“Var aizturēt kādu migrantu, tas tiek nodots Valsts policijai, kas šo migrantu nodod Valsts robežsardzei. Un ko ar šo migrantu darīt robežsardzei? Tai nav resursu, tā var migrantus vienīgi krāmēt kaudzēs,” skarbi ironizē Saeimas deputāts Edmunds Zivtiņš (LPV).
Tostarp Krimināllikuma 284. pantā ir teikts: “Par valsts ārējās robežas tīšu nelikumīgu šķērsošanu soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.” Kas tad īsti notiek ar nelegālajiem migrantiem, kurus Tiesībsarga birojs tā aizstāv?
Atgādināsim biroja tekstu: “Nelegālo migrantu kontroles pasākumi, kam nav nekāda cita tiesiska pamata kā tikai personas ādas krāsa, var pārkāpt tiesības uz privāto dzīvi un būt diskriminējoši, tādējādi radot kaitējumu arī personas pašcieņai un reputācijai.”
Edmunds Zivtiņš (LPV): “Migranti tik daudz birst pāri robežai, tāpēc ir izveidots speciālais likums: nelegālais migrants pārlec pāri žogam, mēs viņam ar kāju pa vienu vietu, viņš atlec atpakaļ. Bet ja viņš tomēr tiek iekšā, viņš uzreiz pieprasa patvērumu. Kamēr tiek izskatīts jautājums par patvērumu, tikmēr migrants tiek ievietots “uzgaidāmajās telpās”, kas aprīkotas pēc visiem Eiropas standartiem. Šīs telpas aprīkotas labāk, nekā viens otrs mūsu seniors dzīvo.”
Zivtiņš uzsver, ka migrantu birums notiek hibrīdkara ietvaros un šie trešo valstu pilsoņi gatavi pa visām spraugām iekļūt Latvijā. Daļa grib palikt te, daļa grib uz Zviedriju vai Vāciju. “Mums ir pietiekami skarba likumdošana, bet - būsim godīgi - Iekšlietu ministrija netiek galā ar šiem pienākumiem. Edvards Ratnieks (NA) ir uzsācis bezprecedenta cīņu ar nelegālajiem migrantiem, kas ir atbalstāma, bet viņš viens pats neko nevar izdarīt. Var aizturēt kādu migrantu, tas tiek nodots Valsts policijai, kas šo migrantu nodod Valsts robežsardzei. Un ko ar šo migrantu darīt robežsardzei? Tai nav resursu, tā var migrantus vienīgi krāmēt kaudzēs.”
Varbūt likt šiem migrantiem strādāt? “Akmeņlauztuvēs? Lai vismaz kāds labums būtu valstij? Bet diemžēl Eiropas likumdošana ir tāda, ka mēs tā nedrīkstam darīt. Mūs uzrauga starptautiskās un cilvēktiesību organizācijas, kas tam visam seko. Migranti ir tādi nabadziņi un cietēji. Mums neļauj strādāt ar viņiem tā, kā vajadzētu strādāt,” saka Zivtiņš.
Valsts policijas (VP) pārstāvji, kuri strādā ar medijiem, pēc jautājumu uzdošanas nosūtīja mani uz VP mājaslapu, kur viss esot pateikts: “Valsts policija trešo valstu pilsoņiem uzmanību pievērš ikdienas darba režīmā, proti, gadījumos, ja persona par kādu pārkāpumu nonāk policijas redzes lokā, tad līdztekus tiek pārbaudīts arī tās uzturēšanās Latvijā tiesiskais statuss, kā arī periodiski tiek veikti sabiedriskās kārtības uzraudzības pasākumi, kuru starpā tiek pārbaudīta trešo valstu personu likumpaklausība.”
Turpinājumā: “Valsts policijas primārais uzdevums ir sabiedriskās kārtības un iedzīvotāju drošības nodrošināšana, kas tostarp tiek īstenota ciešā sadarbībā ar pašvaldību policiju, Valsts robežsardzi, PMLP un citiem sadarbības partnerdienestiem. Informācijas apmaiņa notiek gan operatīvā režīmā, gan regulārās starpinstitucionālās sanāksmēs. Atsevišķos gadījumos sadarbība veidota arī ar augstskolām un nevalstiskajām organizācijām, lai paplašinātu informācijas kanālus par iespējamiem pārkāpumiem.”
Šogad līdz 18. septembrim pierobežā ar Valsts policijas atbalstu aizturēti 17 pārvadātāji un no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas atturēti 226 trešo valstu pilsoņi; pārbaudītas 52 167 personas un 42 917 transportlīdzekļi, konstatējot pārkāpumus 250 gadījumos, skaidro VP.
“Kopš šā gada sākuma visā valstī 4244 reizes veiktas ēdiena piegādes kurjeru transportlīdzekļu un trešo valstu pilsoņu pārbaudes, konstatējot 573 pārkāpumus. No tiem 172 gadījumos pārkāpts atļautais braukšanas ātrums, 78 gadījumos konstatēts, ka persona piedalās ceļu satiksmē bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām, vēl 22 personas pārkāpušas transportlīdzekļa stāvēšanas nosacījumus.” Taču uz jautājumu - kur tiek izvietoti aizturētie likumpārkāpēji - netika atbildēts. Vienkāršākais ceļš - atdot Valsts robežsardzei.
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs Gunārs Kūtris (ZZS): “Robežsardze pārbauda šos migrantus. Ja nav nekādu rupju pārkāpumu, bet vienkārši persona šeit uzturas, viņam nosaka administratīvā pārkāpuma lietvedību, bet visbiežāk viņiem dod rīkojumu labprātīgi izbraukt. Ir sistēma, kas pārbauda, caur kurieni un uz kurieni migrants izbrauc - ja izbrauc. Labprātīgi daudzi aizbrauc, bet ir viena daļa, par kuriem vispār nav nekādas informācijas - viņi ir vai nav aizbraukuši. Robežsargiem ir tiesības pārbaudīt vietas, kur šie migranti dzīvo. Viņus var pārbaudīt arī Veterinārais dienests, Nodarbinātības valsts dienests, Darba inspekcija. Šie dienesti paši nevar aizturēt personu, tāpēc uzaicina pašvaldības vai valsts policiju. Tad sadarbībā ar Valsts robežsardzi personai tiek dots brīvprātīgās izbraukšanas rīkojums.”
Kūtris uzskata, ka šī sistēma strādā. Robežsargi aizturētās personas nogādā speciālajās mītnēs, kur tiek pārbaudīta personu identitāte. “Ja persona nepieprasa patvērumu - precīzāk, ja personai kāds nav to samācījis -, tad viņu izved ārā, un tad sākas sadarbība ar “Frontex” - lai nebūtu jātērē valsts budžeta līdzekli. “Frontex” ir ES robežaizsardzības spēks, kas veidots ES dalībvalstīm cīņai pret nelegālo migrāciju.”
Varbūt tomēr likt pie darba šos klaidoņus? Daugavpils un Mucenieku izvietošanas centros dzīve ir kā rožlapiņām: brīnišķīgi apstākļi, ēdināšana trīs reizes dienā. Kā būtu, ja tomēr pastrādātu valsts labā? “Aizturēšanas vietās, kurās migranti ir neilgu laiku, viņus tiešām ēdina trīs reizes dienā. Bet, piemēram, Liepnā, kur arī ir izmitināšanas centrs, neviens viņiem nedod ēst trīs reizes dienā. Pašiem jāgādā naudiņa, pašiem jāiepērkas veikalā,” skaidro Kūtris. “Mūsu valsts - daļa ir ES finansējums - maksā trīs eiro dienā. Šie migranti nedrīkst strādāt, nedrīkst afišēties, jo valsts, no kuras viņi ir bēguši, var viņus vajāt,” teic Kūtris, “un, protams, daļa cilvēku ir neapmierināti, ka valsts apmaksā šos migrantus. Bet ko tad lai dara? Ja viņi tādā situācijā nokļuvuši, mēs nevaram viņus pamest.”
Kūtris domā, ka lielākajai daļai Latvijā redzamo migrantu ir legāli dokumenti. “Turpmāk pārbaudīsim augstskolas, kurās ir aizdomīgi liels trešo valstu studentu (?) skaits,” saka Kūtris.
“Mums ir migrantu izmitināšanas centri Daugavpilī un Muceniekos, un viņi sevi nosauc par patvēruma meklētājiem,” iesāk Edvīns Šnore (NA), Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas, iekšējās drošības apakškomisijas priekšsēdētājs, “bet jebkurā gadījumā es uzskatu, ka mūsu attieksme pret šiem migrantiem ir pārāk mīksta. Taču visas procedūras un visa kārtība ir Eiropas Savienības noteiktas lietas.”
Šnore stāsta, ka viņa vadītā komisija apmeklējusi abus minētos centrus. “Tur tie sadzīves apstākļi ir vienkārši izcili. Gluži kā augsta līmeņa kopmītnes kaut kur Norvēģijā, kur arī esmu bijis. Norvēģijā iemītnieki gan paši tīra savas istabas, bet šeit, Latvijā, migrantus taču nedrīkst nodarbināt. Kāds no tiem, kuri izrādīja mums šo skaistumu, pačukstēja, ka migranti šeit nodarbojas ar demolēšanu. Inventāra demolēšana viņiem tāda ikdiena. Bet visi tiek aptekalēti, tērējot miljonus.”
Šnore uzskata, ka šī attieksme ir kopš Vācijas kancleres Merkeles laikiem - kopš 2015. gada -, kad tika iedibinātas ārkārtīgi maigas procedūras, kuru rezultāti tagad jau “smeļas mutē”.
“Viens no pilnīgiem absurdiem bija tā dēvētā sistēma “bērns bez vecākiem”. Ja cilvēks pasaka, ka viņam vēl nav 18 gadu, tad viņam visi vārti vaļā. Uz šī pamata izmainījusies iedzīvotāju vecuma struktūra, piemēram, visā Zviedrijā, jo tur sabraukuši afgāņi tūkstošiem - tā dēvētie bērni bez vecākiem, no kuriem daudzi izskatās pēc vīriešiem uz gadiem trīsdesmit. Es jautāju PMLP darbiniekiem, vai tā ir problēma arī pie mums. Jā, esot. Mums pagaidām nav tas migrantu neprāta apjoms, kas ir Zviedrijā. Bet par to jādomā. Ja kāds saka - nav pētījumu par migrantu problēmām Latvijā, bet ir taču pētījumi par kriminalitātes pieaugumu Zviedrijā un Vācijā. Slepkavības, izvarošanas, laupīšanas - tas viss ir tiešā korelācijā ar migrantiem, sevišķi no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem.”
Šnore uzskata, ka mums pašiem jāsāk ar attieksmes maiņu. “Līdz šim mēs bijām politkorekti. Ja paskatāmies sabiedriskajos medijos, sākumā bija bēgļi, nevis migranti. Tad sabiedrība sāka jautāt: kas tie par bēgļiem - jauni vīrieši? Sievietes ar bērniem paliek šausmīgajās zonās? Un vēl sākotnēji bija tas, ka tiem, kuri kaut ko bilda pret migrantiem, piedēvēja naidu. Tas rezultējās Raubiško attaisnojošajos tiesu procesos. Un migranti caur sociālajiem tīkliem labi saprata, ka te ir ārkārtīgi mīksta attieksme, tāpēc var uz šejieni doties. Bet ir jādod pareizie signāli, un to ļoti labi dara Edvards Ratnieks Rīgas domē. Otrkārt - jāmaina likumi, un vairāki jau ir mainīti. Un to mēs turpināsim darīt.”
Ko no visu Saeimas deputātu teiktā mums paturēt prātā? To, ka vairākas Eiropas valstis, kas sev “izrakstījušas” pašnāvību ar migrantu palīdzību, grib šajā bezdibenī iebīdīt arī Latviju. Ja nekas spēcīgāks netiks darīts - kā vien miljonvērtīga aptekalēšana -, tad mēs būsim turpat, kur tagad atrodas Zviedrija. Un secināt, ka Krimināllikums netiek ievērots.
