Valsts policija rosinājusi prokuratūrai apsūdzēt bijušo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) pasniedzēju, Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču par izvarošanu un seksuālu vardarbību pret studentēm. Pierādījumu gan nav nekādu, vien pliki apgalvojumi, tomēr tas netraucē “rosināt apsūdzēt” nevēlamo, bet nu jau bijušo pasniedzēju. Par rosinājumu apsūdzēt Māris Kupčs uzzināja no medijiem.
Atgādināsim, ka pērnā gada 8. martā LTV raidījumā “Kultūršoks” bija vērojams sižets par it kā seksuālu uzmākšanos Mūzikas akadēmijā, kurā anonīmi intervētas septiņas sievietes. Protams, sākās tracis. 13. martā Valsts policija saņēma arī JVLMA rektora Prāņa iesniegumu ar lūgumu izvērtēt raidījumā paustās ziņas. Tika sākta resoriskā pārbaude.
Tikai divas no it kā cietušajām bija gatavas sadarboties ar policiju, bet viena no studentēm no izvarošanas esot cietusi ilgstoši - desmit gadus. Tiešām - mati ceļa stāvus, iedomājoties desmit gadu ciešanas, kuras nebija lemts izstāstīt draudzenēm, kur nu vēl policijai. Kautrējos pavaicāt: vai tad viņa bija pagrabā ieslodzīta?
Toties tagad policija visu ir uzzinājusi, jo liecības norādot, cik lielā mērā pasniedzējs esot bijis autoritatīvs komunikācijā ar studentiem, ieņemot “monopolu” mūzikas nozarē. Izrādās, slikti ir bijis arī tas, ka Māris Kupčs, būdams viens no ietekmīgākajiem mūziķiem attiecīgajā nozarē, nodarbojies ar vairākiem projektiem un mūzikas pasākumu organizēšanu un realizēšanu Latvijā un citās Baltijas valstīs. Turklāt “no viņa viedokļa studiju un ne tikai studiju laikā bija atkarīgs katrs students”. Ko nozīmē šis miglainais izteiciens, nesaprot neviens.
Vēl trakāk, pēc policijas domām, bija tas, ka pasniedzējs, būdams vadošajos amatos un apzinoties savu autoritāti un ietekmi, ieguva studējošo uzticību un gandrīz pilnīgu psiholoģisko pakļāvību viņam. Pasniedzējs ar studentēm bija izveidojis pakārtotas attiecības, kurās studentes pilnīgi viņam uzticējās un pakļāvās, kā arī bija psiholoģiski atkarīgas no pasniedzēja. Un - bingo! - šajās attiecībās ar cietušo pilnīgu pakļāvību un uzticēšanos viņam, pret pašu gribu tika veiktas dažāda rakstura seksuālas darbības. Studentes baidījās kādam sūdzēties un atklāt notikušā faktus. Tu redz, kāds maģisks spēks bijis Mārim Kupčam! Varbūt viņš pat hipnozi izmantoja?
Pavīd divas ķecerīgas domas. Pirmā: cik labi, ka mums nu ir Stambulas konvencija, kas sargā sieviešu godu. Otrā: lai apsūdzētu kādu sev netīkamu cilvēku, atliek izdomāt “seksuālu uzmākšanos”, kas nav pierādāma, un lieta darīta - viņa turpmākā dzīve faktiski tiek norakstīta.
Bet nav skaidrs, uz kāda pamata policija apgalvo, ka pirmstiesas izmeklēšanā savākti pierādījumi aizdomās turētā vīrieša saukšanai pie atbildības pēc Krimināllikuma pantiem par izvarošanu un seksuālu vardarbību. Kādi tieši ir šie pierādījumi, ja nopratina tikai cietējas (?), bet neuzklausa pretēju viedokļu nesējus? Un vēl viens aspekts: apbrīnojami, cik tomēr tālu no radošām norisēm atrodas policijas izmeklētāji, raksturojot mūzikas augstskolas pasniedzēja un studējošo, topošo mūziķu attiecības, kas nebūt nav saistāmas ar seksu, bet gan tikai ar mūziku.
Redakcijas rīcībā ir vairākas vēstules, kurās tiek atbalstīts Māris Kupčs. Vienu no tām uzrakstījis bīskaps Andris Kravalis. “Vēlos liecināt un izteikt savu personīgu atbalstu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētajam profesoram Mārim Kupčam situācijā, kurā viņš tiek nomelnots un tiek aizskarts viņa gods un cieņa,” raksta Andris Kravalis. “Varu apliecināt, ka ar Māri Kupču strādāju radošā sadarbībā jau no 2015. gada. Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā regulāri uzstājušies JVLMA Senās mūzikas katedras studenti (..). Māris Kupčs ir vienmēr atbalstījis jaunos talantus viņu ceļa sākumā, kā arī profesionālos mūziķus jau tālākās gaitās. (..) Neesmu ievērojis nekādas neētiskas vai jebkāda veida vardarbību veicinošas darbības no Māra Kupča. Saskarsme vienmēr ir bijusi profesionāla un vērsta uz sadarbību un attīstību.”
Studentes atbalsta vēstule: “Anonīmo apsūdzību dēļ Māris Kupčs ticis nomelnots. (..) Viņš profesionāls, inteliģents, viņš sevī nes lielu zināšanu krājumu katram studentam. (..) Tieši Senās mūzikas katedrā esmu saņēmusi lielu atbalstu, iedrošinājumu, iespējas koncertēt, iespēju spēlēt labu baroka instrumentu un interpretēt baroka mūziku pēc iespējas profesionālāk tieši pie Māra Kupča, kuram ir augstas prasības pret studentiem.”
Jāpiebilst, ka vairāki atbalstītāji nebija ar mieru publiskot savus vārdus: joprojām viņus māc bailes un nedrošība, jo atmosfēra Mūzikas akadēmijā esot nelabvēlīga.
Divpadsmit studentu un absolventu vēstule: “Mēs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studējošie un absolventi, vēlamies izteikt atbalstu asociētajam profesoram Mārim Kupčam, kurš nonācis publiskas uzmanības centrā nepārbaudītu un nepierādītu apgalvojumu dēļ. Uzskatām, ka JVLMA lēmums atstādināt Kupču no amata būtiski traucē studijas, kā arī tiek kavēta profesionālā izaugsme. Tieši pateicoties Māra Kupča augstajām prasībām studiju procesā, gan esošie katedras studenti, gan absolventi ir sasnieguši augstus profesionālos rezultātus. (..) Savā studiju procesā neesam piedzīvojuši ētikas normu pārkāpumus vai vēl vairāk - fizisko vai seksuālo robežu pārkāpšanu. Saskarsme ir bijusi profesionāla, regulāri nodrošinot prakses iespējas dažādos senās mūzikas koncertos.”
Senās mūzikas katedras absolvente: “Vēlos izteikt savu atbalstu Mārim Kupčam, kurš diemžēl ir ticis publiski apvainots, balstoties vienpersoniskos un nepierādītos apgalvojumos. Kā katedras vadītājs profesors Kupčs vienmēr bijis ļoti prasīgs, taču taisnīgs, tādējādi veicinot profesionālo izaugsmi. Māris Kupčs nekad studiju procesā nav pieļāvis nolaidību, (..) mēģinājumu process ir laikietilpīgs un emocionāls, taču nekad neesmu novērojusi kādu robežu pārkāpšanu ne pret sevi, ne pret kolēģiem.”
Visas šīs atbalsta vēstules tika iesniegtas Mūzikas akadēmijas vadībai, taču reakcija nesekoja. Diemžēl arī policijā šīs vēstules nenonāca, jo - kā teica kāda absolvente - mums neviens neko tādu neprasīja. Vai tiešām atbalsta vēstules nonāca gružkastē? Tātad kādam vajadzēja Māri Kupču izēst no amata vietas?
Absolvente, nu jau profesionāla mūziķe Monta Martinsone atsūtīja uz redakciju vēstuli, ko nu publicējam. Pēc viņas rakstītā var noprast: vēlme atriebties ir mudinājusi kādu sievieti rīkoties nekrietni.
“Redzu kliedzošu virsrakstu “Noslēgta izmeklēšana JVLMA lietā, tā nodota prokuratūrai”. Publicēts iespējamā “noziedznieka” vārds - Māris Kupčs.
Ar seno mūziku esmu saistīta ilgu laiku, jāsaka - pusi savas radošās dzīves, šīs mūzikas “virtuvi” esmu apskatījusi no visām iespējamām pusēm. Policijas atzinumā rakstīts: “Liecības norāda uz to, cik lielā mērā pasniedzējs ir bijis autoritatīvs komunikācijā ar studentiem, ieņemot “monopolu” mūzikas nozarē.” Bet vai tad pasniedzējam nav jābūt autoritātei studenta acīs? Studentu vidū tā ir ierasta prakse - izvēlēties konkrētu valstu mūzikas augstskolas, balstoties uz konkrētu pedagogu, pie kura ir vēlme mācīties. Vai būt par stingru pasniedzēju tagad ir uzskatāms par daļu no likumpārkāpuma?
Jā, Māra Kupča veidotais, ar JVLMA nekādā veidā nesaistītais baroka orķestris “Collegium Musicum Riga”, kura uzturēšanā, tostarp - vēsturisko instrumentu iegādē, - piedalījās Kupčs, ir vienīgais orķestris Latvijā, kas absolūti visas savas koncertprogrammas atskaņo uz vēsturiskajiem mūzikas instrumentiem. Vai tas ir monopols? Nē, tas ir daudzu gadu sūri grūti ieguldīts darbs un finanses.
Izlasot tekstu par studenti, kura tikusi 10 gadus “izmantota”, jutos samulsusi. Labi zinu, par kuru personu šis teikums rakstīts. Uzdrošināšos saukt šo dāmu vārdā un uzvārdā, jo šīs romantiskās, uzsveru - romantiskās - attiecības reti kuram mūsu kolektīvā bija noslēpums.
Laura Šarova - baroka vijolniece, vēlāk orķestra pirmā vijole, JVLMA Senās mūzikas katedras pasniedzēja, Senās mūzikas centra galvenā producente, projektu vadītāja, direktore. Izrādās, viņa desmit garus gadus ir “cietusi” pazemojumus no diriģenta, ar kuru mēģinājumu laikā koķetējot smējusies, vienmēr smaidīga, vienmēr kopā ar Māri gājusi uz restorāniem, izlēmusi, kuras operas tiks izpildītas, kuriem solistiem tiks vairāk koncertu par citiem.
Izskatījās, ka viņa ar saviem profesionālajiem panākumiem lepojas, ne ar vienu vārdu neizrādot, ka “cieš”. Māris Kupčs jau labu laiku visiem teica, ka Laura paliks viņa vietā tad, kad viņš izlems iet pelnītā atpūtā, un viņa neiebilda.
Par viņu romantisko savienību orķestranti runāja jau sen. Māris uz viņu skatījās ar mirdzošām acīm, šķita, ka viņā atgriezusies enerģija, prieks, viņš bija līdz ausīm iemīlējies. Laura vienmēr staigāja Māra pirktā pazīstamu dizaineru apģērbā, rokaspulksteņu kolekcija pildījās, līdz ar to - arī Lauras pašapziņa un pārākuma sajūta. Drēbēm un pulksteņiem esot pievienojusies arī finansiāla palīdzība auto pirkumam. Par to, ka Laura pavada savu brīvo laiku Māra lauku īpašumā, kurā labprāt fotografējās, es uzzināju no Māra bijušās sievas, bet tas nešķita nekas neparasts, ņemot vērā viņu attiecības. Sievai tas bija nepatīkami, bet - dzīve ir dzīve.
Man šķita, ka esam kļuvuši par ģimenes draugiem. Kopā gājām pusdienās, kopā koncertējām. Bija daudz iespēju dot kaut mazāko mājienu par to, ka viņa šajās attiecībās tiek turēta ar varu. Zināju, ka braucienos viņi abi paliek kopā viesnīcās, vienā numuriņā. Bet mājiena nebija. Neviena. Nekad.
2023. gada rudenī Māris atzinās, ka attiecības sākušas šķobīties, jo tajās ienācis trešais liekais. Tad attiecības pārtrūka.
Veca pieraduma dēļ Laura Mārim zvanīja, informējot par savām finanšu grūtībām. Pēc šādiem zvaniem Māris steidzās palīgā, teikdams “man viņas žēl, tuvs cilvēks, dodu”. Bet viņa pacietība beidzās, un naudas došana tika pārtraukta.
Laura turpināja spēlēt orķestrī līdz pat pagājušā gada martam, kad publiski, orķestra priekšā paziņoja, ka profesionālās izaugsmes dēļ viņa no vadītājas darba aiziet. Ar mani runājot, atzinās, ka grib vairāk spēlēt. Atkal - ne vārda par “izmantošanu”.
Tajā pašā vakarā sāka velties publisko apsūdzību sniega bumba, kas nav apstājusies joprojām. Pēkšņi parādījās studenti, pret kuriem esot bijis mobings un bosings, kaut gan viņi paši reti parādījās nodarbībās vai paši aktīvi mobingoja citus, līdz viņiem tika stingri noteikts, ka mūsu kolektīvā rupja izteikšanās par skatuves kolēģiem nav atbalstāma. Vēl bija apvainojumi favorītismā - no tiem, kuriem visu laiku bija galvenās lomas un aktīva koncertdzīve tieši senās mūzikas lauciņā, kā arī milzīga vēlme pārņemt Māra amatu. Sūdzības sāka nākt arī no studentiem, kuriem ar seno mūziku nav absolūti nekāda sakara un kuri nav piedalījušies nevienā projektā, kā arī no tiem, kuri studiju laikā nebija profesionāli attīstījušies jeb, sauksim lietas īstajos vārdos - nedziedāja vai nespēlēja tādā līmenī, lai ar viņiem turpinātu sadarboties.
Bija arī kādas bijušās studentes vārdā uzrakstīts iesniegums par Māri Kupču, par kuru viņa pati nemaz nebija informēta un tur rakstīto informāciju noliedza. Tātad - falsificēts iesniegums? Cik daudz tādu ir?
Kāpēc uz nopratināšanu Valsts policijā netika izsaukti visi studenti, kuri aktīvi sadarbojās ar Māri Kupču? Vai bija mērķis izsaukt tikai tos, kuri viņam neizteica atbalstu? Kādēļ tiek noklusēts, ka ļoti daudzi studenti - esošie un bijušie - rakstīja atbalsta vēstuli Mārim Kupčam, to apliecinot ar saviem parakstiem? Kur tā vēstule pazuda?
Man ir ļoti žēl, ka tik netīrā veidā tiek veikti mēģinājumi “atmonopolēt” senās mūzikas lauciņu Latvijā, cenšoties atbrīvoties no profesora, kurš Latvijas mūzikas pasaulei tik daudz devis, tostarp neskaitāmus profesionāļus, kuri no sirds mīl savu darbu un seno mūziku. Jā, prasīgs. Bet profesionālā latiņa ir likta augstu, klausītāji arī ir prasīgi un nav muļķi.”
