Maskavā oficiālā vizītē ieradās Slovākijas parlamenta deputātu delegācija, ko vadīja prokrieviski noskaņotais parlamenta priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Danko. Kopā ar viņu bija arī deputāti no prokremliskā premjerministra Roberta Fico vadītās partijas “Kurss – sociāldemokrātija”. Vizītes mērķis: risināt gāzes piegādes jautājumus un stiprināt draudzību ar diktatoru Putinu. Slovākijas lidmašīnai nācās mest līkumu ap Poliju, lidojot pāri Čehijai un Vācijai. Toties Latvija laipni atļāva izmantot savu gaisa telpu. Tas bija diplomātisks solis vai arī tam piemita kāda morāles drumsla? Par to jautājām sociologam Aigaram Freimanim un politologam Andim Kudoram.
Jautājumu par atļauju izmantot Latvijas gaisa telpu uzdevu Civilās aviācijas aģentūrai, kas atbildi sniedza nekavējoties: “Informēju, ka Jūsu minētais lidojums Latvijas Republikas gaisa telpu izmantoja ar valsts gaisa kuģa statusu. Gaisa telpas izmantošanu šādā gadījumā regulē Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumi Nr. 47 “Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanas atļaujas piešķiršanas kārtība starptautisko publisko tiesību subjektiem”.
Ievērojot iepriekšminēto un to, ka šie Ministru kabineta noteikumi ir Ārlietu ministrijas pārziņā, Jūsu jautājumu pārsūtām Ārlietu ministrijai.”
Arī Ārlietu ministrija operatīvi atbildēja: “Latvijā šie jautājumi tiek risināti saskaņā ar nacionālo procedūru. Atbilstoši Ministru kabineta 2015. gada 27. janvāra noteikumu Nr. 47 “Latvijas Republikas gaisa telpas izmantošanas atļaujas piešķiršanas kārtība starptautisko tiesību subjektiem” 7. panta 7.1. punktam atsevišķa Ārlietu ministrijas izsniegta lidojuma atļauja nav nepieciešama Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO), tās dalībvalstu vai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu gaisa kuģiem valstu vadītāju, parlamentu priekšsēdētāju, valdību vadītāju, ārlietu ministru un valstu oficiālo delegāciju pārvadāšanai.
Slovākija ir ES un NATO dalībvalsts. NATO daudznacionālās brigādes sastāvā Latvijā ir ap 100 Slovākijas karavīru. Slovākijas gaisa kuģis šķērsoja arī citu ES un NATO dalībvalstu gaisa telpu.
Ja runājam par Slovākijas karavīriem Polijā, slovākiem nav pastāvīga militārā kontingenta Polijas teritorijā, kā ir mums, Latvijā. Bet Slovākijas virsnieki tāpat kā Latvijas NBS pārstāvji piedalās atsevišķu NATO struktūru darbā, kuras izvietotas Polijas teritorijā.”
Tad atliek secināt, ka Latvija atļāva slovāku politiķu gaisakuģim šķērsot teritoriju tāpēc, ka pie mums, Latvijas bruņoto spēku sastāvā, ir Slovākijas kontingents? Slovākijā notiek masīvas demonstrācijas pret Fico intensīvajiem mēģinājumiem bučot Putina stērbeles. Tā ka var arī pieļaut, ka vismaz daļa Slovākijas kontingenta nav kvēlā sajūsmā par Fico centieniem pietuvināties asiņainajam diktatoram...
Bet atrunas par to, ka pārlidojuma atļauja nav vajadzīga NATO, šīs organizācijas dalībvalstu vai ES dalībvalstu gaisa kuģiem valstu vadītāju, parlamentu priekšsēdētāju, valdību vadītāju, ārlietu ministru un valstu oficiālo delegāciju pārvadāšanai, protams, ir diplomātiski pamatotas. Taču diplomātija - lai cik tas nebūtu savādi - reizēm ir pretrunā ar elementāru morāli un ētiku.
Aigars Freimanis stingri uzskata, ka diplomātija bez morāles neeksistē: “Diplomātiju mēs varētu uzskatīt par īpatnu morāles paveidu, kas amoralitāti padara par morāli. Un šis notikums ar Slovākijas lidmašīnu, domāju, ir viens no šiem gadījumiem. Polijas gadījums ir tāds īpatns, un bija jau pavīdējis skaidrojums, ka poļi nemaz nebija domājuši nelaist to lidmašīnu, tikai pieprasījuši papildu dokumentus.”
Freimanis piebilst, ka tas nav patīkami, ja mūsu valsts teritorija tiek izmantota lidojumam, kura mērķis ir - veidot attiecības ar valsti, kas faktiski ir pretinieka valsts: “Un šīs attiecības veido kārtējais Eiropas Savienības šausmu bērns Slovākija. It kā nepietiktu jau ar Ungāriju. Šīs valstis savu ekonomiku mēģina stutēt attiecībās ar Krieviju. Tas pats par sevi ir amorāli. Un diplomātija šīm valstīm palīdz šo amoralitāti realizēt.”
Savukārt Andis Kudors uzsver, ka Latvija neko nav pārkāpusi, ļaujot slovāku lidaparātam šķērsot mūsu valsts gaisa telpu, turklāt nebija jautājuma - atļaut vai neatļaut, jo Slovākija ir NATO un ES dalībvalsts. “Turklāt poļi ne jau aizliedza lidojumu pāri savai teritorijai, bet gan pieprasīja papildu dokumentus, un Slovākija pati “nobremzēja”, nolemjot, ka to nedarīs,” saka Kudors, “tāpēc nevēlos ieraudzīt lielu skandālu, jo Latvijai tiesiskāk bija ļaut lidot. Varēja arī izvēlēties politisku spriedzi, neļaujot izmantot mūsu gaisa telpu. Varēja arī politiski nosodīt šo lidojumu.”
Kudors uzskata, ka Slovākijas premjers Roberts Fico ir satraucies par Krievijas dabasgāzes (ne)piegādi caur Ukrainu, jo Slovākija pelnīja, spekulējot ar dabasgāzi, proti, pārdodot Krievijas gāzi tālāk. “Fico lielā sāpe ir tāda, ka viņam ir zudis peļņas avots: Slovākijai tika piegādāta dabasgāze daudz vairāk, nekā pašiem vajadzēja. Arī Krievija ir liels zaudētājs, un tas ir labi, jo ienākumi par dabasgāzi, kas gāja cauri Ukrainai, bija aptuveni 6,5 miljardi dolāru gadā.”
Kudors uzsver, ka tiesiski pareizi bija ļaut Slovākijas lidmašīnai izmantot Latvijas gaisa telpu, un viņš teic, ka “negrib rāties
Latvijas virzienā”, taču no politiskā un morālā aspekta ir mazliet citādi: “Šo situāciju varēja nokompensēt ar kādu vēstījumu, kurā ietilptu morāls nosodījums Slovākijas politiķu centieniem tuvināties Maskavai. Un tas būtu jādara mūsu valsts politiķiem. Diplomātus, kā mēdz teikt, patur diplomātiskajai komunikācijai, bet kāds politiķis pasaka kaut ko publiski un pietiekami asi, un mūsdienu mediju vidē tas ir izdarāms elementāri. Attieksmi pret slovāku lidojumu ciemos pie diktatora varēja nokomentēt kāds Saeimas politiķis, vēlams - no koalīcijas, no Ārlietu komisijas, jo tad ir lielāks svars. Bet tāda vēstījuma nebija. Taču šoreiz - komplektā ar lidmašīnas palaišanu mūsu gaisa telpā - tas būtu ļoti noderējis, sak, Slovēnija ir mūsu sabiedrotā valsts, taču mums nepatīk, ko tās vadītāji dara, biedrojoties ar agresoru. Un tā būtu normāla politiskā komunikācija.”
