Vispirms – skaidrojums par to, kas ir “družiņņiki”. Tie ir sabiedriskie kārtības sargi, kādi bija padomju laikos. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (JV) tagad apsver iespēju ieviest Latvijā brīvprātīgos policijas darbiniekus, kas varētu palīdzēt drošības uzturēšanā, piemēram, kādos masu pasākumos.
Jā, Latvijā joprojām trūkst policistu, tomēr šogad situācija esot krietni uzlabojusies, tā apgalvo ministrs. Lai viss uzlabotos vēl vairāk, sabiedrības iesaistei vajadzētu būt aktīvākai. Situāciju varētu glābt Valsts policijas koledža, kur tiktu īstenota vairāku līmeņu apmācība brīvprātīgajiem. Ministrs uzsver, ka brīvprātīgos nav paredzēts iesaistīt kriminālizmeklēšanā vai operatīvajā darbā. Patlaban pietrūkstot tieši Kārtības policijas darbinieku, un brīvprātīgie varētu kļūt par šīs policijas resursu, saka ministrs.
Ministru šī sistēma “ļoti uzrunā”, jo masu pasākumu ir daudz un policisti strādājot virsstundas, skrienot “no viena pasākuma uz otru”, bet brīvprātīgie būtu labs atbalsts. Igaunijā esot ap 2000 šādu brīvprātīgo.
Par šo iniciatīvu viedokļi ir ļoti dažādi. “Neatkarīgā” aptaujāja dažus bijušos iekšlietu ministrus: Māri Kučinski, Arti Pabriku, Māri Gaili un Ēriku Jēkabsonu.
Māris Kučinskis uzskata, ka, protams, ir nepieciešamība pēc aktīviem cilvēkiem, bet: “Pagaidām es neizprotu mehānismu, kā tas varētu darboties. Laikā, kad vēl nebija pašvaldības policijas, pieteicās cilvēki, kuri, lai nodrošinātu kārtību, gribēja palīdzēt. Bet tagad taču ir pašvaldības policija. Esmu ļoti piesardzīgs šajā brīvprātīgo piesaistes jautājumā.”
Kopumā tas, protams, izskatās savādi: policists sargā kārtību un saņem par to algu, bet brīvprātīgie to darīs bez algas. “Varbūt kāds būtu gatavs strādāt, ja viņam dod “narušilovku”,” domā Kučinskis. Latviešu valodā tulkojuma šim vārdam nav, bet šādi “dokumenti” padomju laikos atļāva pārkāpt kādus elementārus likumus. “Tos, kuriem bija “narušilovkas”, milicija neapturēja. Šo dokumentu īpašnieki savus auto varēja novietot, kur vien viņi gribēja. Un bija vēl virkne dažādu atļauju. Bet tie laiki jau ir pagājuši. Tā ka esmu skeptisks par brīvprātīgo piesaistīšanu.”
Artis Pabriks atzina, ka pirmais, kas ienācis prātā pēc Kozlovska paziņojuma, bija jautājums: kādi ir kritēriji, lai kļūtu par šādu policijas palīgu? Un kādas šim palīgam būs pilnvaras? “Ja es pateikšu, ka es būšu policista palīgs, ko es ar paziņojumu varēšu darīt? Ja kaimiņš savā pagalmā bļaustās un dzer, vai es varu viņam to aizrādīt? Es saprotu, ka policijā trūkst cilvēku, bet pirmām kārtām jautājums ir par kvalifikāciju un pilnvarām,” uzskata Pabriks. “Ja šie policijas palīgi bez algas staigās kopā ar policistiem, ko tas dos šiem palīgiem? Varas sajūtu? Pašapmierinājumu? Vai stāv jau rinda, lai pieteiktos par bezmaksas palīgiem? Nu, labi, masu pasākumos viņi palīdzēšot. Parādīs, kurā rindā sēdēt? Iespējams, palīgiem sasolīs brīvbiļetes par koncertu Mežaparkā,” skeptisks ir Pabriks.
“Kozlovskis, būdams gudrs cilvēks, domāju, iet pareizajā virzienā,” iesāk Māris Gailis, “paskaties, kas notiek Anglijā! Tur sāk plosīties melno bandas - atvainojos par izteicienu, bet es no krāsām nevairos, - un policija netiek galā. Tad jāaicina apkaimju iedzīvotāji, lai viņi sāk dežurēt, aizsargāt savus bērnus, kuri iet uz skolu.”
Viņš uzskata, ka jāveido tiesiskais ietvars, uz to jāaicina valsts, kas ar to nevar vai negrib tikt galā. “Latvijā pagaidām tā vēl nav, bet paskaties, kas notiek Zviedrijā un Lielbritānijā, kur diemžēl tiek attaisnoti varmākas. Jaunībā es arī biju “družiņņikos” - latviski tas laikam ir “kārtības sargi”, - tur bija jāpiedalās, tik vienkārši tu nemaz nevarēji atteikties. Staigājām, katram bija lente ap roku. Bet iedomājies, ja pusaudžu bandas kaut kur ņemas, nav nemaz slikti, ja pieauguši vīri nostaigā ap viņiem. Ja policija to nespēj - ko lai dara?”
Savukārt Ēriks Jēkabsons uzskata, ka šādu brīvprātīgo palīgu rotu veidošana nav normāla. “Policija ir pavisam cita lieta, jo policists ir kārtības un tiesību sargs, kuram ir uniforma, līdzīgi kā armijā - savs ierocis, ko viņš var izmantot, bet šādi policijas palīgi man atgādina tālos padomju laikus, kad darbojās “družiņņiki”, kuri nereti izmantoja savu varu savu interešu labā. Es nevaru piekrist tādam konceptam,” teic Jēkabsons.
