“Rīga paliek arvien melnāka,” apgalvo gan rīdzinieki, gan arī galvaspilsētas viesi. Protams, ne visi. “Nebūsim tik pesimistiski,” atbild Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (ZZS), Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs. Aicinājums, protams, jauks, tomēr paliek šķērmi ap dūšu, redzot dienvidzemju indivīdu skaita pieaugumu Rīgas ielās. Un ja vēl iedomājamies, ka Rīgā ir pielāgotas telpas, kur šie indivīdi var piekopt savu tā dēvēto reliģiju – tad ir vēl šķērmāk. Kāda šobrīd ir situācija ar migrantiem?
“Ja runājam par nelegālajiem migrantiem, tie parādās tad, kad tos noķer. Tad viņus aiztur un ievieto aizturēšanas centros, lai noskaidrotu, no kurienes viņi ir braukuši un ko viņi te vēlas. Bieži vien šie “ceļotāji” ierodas uz robežas jau ar iesniegumu, kurā tiek pieprasīta starptautiska aizsardzība. Sākas pārbaude, un aizturētie tiek iemitināti patvēruma izmitināšanas centros. Pārbaude ilgst trīs līdz sešus mēnešus, dažkārt ilgāk. Tad viņi iegūst statusu vai arī tiek aizsūtīti atpakaļ uz valsti, no kuras iekļuvuši Latvijā,” teic Gunārs Kūtris.
Tā dēvētie legālie migranti ārzemēs saņem studēšanas vai nodarbinātības vīzu, jo uzaicinājums nācis no Latvijas. “Viņi tiek pārbaudīti, daudzos gadījumos vīzu arī atsaka,” stāsta Kūtris, “un šie legālie migranti ir lielākā masa. Vīzas izsniedz mūsu Ārlietu ministrija.”
Izrādās, ka darba devēji visbiežāk izvēlas tieši palīgstrādniekus, kuru Latvijā trūkstot. Aicinājumi realizējas caur aģentūrām, kas atrodas arī ārzemēs, tur arī organizē nodarbinātības vīzu izsniegšanu. “Augstskolas tāpat rūpējas par ārzemju studentu uzaicināšanu,” piebilst Kūtris, “tās ir lielākās masas - legālie migranti, kuriem ir uzturēšanas atļaujas.”
Bet tad parādās “caurums”: vai nu migranti kaut kur pazūd “pa ceļam”, vai nu darba devējs jau paspējis nokomplektēt savu darbinieku skaitu. “Runājot par augstskolām: ir dažas mācību iestādes, kuras pārāk brīvi vervē savus studentus. Palielināt ārzemju studentu skaitu - tas nozīmē palielināt ieņēmumus. Tas ir zināšanu eksports. Viņi maksā par mācīšanos, par dzīvošanu un tad brauc atpakaļ,” skaidro Kūtris.
Par to braukšanu atpakaļ gan ir šaubas, jo Rīga ir pilna ar “studentiem”, kuri braukā ar “Bolt”/”Volt” zilajām kastēm uz muguras. Un augstskolas soli var tikai skumt, ka tajos nesēž čaklie zinību apguvēji. Bet augstskolu vadība gan īpaši neskumst par tumsnējo studentu ne pārāk aktīvo mācīšanos: samaksāts par studijām ir, ko tad vēl vajag? Kūtris gan domā, ka Latvijai vajadzētu piesaistīt labākos ārzemju studentus, kuri kļuvuši par speciālistiem kādā jomā. Bet varbūt labāk nevajag?
Taču jautājums vēl ir par to personu konstatēšanu, kas pēc uzturēšanās atļauju izbeigšanās tomēr paliek Latvijā - bet nu jau nelegāli. “Šīs personas jāizķer kontroles formā,” teic Kūtris, “un to var veikt robežsardze, Valsts darba inspekcija, Pārtikas un veterinārais dienests. Mūsu komisijas uzdevums ir izdarīt tā, lai kontroles sistēmā nepaliek kāds caurums, un jāzina, kādi resursi nepieciešami, lai šo caurumu aiztaisītu. Pateicoties masu mediju publikācijām, šie dienesti ir aktivizējušies. Pieļauju domu, ka šī aktivizēšanās nav tikai reklāmas pasākumu kopums, bet ir regulāra darbība. Bet neskaidrā situācija ir tāda, ka mums ir brīvās robežas ar ES, un migranti var staigāt uz visām pusēm. Daudzi arī nevēlas palikt Latvijā, un mēs sakām - lai tik brauc prom! Bet ja tam migrantam ir Latvijā izdots dokuments un ja viņu kādā ārvalstī noķer, tad viņš tiek atsūtīts mums atpakaļ.”
Latvijai faktiski svarīgākais moments ir: lai neveidojas bīstamības situācijas, kādas vērojamas dažās Eiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Zviedrijā. “Uz komisiju uzaicinājām drošības dienestu pārstāvjus, lai runātu par notiekošo, proti, vai ir pietiekama kontrole attiecībā uz migrantiem: vai viņu pulcēšanās vietās neveidojas kaut kāda īpaša kārtība ar saviem likumiem. Mūs mierināja, ka viss tiek kontrolēts,” teic Kūtris.
Viņš uzskata, ka migrantu iebraukšana Latvijā būs nenovēršama. “Kad biju aizbraucis pie vēlētājiem, tur cilvēki sūdzējās, ka provincēs pietrūkst darbaspēka: nav cilvēku, kuri strādātu uz lauka. Atceros tos laikus, kad Latvijā iebrauca laukstrādnieki no Ukrainas, un cilvēki saka: būtu labi, ja ar mazāku birokrātiju varētu ļaut šiem cilvēkiem atbraukt un strādāt. Atzīsim, ka nodarbinātības problēma Latvijā eksistē,” saka Kūtris.
Trūkst strādnieku, tostarp Latvijas bezdarba līmenis ir ap septiņiem procentiem. Šie septiņi procenti darbspējīgo cilvēku vienkārši nevēlas strādāt? Kāpēc? Tāpēc, ka zems atalgojums? Tāpēc, ka dzīvot uz pabalstiem - tā ir godpilna nodarbe? Iemeslu un ieganstu ir daudz, bet rezultāts ir tāds, ka Latvijas darba devēji ir gatavi pieņemt darbā migrantus. Un tas jau notiek visai intensīvi.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju statistika liecina, ka 1998. gadā Latvijā patvēruma meklētāji bija 58, tad sekoja klusuma periods no 1999. līdz 2006. gadam ar astoņiem patvēruma meklētājiem un 2010. gadā - ar 61 patvēruma meklētāju.
Un tad 2011. gadā viss sākās. Tad bija jau 335 patvēruma meklētāji, no kuriem deviņiem tika piešķirts bēgļa statuss, bet 18 cilvēkiem - alternatīvais. 2014. gadā bija 364 patvēruma meklētāji, līdz 2017. gadam šis skaitlis turējās gandrīz līdz 400 personām. 2021. gadā - jau 582 personas. 2023. gadā tika reģistrēti 1624 patvēruma meklētāji.
Kopā pa šiem gadiem - 6567 patvēruma meklētāji, no kuriem bēgļa statusu ieguva 713 cilvēki, savukārt alternatīvo statusu - 749 cilvēki. Kur palika pārējie?
Patvēruma meklētāju galvenās izcelsmes valstis 2019. gadā - Azerbaidžāna, Krievija, Indija, Gruzija, Ukraina;
2020. gadā - Baltkrievija, Krievijas Federācija, Sīrija;
2021. gadā - Irāka, Afganistāna, Baltkrievija, Krievija;
2022. gadā - Krievija, Afganistāna, Baltkrievija, Irāna, Irāka;
2023. gadā - Sīrija, Afganistāna, Irāna, Indija, Irāka;
2024. gadā - Tadžikistāna, Afganistāna, Indija, Bangladeša, Krievija.
