Janvāra pavasarīgajā miglā aizgājis Jānis Peters. Atskatīdamies uz padarīto, pamādams ar grumbaino roku palicējiem. Sirsnību acīs saglabājis un rāmu, siltu valodu atmiņās atstājis. Mēs paliekam un daudz ko atceramies. Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata “Dzirnakmens” maksāja 12 kapeikas. Neliela grāmatiņa, vien ar 60 lappusēm, ko bija piepildījis divdesmit deviņus gadus jaunais dzejnieks, bija kā uzarta zeme, kurā mita mīlestības dārgakmeņi un atziņu dzirnakmeņi.
Dzejnieks Klāvs Elsbergs kādā intervijā teica: “Dzejniekam ir jājūt tas, ko jūt viņa tauta. Ir jādzīvo kopā ar savu tautu un jāizsaka viss, pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas.” Tas ir arī par Jāni Peteru. Visu mūžu Peters ir jutis savu tautu, kurā viņš atradis gan sevi, gan savu mīlestību. Un viņa lepnums ir bijis un vienmēr būs Dziesmu svētku dvēseles vibrācija, kad sāk skanēt “Manai dzimtenei”, ko mūžīgās skaņās ietērpis Jāņa Petera tuvākais draugs Raimonds Pauls.
Jānis Peters man kādreiz stāstīja, ka dzeja viņam vislabāk rakstās pa naktīm. “Parasti pamostos naktī ap diviem. Arī šonakt tā bija. Piektajā klasē nolēmu, ka būšu rakstnieks. Biju dzirdējis, ka rakstnieki strādā pa nakti. Mēs Liepājā dzīvojām divstāvu mājiņā, es nogaidīju, kad tēvs un māte, brālis un māsa aiziet otrajā stāvā gulēt, bet auklīte, kura mums taisīja ēst, tīrīja māju un audzināja mūs, aizgāja uz savu istabu. Tad es iekūru plīti, uzliku uz riņķiem katliņu un vārīju sev kafiju - arī to es biju dzirdējis, ka rakstnieki dzer kafiju, turklāt melnu.”
Jānim tolaik bija 12 gadi, kad viņš sāka pievērsties rakstīšanai. Viņš gan smējās, ka tas esot bijis godkārības dēļ: skolotāja klases priekšā lasīja viņa sacerējumus, kas bija nevis uz trim vai četrām burtnīcas lappusēm, bet gan visas burtnīcas garumā. “Man patika, ka manus sacerējumus nolasa visai klasei,” tā Peters.
Viņš atcerējās skolas laikus. “Mūsu skolā bija kādas sešas Raiņa laika skolotājas, “rainistes”, tāpat kā mana māte. Viņas draudzējās, un Rainis viņām bija tā kā mums šodien Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. Viņas Raini bija redzējušas, viņas varēja Raini aptaustīt... Viņas īpaši pārdzīvoja dzejnieka nāvi, jo nevarēja iedomāties savu turpmāko dzīvi bez lielā dzejnieka. Pēc kara vasarās skolotājas sēdēja uz deķa mūsu dārzā, dzēra kafiju, ēda cūkupupas un runāja par dzeju. Mamma mums lasīja priekšā Raiņa lugas, un manā atmiņā dziļi iespiedās Krauklītis, Zelta zirgs.”
Jānis Peters “aizlasījās” līdz savai dzejai un prozai. Viņš uzdāvināja latviešu tautai 12 dzejas krājumus, divas prozas grāmatas, sešas izlases un grāmatu par Raimondu Paulu. Jānis Peters bija ne tikai dzejnieks un rakstnieks, bet arī diplomāts un Latvijas Tautas frontes līderis un dibinātājs. Bet viņa dzeja bija un joprojām ir tikpat silta kā viņa acis. Un katras rindas, katra vārda atslēga ir mīlestība. Vai tā ir pret sievieti, vai pret māti un tēvu, vai pret dzimteni. Un Peters aiziet janvāra siltajā miglā, nu jau vairs neatskatīdamies, vien dvēseles atbalsī jautādams:
Vai būšu tev pēdējais,
kaut biju tev pirmais,
Es esmu tavs skaistais,
bet vai būšu tavs sirmais?
***
Kas būs pa vidu -
tai laikā un telpā
No naivākā skūpsta
līdz pēdējai elpai?
***
Ar tūkstoš nezināmiem
šis vienādojums.
Kur atbilde īstā?
Kur atrisinājums?
***
Sirds, neesi kā izlūks,
tik vēsa un prātīga -
Jūtās jau neder
šī matemātika….
