Tiesībsargs Juris Jansons ceturtdien, 22. maijā, neieradās Saeimā uz tiesībsarga gada ziņojuma nolasīšanu, jo apgalvoja, ka atrodas slimnīcā, bet par savu turpmāko atrašanos amatā domās, kad būs no tās izrakstīts. Tā bija jau piektā reize, kad Jansons neierodas Saeimā, kad tiek aicināts. Maija gadījums atjaunoja baumu vilni, kas nepārprotami norādīja uz kādu tautā populāru, taču augstām amatpersonām nepieņemamu aizraušanos. Par situāciju spriež politologs Juris Rozenvalds un psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs.
Ar ko nodarbojas tiesībsargs? Formāla atbilde ir šāda. Tiesībsargs ir Saeimas ievēlēta amatpersona, kura rūpējas par to, lai Latvijā tiktu ievērotas cilvēktiesības un lai valsts pārvalde un pašvaldības ievērotu labas pārvaldības principu. Tiesībsargs savā darbībā ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi likumam. Nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā. Tiesībsarga amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām.
Juris Jansons kā tiesībsargs šobrīd ir savā trešajā termiņā. Un sākotnēji - kā stāsta Jansona pazinēji - viņš ir bijis aktīvs, nereti komunikācijā pat pieļaujami agresīvs, jo cilvēktiesību sargāšana nav nekāda pastaiga pa puķu pļavu. Tā, piemēram, gadu nostrādājot tiesībsarga amatā, Jansons stāstīja, ka pirmā gada laikā saņēmis gandrīz trīs tūkstošus iesniegumu, ir ierosinātas 328 pārbaudes lietas, kas prasījušas padziļinātu darbu. Īpašu uzmanību tiesībsargs esot veltījis bērnu tiesību jautājumiem, par kuriem saņemti 515 iesniegumi, ierosinātas 50 pārbaudes.
Sākot strādāt savā amatā, Jansons birojā ieviesa “agresīvu komunikāciju ar sabiedrību, politiķiem, īpaši ierēdniecību”. Birojs sākotnēji nebija atpazīstams, tā dokumentus bieži vien neņēma vērā, tādēļ ar šādu komunikāciju Jansons centies panākt, lai biroju beidzot “ieraudzītu”.
Gadiem ritot, pārbaužu skaits nav mazinājies, un izskatāmie gadījumi ir bijuši ārkārtīgi dažādi. Tā, piemēram, bija jāraksta atzinums pārbaudes lietā par atpūtas pēc pusdienām (diendusas) organizēšanu pirmsskolas izglītības iestādēs; par taksometru piekļūstamību personām ar invaliditāti un mazu bērnu vecākiem; par bērnu paliatīvās aprūpes normatīvo regulējumu; par nelikumīgu virsapbedījuma veikšanu. Un tā tālāk - simtiem lietu.
Taču pēdējā laikā (“pēdējais laiks” ilgst vismaz dažus gadus) Jansona darba pienākumu aktivitātes ir krietni samazinājušās, savukārt publiskās uzstāšanās reizēs, arī TV raidījumos, ir manīta tikai viņa vietniece Ineta Piļāne. Kas noticis?
Jau vairākos medijos ir minēta Jansona postošā aizraušanās ar alkoholiskajiem dzērieniem, un viņš sarunās ar žurnālistiem nav noliedzis, ka būtu lietojis alkoholu, iespējams, pārāk daudz, bet “tas atstāj zināmas konsekvences”. Juris Jansons pērn atalgojumā saņēmis 91 419 eiro, kas ir par aptuveni 10,5% vairāk nekā pirms gada, kad viņš atalgojumā saņēma 82 762 eiro. Par to liecina viņa iesniegtā amatpersonas deklarācija. Bet “konsekvences” šajā gadījumā ir tādas, ka amatpersona, kas regulāri nepilda savus pienākumus, toties saņem par savu nedarīšanu ievērojamu naudas summu, ir atbrīvojama no amata.
Ja jau tik daudzi zināja par Jura Jansona “aizraušanos”, kāpēc nekas netika darīts? Kāpēc neviens viņam nepalīdzēja atpestīties no atkarības? Bet varbūt tiesībsargs tieši šādā “izpildījumā” ir ļoti izdevīgs, pat nepieciešams kādam ieinteresētu cilvēku lokam?
Ka tieši šāds tiesībsargs ir vajadzīgs un pat nepieciešams, skaidrs pat palīgskolas otrgadniekam. Ir viena konkrēta grupa, kas aplaudē šai situācijai. Pērn martā ar dzīvi neapmierinātu sieviešu bariņš noorganizēja seksa skandālu, kura dēļ no Mūzikas akadēmijas tika padzīti divi pasniedzēji un rektors.
Pagāja gads, un Tiesībsarga birojs veica pētījumu par seksuālo uzmākšanos Latvijas augstskolās. Secinājums pēc pētījuma: “Galvenās sabiedrības grupas, kas var tikt pakļautas seksuālās uzmākšanās riskam augstskolās, ir sievietes, LGBTQ+ kopienai piederīgie un ārvalstu studenti.” Cik “progresīvs” skatījums uz it kā eksistējošu problēmu, vai ne? Kāpēc šķiet, ka tieši “Progresīvajiem” ir izdevīgs šāds tiesībsargs, kura kantoris aizstāv konkrēti LGBTQ un citus dīvainīšus?
Tiesībsarga birojs šajā aptaujā (3218 respondenti) konstatēja, ka “seksuālās uzmākšanās skandāli citu valstu augstskolās ir bijuši katalizatori, lai izveidotu drošāku vidi”. Vai izveidojās šī drošākā vide? Neviens nezin kādēļ nevēlējās runāt par to, ka vide ir nomācoša, jo katrs nu var ziņot par katru. Bet Tiesībsarga birojs apgalvo, ka ar seksuālo uzmākšanos Latvijas augstskolu vidē saskāries katrs ceturtais students vai darbinieks, bet tikai neliela daļa par to ziņo.
Tiesībsarga biroja atzinums ir bezzobaina formālisma paraugs, netieši norādot uz to, ka birojs šādā izpildījumā nav vajadzīgs. Tiesībsargam patiesībā vajadzēja iestāties par pasniedzējiem un rektoru, kuru publiska notiesāšana jau bija notikusi, jo viņu vārdus izvazāja gan pa instancēm, gan pa medijiem. Taču par šo tēmu no tiesībsarga - klusums.
“Ja amatpersona gadiem nav bijusi savā darba vietā, tas nozīmē, ka bez šīs darba vietas var itin labi iztikt,” spriež Nils Sakss Konstantinovs. “Bet tas, par ko es vairāk domāju… Tas gan vēl nav oficiāli apstiprinājies, proti, tas, kādu iemeslu dēl Jansons nav ieradies nedz Saeimā, nedz darbā, - tā ir Tiesībsarga biroja cilvēku atbildība. Tas nozīmē, ka viņi gadiem ir strādājuši šādā formātā, visi to ir zinājuši un visi to ir slēpuši. Laikam tas visiem bija ērti? Acīmredzot šāda situācija ir bijusi visiem izdevīga. Kāda ir visu šo cilvēku atbildība? Un birojs, cik zinu, ir gana liels,” turpina Nils Konstantinovs.
Viņš brīnās, ka šādā situācijā Tiesībsarga birojs sniedz citiem rekomendācijas par labu pārvaldību. “Viens otrs Tiesībsarga biroja atzinums ir visai apšaubāms,” teic Konstantinovs, “un ir runa par atkarīgo pusaudžu obligāto ārstēšanu. Šis jautājums tiks skatīts Saeimā. Šī obligātā ārstēšana ir solis atpakaļ pagātnē, Padomju savienībā, jo tas, ko psihiatrijā sauc par obligāto ārstēšanu, patiesībā ir ieslodzīšana. Tas ir Tiesībsarga biroja atzinums: atbalstīt piespiedu ārstēšanu. Tas ir absurdi. Latvijā ar to jau ir bijušas problēmas, un starptautiskās institūcijas uz to norādīja. Reālajā dzīvē tas nozīmēs, ka šāda obligātā ārstēšana attieksies uz pusaudžiem no bērnu namiem. Ko tieši piespiedu kārtā darīs ar pusaudzi, lai ārstētu viņu no atkarībām?”
Juris Rozenvalds savukārt uzskata, ka Tiesībsarga birojs ir nepieciešams, jo tāds ir visās civilizētās valstīs. “Bet problēma acīmredzot ir tāda… personiska rakstura,” viņš turpina. “Sākumā Jansona kungs bija gana aktīvs, un šajā gadījumā runa nav par amatu kā tādu, bet par cilvēku, kurš ieņem šo amatu. Uzskatu, ka tiesībsargam ir jābūt kristāltīram cilvēkam. Tādam, par kuru neviens nevar pateikt: tu mums aizrādi par to un to, bet ko tu pats? Būtu labi, ja viņš pats to apzinātos un aizietu malā. Ja nē, tad Saeimai jāizrāda iniciatīva, pieklājīgi palūdzot viņu aiziet.”
Rozenvalds uzskata, ka jautājums par tiesībsarga amatā esošo Jansonu patlaban jau ir samilzis. “Ja par to tiek nemitīgi runāts, ja arī pats Jansons nenoliedz, ka viņam ir problēmas, tad jādomā, kā ar godu aiziet. Protams, nebūsim liekuļi, gandrīz visi lieto alkoholiskos dzērienus, bet ja tie sāk traucēt pamatdarbam… Tiesībsarga amats ir nepieciešams, bet amats ir jāstiprina tieši ar to, ka tajā atrodas cilvēks, kuram mēs neko nevaram pārmest.”
Jāpiebilst, ka Tiesībsarga likums nosaka: Saeima var atbrīvot tiesībsargu no amata, ja viņš atstāj amatu pēc paša vēlēšanās, rakstveidā par to paziņojot Saeimai; ja nespēj pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ; ja ir pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar tiesībsarga statusu; ja bez attaisnojoša iemesla nepilda savus pienākumus; ja ir ievēlēts vai iecelts citā amatā.
Faktiski pat Saeima bez paša tiesībsarga labprātīgas piekrišanas nevar tā gluži vienkārši atbrīvot viņu no darba. Lūkosim, kādā veidā mūsu viedā parlamentārā vara tiks galā ar šo situāciju.
