“Par notikušo ir uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 230. panta 3. daļas. Iesaistītās personas ir noskaidrotas, tiek skaidroti notikušā apstākļi,” interesentus sausi informēja Valsts policija, norādot, ka kriminālprocess sākts par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku, ja tas izdarīts publiskā vietā vai nepilngadīgā klātbūtnē. Tūlīt būs jau pagājušas divas nedēļas kopš 21. maijā notikušā pretīgas vardarbības akta, no policijas puses dzirdams vien klusums, un sabiedrības interese par notikumu ir noplakusi: acīmredzot tādēļ, ka vairums necer uz lietas taisnīgu atrisinājumu un vainīgo personu sodīšanu.
Bet notikums bija, raugi, šāds. SIA “Rīgas nami” strādnieki remontēja bērnudārza jumtu Ulbrokas ielā. Uz jumta savu ligzdu bija iekārtojusi kaija. Ligzdā bija divi mazuļi. Kaija acīmredzot traucēja strādniekiem veikt viņu intelektuālo darbu, un tie nolēma viņu noslaktēt. Sākumā ar lāpstu tika nosista kaiju mamma, kura mēģināja aizsargāt savus bērnus, pēc tam - ar to pašu lāpstu - viens no strādniekiem sašķaidīja abus mazos putnēnus un izārdīja ligzdu. Lai slēptu sava šausmu darba pēdas, strādnieki putnu līķus iemeta atkritumu tvertnē.
Kāds divpadsmitgadīgs zēns no sava dzīvokļa loga to visu redzēja un par notikušo izstāstīja mātei. Tika iesaistīta Valsts policija, kas notikuma vietā strādājusi aptuveni četras stundas. Tie, kurus satrauca kaiju liktenis, cerēja, ka šī lieta netiks iebīdīta atvilktnes tālākajā stūrī. Taču šobrīd izskatās, ka “nezin tur kādu putnu” bēdīgais gals nevienu no varas pārstāvjiem neinteresē, sak, kas tad tur, tie tikai putni! Bet aizmirstas, ka šāda nežēlība jau ir konkrētā sitēja deģenerācijas simptoms, un šī deģenerācija var tikai progresēt, vēršoties jau pret cilvēkiem.
Kāda “Rīgas namu” kontaktpersona, nenosaucot savu vārdu, atsūtīja skaidrojumu, ka uzņēmuma vadība “kategoriski nosoda” strādnieku rīcību un “līdz pirmdienai”, proti, līdz 26. maijam, gaida viņu paskaidrojumus par savu rīcību. Pieteicos aplūkot šos paskaidrojumus. Taču uz sekojošiem zvaniem kontaktpersona vairs neatsaucās, kā arī neatbildēja uz jautājumu, vai putnu slepkavas tiks atbrīvoti no darba. Protams, neguvu arī iespēju “papriecāties” par viņu paskaidrojumiem. Un diez vai tādi bija.
Biedrība “Drauga spārns” arī nav optimistiska par policijas darba efektivitāti un aktivitāti “kaiju lietā”, jo ir pieredze, ka šādi “otršķirīgi gadījumi” tiek paslaucīti zem paklāja. “Drauga spārns” atgādina, ka kaijas ligzdo uz jumtiem, bet daudziem tas nepatīk, jo kaijas, raugi, ķērc un bļaustās. Tas, protams, daudziem ir traucējoši, tomēr jāatceras, ka mums jārēķinās ar dabu, jo mēs visi dzīvojam cits citam blakus, un putniem ir tieši tādas pašas tiesības dzīvot kā cilvēkam. Dzīvnieku aizsardzības likums liedz postīt ligzdas, traucēt mazuļus šķilšanās un barošanas laikā. Turklāt šis īsais laikposms ilgst tikai vienu mēnesi gadā - vai tad bērnudārza jumts nevarēja pagaidīt?
Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs: “Protams, strādnieku rīcību vērtēju negatīvi. Kā gan citādi to varētu vērtēt? Absolūti cietsirdīga izturēšanās. Tāda rīcība ir atbilstoši sodāma.” Ķerus izsaka cerību, ka policija veiks savu darbu, tomēr: “Godīgi sakot, reizēm ir sajūta, ka policija īsti nenovērtē šādu noziegumu patieso dabu. Iespējams, policija domā: putniņi - tas taču ir nenopietni.”
Ja daļai cilvēku tā nepatīk kaijas, tad varbūt ir kaut kāda iespēja tās atturēt no ligzdošanas uz jumtiem? “Es gan neesmu kaiju speciālists,” smaida Ķerus, “bet man ir sajūta, ka tāda īsti dzīvotspējīga risinājuma nav. Ja, piemēram, noklāj vienu jumtu ar kaut ko, kas atbaida kaijas, putni pārlido uz blakus mājas jumtu. Visticamāk, ka ar kaijām nāksies sadzīvot, jo kaija ir pilsētas putns. Un kaijas noteikti nav tas briesmīgākais, ar ko mums nākas sadzīvot.”
Tas, ar ko mēs nevaram un nedrīkstam sadzīvot - tā ir cilvēkveidīgo nežēlība: grūti pat iedomāties, kā tas ir iespējams - paņemt lāpstu un nosist putnu. Ķerus mēģina atcerēties kādu līdzīgu gadījumu, tomēr nevar. “Problēma ir tā, ka neviens no mums absolūtajā vairākumā par tādiem gadījumiem neuzzina. Šoreiz laimējās, ka to redzēja kāds zēns. Baidos, ka šis “kaiju gadījums” patiesībā nav nekas unikāls, bet lielākoties šādi nežēlības gadījumi paliek nezināmi,” saka Ķerus.
Psihoterapeite Aina Poiša bilst, ka viņa nevar attālināti diagnosticēt, kāda “galvas vaina” ir šiem kaiju slepkavotājiem. “Bet ir taču kaut kādi noteikumi, kas atšķir - tu esi cilvēks vai nezvērs. Ja cilvēkā nav empātijas un viņš var ar lāpstu nogalināt putnus, tad skaidrs, ka viņš ir varmāka. Vismaz to mēs varam skaļi pateikt,” uzskata Aina Poiša, “un, ja cilvēkam lāpsta tik viegli “iedodas” rokās un viņš spēj nogalināt neaizsargātu dzīvnieku, tad jādomā - kas vēl var notikt starp cilvēkiem? Lāpstas vietā var būt arī mēle - ar to var ievainot un pat nosist. Tev var sadzīt lauzta riba un pāriet zilums zem acs, bet tas, kas pateikts, tas iesēdīsies galvā un tur paliks.”
Aina Poiša, vērojot sabiedrību, atzīst, ka tā kļūst arvien vienaldzīgāka - un arī tas ir nežēlības veids: “Daudzi domā tikai par sevi. Reti ir izņēmumi, kad jūtu; jā, viņš domā arī par tiem, kuri ir blakus. Pietrūkst kosmiskās atbildības par “es un tu”. Varam jau mēs sevī stutēt pozitīvismu, ka “viss ir labi”. Bet nav labi.”
Aina Poiša atceras stāstus par Otrā pasaules kara bēgļiem: “Cilvēki mēģināja atrast glābšanās ceļu un ņēma līdzi visu savu dzīvo radību: aitiņas, gotiņas, vistas… Lopiņi bija pirmām kārtām un tikai pēc tam - lādes ar drēbēm un sviesta cibas. Attieksme pret dzīvniekiem bija citāda. Galvenais bija - glābt dzīvo radību. Bet kur mēs esam šodien?"
