Ceturtdien Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) rosinātos likuma grozījumus, kas paredz rīkot pašvaldības referendumu par jebkuras jaunas kulta ēkas būvniecību, kas neatbilst Satversmē nostiprinātajām latviešu tradīcijām un kristīgajām vērtībām. Kaut arī grozījumos netika konkrēti minētas mošejas, skaidrs bija tas, ka runa ir tieši par šīm kulta celtnēm. Par situāciju spriež politologi Filips Rajevskis un Andis Kudors, kā arī katoļu priesteris dr. theol. Ilmārs Tolstovs.
Saeimas balsojums apliecināja, ka veselais saprāts šajā parlamentārajā veidojumā lielākoties saglabājies, vismaz - ja runājam par mošejām, kuru esība Latvijā veicinātu musulmaņu pulcēšanos konkrētās vietās, viņu naidpilnās reliģijas izplatību un visbeidzot arī terorisma draudu pieaugumu. Par likuma grozījumu nodošanu komisijām balsoja JV, ZZS, NA, AS deputāti (plus Ramona Petraviča un Ilze Stobova - abas no LPV). Pret - “Progresīvie” un “Stabilitātei!”. Nebalsoja četri no LPV, Igors Judins (S!), Juris Viļums (AS) un pie frakcijām nepiederošā Viktorija Pleškāne.
Par PRO un S! balsojumu izbrīna nav: šie politpulciņi allaž ir bijuši pret Latvijas drošību, latviskumu un kristīgajām vērtībām noskaņoti, bet kas tad nu ar LPV? Nav viedokļa? Vai arī viedoklis nav sevišķi populārs, tāpēc ar to lieki neplātās?
Savukārt “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs, komentējot ZZS priekšlikumu, bija pagalam sakaunējies, jo “man no šīs [Saeimas] tribīnes ir jākritizē koalīcijas partneri, bet sirdsapziņa neļauj man rīkoties citādi”. “Šis priekšlikums nav nekas cits kā priekšvēlēšanu populisms,” viņš piebeidza savu domu. Reizēm gan ir labi, ja kāda partija apjauš - iespējams, ka mazliet iekavēti, un tomēr, - ka konkrētās darbībās, šoreiz - mošeju iespējamā celtniecībā, slēpjas briesmas. Jo var sanākt tā: tad, kad mošejas jau būs uzbūvētas, uztraukties būs par vēlu.
Pielaidīgs savā viedoklī par mošeju būvniecību ir katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs: “Balstoties uz Romas Katoliskās Baznīcas mācību, “reliģiskā brīvība nozīmē to, ka reliģiskajos jautājumos visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem no jebkādiem spaidiem, vai tie būtu no atsevišķu cilvēku, sociālo grupu vai laicīgās varas puses. Reliģiskajos jautājumos neviens nedrīkst tikt spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu, ne arī traucēts rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu ne privāti, ne publiski, ne vienatnē, ne kopā ar citiem, ievērojot pienācīgas robežas”. (Vatikāna II koncila deklarācija par reliģisko brīvību Dignitatis Humanae).
“Līdz ar to,” turpina Tolstovs, “arī Romas Katoliskā Baznīca Latvijā aicina respektēt katras reliģiskās grupas un katra indivīda tiesības praktizēt savu reliģiju, jo reliģiskā brīvība, kas pienākas katram cilvēkam atsevišķi, ir tiesības, kuras cilvēkiem pienākas arī tad, ja viņi darbojas kopā. Tas, ka gan cilvēks, gan arī pati reliģija savā būtībā ir sabiedriska, nosaka nepieciešamību pēc reliģisku kopienu pastāvēšanas.” (Dignitatis Humanae, 4.)
Tolstovs uzskata, ka tiesības uz reliģisko brīvību savukārt nav neierobežotas. “Tas pats Vatikāna II koncila dokuments norāda, ka “tiesības uz reliģisko brīvību tiek īstenotas cilvēku sabiedrībā, tāpēc to izmantošanu regulē konkrētas normas. Izmantojot jebkura veida brīvību, ir jāievēro personiskās un sociālās atbildības morālais princips: īstenojot savas tiesības, atsevišķiem cilvēkiem un sociālajām grupām ir morāls pienākums ievērot arī citu cilvēku tiesības, kā arī savus pienākumus attiecībā pret citiem un kopējo labumu. Ir jāizturas taisnīgi un cilvēcīgi pret visiem.” (Dignitatis Humanae, 7.)
Tolstovs atgādina: “Romas Katoliskā Baznīca Latvijā norobežojas no tādiem terminiem - “Latvijai sveša un naidīga reliģija”. Reliģija pati par sevi nevar būt naidīga, jo tās mērķis ir virzīt cilvēku uz pārdabisko, savienošanos ar augstāko spēku. Katrā reliģijā var atrast indivīdus vai indivīdu grupas, kuri rīkojas naidīgi, neievēro likumus un veic totalitāras un fundamentālistiskas darbības. Ir zināms, ka dažas valstis ierobežo minaretu būvniecību pie mošejām, lai neveicinātu “šariātisko” domāšanas veidu konkrētā musulmaņu kopienā.”
Viņš arī piebilst: “Vatikāna II koncila dokuments uzsver, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir tiesības sevi aizsargāt pret ļaunprātīgu reliģiskās brīvības izmantošanu - valsts varai ir pienākums šādu aizsardzību nodrošināt. Tomēr tas jādara nevis patvaļīgi vai netaisni, atbalstot tikai vienu no pusēm, bet gan saskaņā ar juridiskajām normām, kuras atbilst objektīvai morālajai kārtībai un kuras ir nepieciešamas, lai sekmīgi nodrošinātu visu pilsoņu tiesību aizsardzību un šo tiesību miermīlīgu saskaņošanu, kā arī lai atbilstoši rūpētos sabiedrībā par patiesu mieru, ko nodrošina tas, ka cilvēki dzīvo kopā, pamatojoties uz patiesu taisnīgumu.”
Savos ideālos balstītā pārliecībā Tolstovs turpina: “Tas viss ir kopējā labuma pamatnoteikums, un to sauc par sabiedrisko kārtību. Sabiedrībā jāievēro vispārējais pilnīgas brīvības likums, saskaņā ar kuru ikvienam cilvēkam dodama pēc iespējas lielāka brīvība, un to drīkst ierobežot vienīgi tad un tikai tik daudz, cik tas nepieciešams sabiedriskās kārtības nodrošināšanai (Dignitatis Humanae, 7.). Jāņem vērā, ka demogrāfiskās lejupslīdes rezultātā Latvijā ieplūdīs aizvien vairāk iedzīvotāju no citām valstīm, kuri piederēs pie dažādām reliģiskajām kopienām, tādēļ šīs grupas vēlēsies arī Latvijas teritorijā būvēt savas kulta celtnes, līdzīgi kā to līdz šim dara dažādas reliģiskās kopienas.”
Pēc Ilmāra Tolstova viedokļa izklāsta manas sajūtas ir visai draudīgas un bēdīgas: paies dažas desmitgades, un Latvijas vairs nebūs, latviskuma vietā valdīs mošeju un minaretu kultūra. Toties “cilvēki dzīvos kopā, pamatojoties uz patiesu taisnīgumu”. Uz “taisnīgumu”, ko būs uzspiedis islāmisms. To jau redzam vairākās Eiropas valstīs, kas lētticīgi ļāvušas pie sevis ieperināties islāmistu pūļiem. Iespējams, ar kristīgās baznīcas klusu un miermīlīgu piekrišanu.
Uz jautājumu “Vai Latvijā vajag būvēt mošejas?” Filips Rajevskis atbild īsi: “Nevajag.” Viņš risina tālāk savu pārliecību: “Nav jau islāmā un mošejās problēmas. Problēmas ir tajā, kam tiek izmantotas šīs mošejas. Redzam visā Eiropā, ka ikvienai mošejai blakus ir izglītības iestāde: medrese. Un tajā nodarbojas nevis ar reliģijas mācībām - kā pie mums būtu, piemēram, garīgais seminārs -, bet ar teroristu audzināšanu, ar naida radīšanu un kurināšanu, ar radikālā un agresīvā islāma sludināšanu.”
“Šajās “mācību iestādēs” trāpa ne tikai emigranti, bet arī vietējie jaunieši. Divu izraēliešu diplomātu slepkavībā vainotais trīsdesmitgadīgais Eliass Rodrigess, pēc vārda un uzvārda spriežot, visticamāk, ir vietējais meksikānis, kurš radikalizējies, pateicoties
islāmistu mācībai. Un šīs medreses strādā, lai izskalotu jauniešiem smadzenes. Vai mums Latvijā nepietiek ar tiem krievvalodīgajiem, kuriem jau ir kremļa propagandas izskalotas smadzenes? Mums vēl vajag radikālo islāmu? To ir pieļāvusi visa Eiropa, bet mums ir fantastiska iespēja to nepieļaut,” dusmīgs ir Rajevskis.
Gan “progresistu”, gan “Stabilitātes” Saeimas frakciju balsojumu - būtībā par atbalstu mošejām - Rajevskis nosauc par bezatbildīgu. “Tas iet kopā ar “progresīvo” ideoloģiju: kreisajā liberālismā katrs var darīt, ko vien grib. “Stabilitātei” savukārt skatījās uz Šlesera pusi: viņa ideja attīstīt savu “Waterfront” vairāk vēršas nevis uz Krievijas vai Baltkrievijas pusi, bet gan uz tiem, kurus dēvējam par “klimata bēgļiem” - cilvēki no Pakistānas, Indijas, protams, bagāti cilvēki. Bet viņiem visiem ir reliģiskas vajadzības,” atzīmē Rajevskis, “un viņiem visiem ir jautājums: kur ir krogs, veikals un baznīca? Latvijā veiksmīgi attīstās “halal” bizness, viņu te ir daudz, turklāt musulmaņiem sāk nepietikt ar tām lūgšanu telpām, kas jau iekārtotas Rīgā. Protams, šeit ir cilvēki, kuri gatavi apmierināt musulmaņu intereses. Bet varbūt lai viņi tās apmierina kaut kur citur?”
Rajevskis piebilst, ka Latvija nav gatava tādiem musulmaniskiem pavērsieniem. “Krievi pie mums tomēr ir salīdzinoši mierīgi, islāmistiem būs pilnīgi cits līmenis,” teic Rajevskis, “piekaušanas, izvarošanas - to sagaidīsim no šiem musulmaņiem, jo tādas, raugi, ir viņu “tradīcijas”. Mēs netiekam galā ar vietējo vardarbību ģimenēs, tad ko darīsim ar to, ko viņi pie mums atvedīs? Izskatās, ka tie, kuri gatavi atļaut mošeju celtniecību Latvijā, nezina, ko dara. Jā, bet “uzvārīties’’ uz mošeju celtniecības arī gribas. Izskatās, ka viens otrs ir gatavs nopirkt striķi, kurā pašu pakārs.”
Andis Kudors atbalsta nostāju pret mošeju celtniecību Latvijā. “Satversmē ir 116. pants, kurā rakstīts: “Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Tātad viens no iemesliem ir nacionālā drošība. Redzam, kas notiek Eiropā: islamizācijai līdzi nāk noziedzība, ko īsteno migranti, kuri iebraukuši no valstīm ar kultūru, kas spilgti atšķiras no mūsējās.”
Kudors atzīmē, ka ne visi musulmaņi ir vainojami noziegumos, un daļa no viņiem īsteno ar morāli piepildītu dzīvi. “Bet ir cita lieta: nacionālā identitāte,” saka Kudors, “un uzbrukums nacionālajai identitātei arī ir nacionālās drošības jautājums. Nacionālā identitāte ir nostiprināta mūsu Satversmes preambulā, kur ir runāts gan par latvisko, gan par kristīgo. Tas ir pietiekams pamats, lai ierobežotu musulmanisma un islamisma izplatību Latvijā. Redzam, ka, piemēram, Vācijā mošejās nereti darbojas imāmi, kuri izplata radikālo ideoloģiju. Tieši tāpēc mums mošejas nav vajadzīgas.”
Kudors atgādina, ka Latvijas Republika tika dibināta ne tikai ekonomisku un drošības jautājumu risināšanas dēļ, bet arī tādēļ, lai sargātu Latvijas kultūru, lai attīstītu vietu, kur ekskluzīva priekšrocība ir visam latviskajam. “No tā nav jākaunas vai jānorobežojas, jo tā ir Latvijas Republikas ideja,” teic Kudors.
