pēkšņi ir palikuši tik prokrieviski, ka bail skatīties. Šis prokrieviskums lien cauri gan sociālajos tīklos, gan rakstos. Kā tas tā var būt? Tas, protams, nav vērojams tikai žurnālistu darbos vien. Tas ir vērojams arī sabiedrībā. Kas tas ir? Viltus drošības sajūtas radīšana?”
Rudzītis atceras kara sākumu Ukrainā: “Krievi domāja, ka viņi visus ir nopirkuši un Ukrainu būs viegli iekarot. Bet ukraiņi izrādījās nenopirkti. Gribētos, lai Latvijā arī tā būtu. Bet mani vairāk uztrauc jaunā paaudze. Mani uztrauc, ka ir tādi ērmi, kuri iet piketos par kaut kādu Stambulas konvenciju. Tas ir ģimenes degradācijas rezultāts. Manā ģimenē tādi ērmi nevarētu uzaugt. Viss, ko mēs varējām, to izdarījām. Ceru, ka daudzās citās ģimenēs ir tieši tāpat.”
Bijušais aizsardzības ministrs, politologs, politikas zinātnes doktors Artis Pabriks: “Kā šādā X stundā rīkosies latvieši? Galvenais, kādu piemēru rādīs mūsu valsts līderi. No tā būs atkarīgs tas, ko darīs tauta. Domāju, ka valsts līderi būs apveltīti ar veselo saprātu. Domāju, ka patlaban situācija ir labāka nekā 1939. un 1940. gadā. Manuprāt, rīcība būs adekvāta.”
Pabriks uzskata, ka ir svarīgi, vai cilvēki, kuri atradīsies vadošajos amatos, būs pietiekami kompetenti un spēs pieņemt pareizos lēmumus. “Protams, var gadīties, ka dažos amatos var atrasties cilvēki, kuriem nav pietiekami liela pieredze. Ja mēs runājam par konkrēto X stundu, ir svarīgi sajust: ja krīze tuvojas, jāreaģē pareizi. No tāda iebrukuma ir iespējams arī izvairīties, bet tas ir atkarīgs no pieredzes un zināšanām. Lielā mērā arī no politiskās intuīcijas. Var jau teikt: mēs te drusciņ pagaidīsim, nekas traks jau nebūs… Bet viss patiesībā saistīts ar mūsu bruņoto spēku un politisko aprindu gatavību,” saka Pabriks, “tostarp runājot par apmācībām, par iepirkumiem, par munīciju, par noturību.” Pabriks uzskata, ka reakcija būs pareiza, vienīgais jautājums: vai tā nebūs novēlota?
Viņš domā, ka kolaboracionisti Latvija teritorijā noteikti būs, turklāt - arī latviešu vidū. “Tādi vienmēr ir bijuši un būs. Bet viņiem jāsaprot, ka viņus var identificēt un izķert. Un skaidrs, ka viņi neko nevinnēs, jo arī viņiem nāksies ciest no krievu armijas agresijas,” spriež Pabriks.
Pabriks atzīst, ka viņš ir mazliet pesimistisks, jo: “Tas nav tikai Latvijas jautājums. Viss notiek Rietumu politiskajā vidē, kas paliek arvien sadrumstalotāka un kreisāka. Kad Latvijā redzu šos kliedzējus, kuri aizstāv migrantus, mani pārņem bažas, ka par viņiem sāk balsot arvien vairāk vēlētāju. Viņi nebūs tie, kuri laikus pieņems pareizos lēmumus. Turklāt mani šausmina daudzu mūsu sabiedroto nespēja saredzēt acīmredzamo. Cik jums ir dronu detektoru, cik jums ir dronu pilotu? Cik jums ir cilvēku, kuri māk karot Ukrainas karu - nevis Otro pasaules karu?” Pabriks uzsver, ka mūsu pašu mājasdarbi arī ir neizdarīti: “Mēs visu velkam garumā, nodarbojamies ar mazsvarīgām lietām.”
Bet atcerēsimies, kas notika 1940. gadā. 16. jūnijā Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS apsūdzēja Latviju 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties izveidot jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu. Latvijas valdība vientiesīgi cerēja novērst asinsizliešanu un, ņemot vērā dažas dienas seno vēsturi, padomju karaspēka iebrukumu Lietuvā un robežsargu nogalināšanu Latvijas pierobežā, pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt sarkanos okupantus kā draudzīgas valsts karaspēku...
17.jūnijā padomju rīkļurāvēji pilnībā okupēja Latviju. Tajā pašā dienā tika okupēta arī Igaunija. 17. jūnija vakarā valsts prezidents Kārlis Ulmanis ar radiofona starpniecību uzrunāja latviešu tautu: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”
Viss notika zibenīgā ātrumā. Vairums Latvijas iedzīvotāju vienkārši nesaprata, kas notiek. Lai tiktu ieviesta “vajadzīgā kārtība”, visas iekšlietu iestādes bija pārņēmuši komunisti, ļeņinieši un marksisti. Tautā populārais rakstnieks Vilis Lācis tika iecelts par iekšlietu ministru.
Izsludinātajās “tautas Saeimas” vēlēšanās bija tikai viens saraksts - “Darba tautas bloks”. Pirms šīm “vēlēšanām” radiofonā uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš, teikdams, ka tie, kuri nepiedalīsies vēlēšanās vai izsvītros “Darba tautas bloka” kandidātus, būšot tautas nodevēji...
Kolaborantu bija daudz. Bet jāšķir kolaboracionisms, kas ir apzināta sadarbošanās ar okupācijas varu, kas notika ideoloģisku, savtīgu vai kādu citu mērķu labā. Savukārt kolaborācija ir tas, ko cilvēki bija spiesti darīt. Piemēram, kas Latvijā notika 1940. gadā. Kad sākās padomju okupācija, okupanti apgalvoja, ka Latvijas valsts turpina funkcionēt. Lielākā daļa cilvēku turpināja darboties tajās jomās, kur darbojās iepriekš, turklāt jāņem vērā, ka cilvēkiem bija no kaut kā jādzīvo, tāpēc būtu grūti kaut ko viņiem pārmest.
Kolaboracionisms varēja būt saistīts arī ar mēģinājumiem saglabāt valstī to, kas vēl saglabājams, jo bija doma nevis padoties, bet mēģināt kalpot jaunajai varai ar cerību īstenot savus ideoloģiskos mērķus. Protams, daļai kolaboracionistu bija mērķis gūt naudu un slavu. Protams, šodien tas varētu būt citādi, taču ir ļoti rūpīgi jāmēģina iezīmēt šos kolaborantus jau tagad - vēl pirms X stundas.
