Vai nevar sanākt tā, ka Latvijai par uzdrīkstēšanos lūgt Ziemeļvalstu policijai kabeļrāvēju kuģus aizturēt un tos pārmeklēt vēl nāksies maksāt brangu naudu kuģu īpašniekiem un frakta turētājiem par kuģa un kravas dīkstāvi? Izrādās – jautājums ir vietā, un uz to aptaujātās amatpersonas tā īsti pat nespēj atbildēt.
Piektdien Norvēģijas policija paziņoja, ka ir atbrīvojusi kuģi ar Krievijas apkalpi, kas bija arestēts pēc Latvijas lūguma aizdomās par saistību ar “Latvijas Valsts radio un televīzijas centra” (LVRTC) optisko šķiedru kabeļa bojājumiem Baltijas jūrā. Policija apgalvo, ka nav atrasti pierādījumi kuģa saistībai ar šo sabotāžas aktu.
Hibrīdkarš turpinās pilnā apjomā, un viena no draudīgākajām tā sastāvdaļām šobrīd ir zemūdens sakaru kabeļu regulāra bojāšana. Pēdējais notikums bija šāds. Zem Norvēģijas karoga kuģojošais kravenieks “Silver Dania” bija ceļā no Sanktpēterburgas, kad ceturtdienas vakarā netālu no Trumses pilsētas Norvēģijas ziemeļos to apturēja Norvēģijas policija.
Kuģis pieder norvēģu uzņēmumam “Silver Sea”, kas paziņojis, ka nav ne pie kā vainojams. Visi aizturētā kuģa komandas locekļi ir krievi. Kuģniecības “Silver Sea” vadītājs Turmuds Fosmarks norādīja, ka kuģojuši gar Gotlandi, taču enkuru neizmeta.
Savukārt Zviedrijas varas iestādes saistībā ar šo incidentu arestēja zem Maltas karoga kuģojošo kravas kuģi “Vezhen”. Bulgārijas kuģniecība “Navigation Maritime Bulgares”, kam pieder šis kuģis, noliegusi apzinātu kabeļa sabojāšanu. Atklāts, ka “Silver Dania" šķērsoja bojāto kabeli aptuveni tajā pašā laikā, kad “Vezhen”.
“Izmeklēšanā saistībā ar kabeļa pārrāvumu starp Zviedriju un Latviju Baltijas jūrā ir noskaidrots, ka tas nav rupjas sabotāžas gadījums. Tāpēc ir pieņemts lēmums atcelt arestu kuģim, kas tiek turēts aizdomās par kabeļa pārrāvumu,” teikts Zviedrijas prokuratūras paziņojumā.
Vai Latvijai nāksies atmaksāt “nevainīgo” kuģu dīkstāvi? Uz šo jautājumu “Neatkarīgajai” atbildēja Satiksmes ministrija: “Jautājums nav Satiksmes ministrijas kompetencē. Valsts policija skaidro, ka turpina izmeklēšanu kriminālprocesā, kurš kvalificēts pēc trīs Krimināllikuma pantiem, tostarp kaitniecības. Šobrīd izmeklēšanā nav gūtas tādas ziņas, kas būtu par pamatu, lai izbeigtu vai pārkvalificētu kriminālprocesu.”
Kaut arī Satiksmes ministrijā ir Jūrlietu departaments, izrādās, ka jūras tiesību ekspertu tajā nav. Un varbūt pat labi, ka nav, jo mēs paliksim laimīgā neziņā par to, vai Latvijai jāatmaksā kuģu dīkstāve. Turklāt neviens mums neliegs vainot plēsīgās butes un zobainās medūzas, kas sagrauzušas zemūdens kabeļus.
Latvijas iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis atgādināja, ka starptautiskās jūras tiesības ir pietiekami komplicētas, tāpēc Baltijas jūrā esošā zemūdens optisko šķiedru kabeļa bojājuma incidentā iesaistītā kuģa aizturēšanai būtu vajadzīga kopīga un skaidra NATO nostāja.
Protams, janvāra sākumā NATO paziņoja par jaunu misiju zemūdens kabeļu aizsardzībai Baltijas jūrā. Taču divi NATO kuģi, kas planēja pa Baltijas jūru, bija stipri par maz, lai kaut ko spētu izkontrolēt, jo jūrā nav iespējams ik pa kilometram noenkurot patruļkuģi zemūdens infrastruktūras aizsardzībai. Tā vietā NATO alianses valstīm vajadzētu koncentrēties uz dažādu tehnoloģiju ieviešanu, lai pēc iespējas ātrāk varētu konstatēt drošības riskus vai atklāt bojājuma vietas, saka ministrs.
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts “Neatkarīgajai” atzina, ka tomēr nav kopīgas NATO nostājas zemūdens infrastruktūras bojājumu jautājumos. “Eksistē jūras tiesības, kas nosaka: kaut ko darīt ir iespējams tikai valstij, kuras teritoriālajos vai ekonomiskajos ūdeņos noticis incidents. Eksistē iesaistīšanās noteikumi, kas nosaka, ka, ikvienu operāciju veicot, NATO spēki vienojas, un šajā gadījumā būtu svarīgi sadalīt atbildību starp valstīm,” teic Sārts.
Viņš atgādina, ka klasiskajā situācijā viens ir miera laiku regulējums, otrs - kara laika regulējums. “Šobrīd tas vairs nav miers, bet vēl nav arī karš. NATO kuģi, kas patrulē Baltijas jūrā, ir limitēti. To visu var pārrunāt, bet jāsaprot, ka ir 32 NATO valstis, un par jūras robežām arī starp NATO valstīm ir diskusijas. Tas nav vienkāršs jautājums,” spriež Sārts.
Ja mēs gribam, lai NATO rīkojas, ir jābūt skaidrai definīcijai - ko tieši darīt. Bet tādas definīcijas nav. “Kas tad ir NATO kuģi, kas patrulē Baltijas jūrā? Tie ir NATO dalībvalstu kuģi. Vienā brīdī kuģa kapteinis atrodas NATO pakļautībā, bet nākamajā brīdī viņš pāriet nacionālajā pakļautībā. Protams, ir iespējams paplašināt esošo mandātu, bet tāds lēmums nebūs vienkāršs,” uzskata Sārts.
Izskatās, ka sakaru kabeļus turpinās bojāt un nevienam par to nekas nebūs. Sārts tomēr domā, ka, arestējot vainīgos kuģus, bojāšanas temps tiks piebremzēts. Turklāt ir iespējas nelaist Baltijas jūrā kuģus ar paaugstinātu vides risku. “Taču jāatceras,” turpina Sārts, “ka arī mums ir savas intereses brīvi kuģot citās jūrās. Tāpēc šis jautājums nav skatāms tikai Baltijas jūras kontekstā.”
