Pirms dažām dienām Latvijas Televīzija (LTV) demonstrēja Polijai un Baltijas valstīm klaji naidīgu un melīgu poļu režisores Agņeškas Hollandas aktierfilmu “Zaļā robeža” (“Zielona granica”). Sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons sola izvērtēt LTV demonstrēto propagandas filmu un jau tuvākajā laikā sniegt savu atzinumu.
Migranti, kurus Baltkrievija noziedzīgi iesūta Polijā, izmantojot “zaļo robežu”, tiek parādīti kā cietēji, savukārt poļu robežsargus filmas autore mālē kā nežēlīgus sadistus un noziedzniekus. Kāds bija Latvijas sabiedriskā medija mērķis, pārraidot šo filmu? Konstatēt viedokļu daudzveidību? Varbūt tas bija tikai kārtējais tā dēvētā sabiedriskā medija apliecinājums kalpošanai kādiem ārējiem - Latvijai naidīgiem - mērķiem?
Ombudam vaicājām, kā viņš vērtē LTV rādīto melu filmu par “nabaga bēgļiem”, kuri šķērso Baltkrievijas - Polijas robežu, un vai LTV ir dots uzdevums izjaukt Latvijas un Polijas attiecības; minējām, ka Polijas Iekšlietu ministrija jau novērtējusi šo “mākslas filmu” par tādu, kas neatbilst faktiem. Tātad - melu filma, bet mūsu “sabiedriskais medijs” to rāda! Vaicājām, kāda būs ombuda reakcija. No ombuda Edmunda Apsalona saņēmām atbildi: “Pašreizējā brīdī nevaru izteikt savu vērtējumu filmai “Zaļā robeža”, jo nav izdevies to noskatīties ne 2024. gada pavasarī, kad to izrādīja Latvijas kinoteātros, ne pagājušajā nedēļas nogalē, kad tā bija skatāma Latvijas sabiedriskā medija programmās “LTV7” un “LTV1”.
Pieņemu, ka LSM atbildīgie darbinieki apzinājās, ka filmas demonstrēšana var daļā auditorijas raisīt neizpratni un noraidošu attieksmi, tāpēc 2025. gada 31. janvārī sabiedriskā medija portālā lsm.lv tika publicēts televīzijas programmu satura redaktores Vikijas Valdmanes-Rozenbergas raksts ““Zaļā robeža” - no ziņu sižetiem līdz skaudrai filmai”, kura noslēgumā tiek skaidrota motivācija redakcionālajam lēmumam iekļaut šo filmu sabiedriskā medija saturā: [..] par filmu var raisīties vispretrunīgākie viedokļi. Tomēr mums - atbildīgajiem par saturu LTV (filmas, ko izvēlamies demonstrēt, noskatās vairāki cilvēki) - šķita svarīgi skatītājiem piedāvāt šo filmu. Arī lai pārdomātu, kā es rīkotos līdzīgā situācijā, kādas būtu manas vērtības, mana rīcība kā cilvēkam vai amatpersonai.”
Skat., izmantojot zemāk norādīto tīmekļa vietnes saiti:
Ņemot vērā daļā sabiedrības radušos satraukumu par filmas “Zaļā robeža” demonstrēšanu sabiedriskā medija televīzijas programmās, esmu nolēmis pēc savas iniciatīvas veidot atzinumu par šīs filmas iekļaušanas sabiedriskā medija saturā atbilstību Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 1. pantā noteiktajam mērķim un 3. pantā noteiktajiem sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības pamatprincipiem, sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksiem un redakcionālajām vadlīnijām.
Domājams, ka savā atzinumā varēšu sniegt atbildes uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem - vai “Zaļā robeža” ir uzskatāma par Krievijas propagandas filmu, vai Latvijas sabiedriskajam medijam ir ticis dots uzdevums negatīvi ietekmēt Latvijas un Polijas starpvalstu attiecības. Tiklīdz atzinums būs sagatavots un publiskots, informēšu Jūs par tā saturu.”
Lai izprastu situāciju, uzdevu jautājumus arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētājam Jānim Siksnim. Jautājumi bija šādi. “Kā vērtējat
LTV rādīto melu filmu par “nabaga bēgļiem”, kuri šķērso Baltkrievijas - Polijas robežu? Vai Latvijas Televīzijai ir dots uzdevums izjaukt Latvijas un Polijas attiecības? Polijas Iekšlietu ministrija jau novērtējusi šo “mākslas filmu” par tādu, kas neatbilst faktiem. Tātad - melu filma. Un mūsu “sabiedriskais medijs” to rāda! Cik ilgi Jūs nereaģēsiet?”
Jāņa Sikšņa atbilde: “Jautājumus par programmu satura redakcionālajām izvēlēm lūdzu uzdot Latvijas Sabiedriskā medija atbildīgajiem darbiniekiem.” Viņš arī pievienoja satura redaktores Vikijas Valdmanes-Rozenbergas skaidrojumu, kas bija publicēts portālā “lsm.lv”.
Protams, neko citu no Jāņa Sikšņa arī negaidīju. Taču joprojām nav saprotams: kādam nolūkam ir nepieciešama SEPL padome, kam mēs maksājam milzu algas? Lai nekad nebūtu nekāda viedokļa?
Uz pēdējo retorisko jautājumu Sikšņa kungs atbildēja ar jau ierasto tekstu: “SEPLP uzdevums ir veidot un uzturēt sabiedrisko mediju pārvaldības sistēmu, kas cita starpā nozīmē arī satura kvalitātes standartus, lai gan redakcionālos lēmumus nedrīkstam ietekmēt. Jums un ikvienam citam ir tiesības un iespējas lūgt skaidrojumu par redakcionālajām izvēlēm, un sabiedriskajam medijam ir pienākums skaidrot.”
Lai atbilde būtu pārliecinošāka, viņš citēja mūsu pērnā gada aprīļa interviju “nr.lv”: “Mūsu uzdevums ir sakārtot sistēmu, izveidot noteikumus, pēc kuriem strādā sabiedriskie mediji. Bet tas nenozīmē, ka mēs neko nevaram darīt. Mums jānosaka kvalitātes standarti, un šajā jomā esam daudz darījuši. Piemēram, esam ieviesuši sabiedriskā labuma mērīšanas metodoloģiju: katru gadu iedzīvotājiem tiek vaicāts, kā viņi vērtē sabiedriskos medijus, vai sabiedriskie mediji pārstāv visus sabiedrības slāņus, kāds ir kopējais uzticības līmenis utt. Izstrādājam satura kvalitātes vērtēšanas principus. Un vēl svarīgi ir tas, ka mums ir ombuds, kurš, ja var tā teikt, spriež tiesu par satura kvalitāti. Un mēs, pamatojoties uz ombuda secinājumiem un ieteikumiem, prasām sabiedriskajiem medijiem: ko darīsiet, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos? Tieši tā notika slavenā cūku komiksa sakarā.”
Polijas tīmekļvietne “PolskieRadio24.pl” publicē Polijas tieslietu ministra Zbigņeva Ziobro teikto par filmu “Zaļā robeža”: “Agņeška Hollanda salīdzina poļu uniformās tērptos dienestus, kas aizstāv mūsu drošību uz austrumu robežas, ar vācu okupantiem, kuri pēdējā kara laikā slepkavoja cilvēkus. Hollanda ar savu jaunāko filmu nodarījusi lielu ļaunumu Polijas un poļu tēlam.”
Taisnības labad jāpiebilst, ka filma uzņemta tiešām talantīgi: melnbaltos toņos, dramatiski, sižets ne mirkli “neatlaiž”, un parādītais šķiet tik ticams, ka… jānotic. Taču, zinot patiesos faktus, top skaidrs, ka filma ir viena vienīga manipulācija ar cilvēku dabisko līdzjūtību, paralēli šīm jūtām ieliekot filmā propagandu, kas klaji vērsta pret Polijas valsti.
Ziobro filmu nodēvēja par nacistisku propagandu. Var vien piebilst, ka tas ir arī kremļa rašistu naratīvs, ko retranslē Latvijas Televīzija. Tiešām: kāpēc gan vajadzēja aizliegt Krievijas TV kanālus, ja mums pašiem ir savs Krievijas kanāls, kas raida tik saprotami - latviešu valodā?
Savukārt Baltkrievijas diktators Lukašenko, spriežot pēc izlasītā augšminētajā tīmekļvietnē, ir sajūsmā par filmā atspoguļotajiem “faktiem”. Un kā gan viņam nebūt sajūsmā, ja filma nesniedz atbildes uz elementāriem jautājumiem, piemēram, kāpēc Baltkrievijas pusē atrodas simtiem, pat tūkstošiem austrumu migrantu? Kā viņi tur nokļuvuši? Kāpēc viņi nepaliek “demokrātiskajā un plaukstošajā” Baltkrievijā, bet laužas uz “briesmīgo Eiropu”?
Filma neatbild uz jautājumiem par to, kāda ir robežas īstenība. Piemēram, tā nestāsta par poļu karavīru, kuru uz Baltkrievijas robežas sadūra migrants. Poļu karavīrs tika ievainots pērnā gada 28. maijā. Incidents notika, kad 50 migrantu grupa no Baltkrievijas puses mēģināja izlauzties cauri robežai, metot akmeņus uz robežas sargiem. No ievainojuma poļu karavīrs slimnīcā mira. Tas nav vienīgais gadījums: agresīvie migranti regulāri uzbrūk Polijas robežsargiem un karavīriem, viņus ievainojot.
Filma, protams, nestāsta arī par tiem robežu šķērsojušajiem “bēgļiem”, kuri rīko grautiņus un izvaro sievietes Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē un Vācijā. Polijā pagaidām viss ir mierīgi, jo Polija nelaiž pāri robežai slepkavas un izvarotājus. Taču filmas veidotājas viedoklis ir tāds: jārāda meli, lai apstulbotu svārstīgos.
Bet svārstīgo kategorijā nevar ieskaitīt “nevalstiskās organizācijas”, kas aicina “palīdzēt bēgļiem”. Jau minētajā Vikijas Valdmanes-Rozenbergas rakstā lasām: “Nevalstisko organizāciju palīdzība bēgļiem novedusi līdz tiesas darbiem - martā tiesa plāno paziņot spriedumu lietā, kurā par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai pie Latvijas - Baltkrievijas robežas apsūdzēta biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” projektu vadītāja Ieva Raubiško.”
Kas tas ir, ja ne mēģinājums ietekmēt tiesu, izmantojot valsts budžeta, tas ir, mūsu nodokļu naudu? Jācer tomēr, ka noziegums tiks atzīts par noziegumu un dažādu odiozu personu mēģinājumi ievilkt Latvijā migrantu barus tiks izbeigti - arī bez apšaubāmu filmu iesaistes. Un jācer arī, ka filmas demonstrācija nepasliktinās attiecības ar mūsu tuvāko un reģionāli svarīgāko partneri - Poliju.
Iespējams, der padomāt par tiem 50 miljoniem eiro, kas piešķirti jaunā, apvienotā sabiedriskā medija finansēšanai. Tā ir summa vienam gadam. Varbūt tomēr izvērtēt sabiedriskā medija devumu Latvijai, lai saprastu, vai tas kalpo valstij un tās iedzīvotājiem? Ja nekalpo, tad pārdalīt šo naudas summu par labu ugunsdzēsējiem, medmāsām, skolotājiem?
Tad šī nauda vismaz nebūtu izmesta gružkastē kopā ar cūku komiksa skandālu, priekšvēlēšanu debatēm krievu valodā, publicitātes platformas sniegšanu Krievijas pilsoņiem un tagad - arī ar filmu “Zaļā robeža”.
