Daudz laimes dzimšanas dienā, Maestro! Jaunā gada pirmajās dienās piezvanīju Raimondam Paulam. Klausuli pacēla viņa mazmeita – pazinu pēc balss. Sapratu, ka viņa sargā opīti no svešajiem. Kad sevi nosaucu, viņa skanīgi pasauca pie tālruņa savu mīļo vectēvu. “Vai, biedrene Veidemane!” tradicionāli norūca Maestro, atpazinis mani. Viņš – kā vienmēr – bija mazvārdīgs. Tomēr arī viņa mazvārdība bija tik ietilpīga.
“Mani atkal pierunāj uz kaut kād koncert. Es jau negribēj, bet ko tur padarīt,” viņš iesāka savu aprauto runu. “Zināt, es paskatījos vien koncertierakst - kā es tur eju pie klavierem ar to sav štociņ, tas bija tik nesmuk, man tas nepatik,” viņš it kā atvainojās. “Bet mēs jūs mīlam tik un tā,” steidzu mierināt Maestro. “Kur to mīlestīb lai liek,” viņš skumji noteica, tomēr piekodināja, lai es to nepazaudēju. Protams, ka nepazaudēšu. Vai tad var pazaudēt to, kas ir dziļi sirdī?
Pērn Dzintaru koncertzāles sezonas atklāšanas koncertā Raimonds Pauls arī uznāca uz skatuves ar savu štociņu: novietoja to labajā pusē pie klavierēm, pie augšējā do, un pieskārās klaviatūrai. Tas bija tikai viņam raksturīgais, tik pazīstamais pieskāriens. Tā - kā vienmēr - bija burvestība. To gribējās izjust vienmēr.
Kad koncerts beidzās, mēs muzikāli piesātinātā gaisotnē devāmies uz izeju. Pēkšņi sadzirdēju pazīstamu balsi: Asnate. Asnate Smeltere! Izrādās, viņa sēdēja man aiz muguras. Viņai - tāpat kā man - skropstās bija ieķērušās asaras. Kāpēc? Jo koncerts bija tik aizkustinošs, tik silts, tik…
Ar modes mākslinieci Asnati Smelteri mani saista ilgas un garas sarunas par Maestro. Asnate atcerējās sešdesmitos gadus, kurus viņa dēvēja par revolucionāriem. Toreiz visā sākās jaunais vilnis: mūzikā, interjerā, visur, viņa teica, “es priecājos, ka mums laimējās dzīvot tieši toreiz. Mēs bijām jaunas un skaistas, mēs bijām Rīgas Modeļu namā, apkārt - Mākslas akadēmijas studenti, hipiju balles, akadēmijas karnevālos sēdējām uz grīdas un zīmējām cits citam puķes uz vaigiem... Kāds pa čerkstošu radio bija dzirdējis spēlējam “The Beatles”, mēs sajūsmā klausījāmies it visu, ko varēja dzirdēt. Es vēl biju vidusskolniece, un mani vasarā uzaicināja strādāt par modeli. Uz Modeļu namu atnāca jaunā un traki azartiskā persona Aleksandra Gramoļina. Viņa izdomāja, ka ikvienai modes skatei vajag savu vārdu, viņa uzaicināja Imantu Ziedoni, lai viņš raksta tekstus šīm skatēm, piemēram, par tēmu “Sarkanie pīlādži” vai “Sniega karaliene”. Un tad Aleksandra izdzirdēja Raimonda Paula mūziku, un skaidrs, ka viņai vajadzēja tieši Paulu. Kad mūsu modeļu nams brauca ar skatēm uz Maskavu, tas bija notikums visai metropolei. Visi maskavieši lauzās uz mūsu tērpu parādēm.”
Modeļu nama jauno un skaisto sieviešu kolektīvā iejutās arī Raimonds Pauls: viņa uzdevums bija sēdēt pie klavierēm un spēlēt mūziku, kad uz “mēles” uznāk modeles. “Nekad viņa tēmas neatkārtojās,” atceras Asnate, “kaut arī mums katru dienu bija skates. Man bieži vien vajadzēja demonstrēt izlaiduma vai kāzu kleitas. Kā uz mums skatījās, kā klausījās mūziku...”
Asnate atceras, ka Pauls jau toreiz bija visai bohēmisks. “Jā, viņš dzīvoja bohēmiski. Taču viņš nekad nebija piedzēries, kad vajadzēja uzstāties,” turpina Asnate, “varbūt kādreiz viņš bija iedzēris, bet vienmēr ap viņu bija īpatnēja aura. Droši vien ģēnija aura... Un, ja kādas skaņas tik ilgus gadus paliek atmiņā, tas vairs nav tik vienkārši. Tās vairs nav tikai skaņas. Domāju, ka par mūsu panākumiem mēs lielā mērā varam pateikties tieši Raimonda Paula mūzikai.”
Sešdesmitajos gados varēja vērot spožu personību parādi, kurā par vispazīstamāko sāka kļūt Raimonds Pauls. “Ir laikposmi, kad personības nāk burtiski vāliem, tad seko klusuma brīdis, un tad - atkal uzplūdi. Mākslas akadēmijā bija tāpat: Iltneres un Zariņu vilnis, tad - Blumbergs, Dimiters, Lūsis, Šēnbergs,” atceras Asnate. “Mums aumaļām gribējās visu zināt! Mēs gribējām redzēt visas jaunās filmas, mēs zinājām, ko nofilmējis Andžejs Vajda, mēs dedzīgi pārrunājām izlasīto. Mums nebija pazīstama šī sajūta, kas vajā mūsdienu jauniešus, kuri saka: “Man viss piegriezies”,” spriež Asnate Smeltere.
Viņa sevišķi toreiz izjuta Paula labestību. “Atceros, man toreiz bija kādi piecpadsmit gadi. Es piedalījos visos pasākumos kopā ar lielajām prīmām. Notika Latvijas kultūras dienas... Maskavā, Vācijā? Meitenēm vajadzēja dzīvot pa divām vai pa trim vienā istabā. Viņas visas sameta pases kopā, vārdu sakot, tu dzīvo ar mani, es ar tevi un tā tālāk... Es ar savu pasīti stāvēju pie administratora, un visas meitenes tā nemanot un viegli grūda manu pasi nost: protams, kura tad grib dzīvot ar “sīko”, tas ir, ar mani. Visām taču kavalieri, un te viena sīkaļa pa kājām maisās! Un tad, kad mana pase bija galīgi atgrūsta nost, es aizgāju kādā stūrī un sāku raudāt. Šī sajūta, kad tevi neviens negrib! Un tad pie manis pienāca Pauls un sev raksturīgajā stilā man pavaicāja: “Par ko ta’ raud’?” Es viņam izstāstīju savas bēdas. Šodien vairs nevaru precīzi pateikt, ko viņš man teica, bet tas viss mani ārkārtīgi ātri nomierināja. Jā, Pauls bija un ir džentlmenis. Un sievietes viņam patīk tā... skaisti. Viņš ir viens no retajiem vīriešiem, kas tik skaisti mīlēja savu sievu. Un Lana to bija godam pelnījusi. Tā, kā viņa mācēja dzīvot blakus savam Raimondam, tā neprastu neviena. Lana vienmēr bija pussolīti Paulam aiz muguras, sargājot un mīlot viņu. Un Pauls (arī, protams, mīlēdams Lanu) tik skaisti mācēja dievināt un pacelt arī citas sievietes, prata saskatīt viņās talantu, pateikt komplimentus, tas ir tik stilīgi un patīkami...”
Paulam toreiz nebija laika grimt smalkās un jūtīgās diskusijās par savu mūziķu vai draugu dvēseles likstām. Pauls nekad nevienam neuzmācās ar lieku interesi par to, kas īsti notiek citos cilvēkos. Daudzi to uzskatīja un uzskata par vienaldzību. Bet tas bija taktiskums. Protams, tobrīd arī laika trūkums. Jo sešdesmito gadu hipiju revolūciju kontekstā Paulam vajadzēja radīt arī savējo. Un to viņš izdarīja: pagarlaicīgo estrādes dziesmiņu vietā vajadzēja dzemdināt ko pilnīgi jaunu.
1968. gadā notika pirmais Raimonda Paula autorkoncerts, kura pirmajā daļā skanēja instrumentāla mūzika, savukārt otrajā... Un otrā daļa bija Paula revolūcijas sākums. Ko pieminēt visspilgtāk? “Dziesma nenosalst”, “Ar tevi vien”, “Mežrozīte”, “Vectētiņš un vecmāmiņa”, “Vecā jūrnieka stāsts”, “Nepārmet man”, “Baltijas jūrai”... Alfrēda Krūkļa vārdi, solisti - Margarita Vilcāne, Ojārs Grinbergs, Zdzislavs Romanovskis. Pauls nebija gaidījis tik milzīgu atsaucību. Acīmredzot bija trāpīts “desmitniekā”.
Tagad atlika tāds “nieks” vien: neatkārtot pašam sevi, attīstīties un nekļūt paštaisnam un lepnam, klausoties gavilēs. Mūzikas kritiķi, rakstīdami par tā laika Paulu, sacentās daiļrunībā: bija gan vēsi noliedzēji, gan karsti piekritēji. Taču viens bija skaidrs: beidzot pēc pliekanības un pelēcības, kas valdīja pašmāju estrādē, latviešiem ir dota iespēja dzirdēt dziesmas, kuras ieķeras sirdī un nelaiž to vaļā. Un šīs dziesmas skanēja ne tikai no solistu mutēm: tās sāka dziedāt itin visi. Tas bija kaut kas negaidīts un patiesībā brīnumains. Un neviens pirms tam arī negaidīja, ka Paula melodijas izskanēs ārpus Latvijas. Nedaudz vēlāk tās mirdzēja dažādos festivālos, kuri iepriekš šķita Latvijas mūzikai neaizsniedzami. Nu ko, Pauls savu revolūciju bija iesācis. Bet tas patiešām bija tikai sākums.
Revolūcija ienāca arī teātros. “Šerloks Holmss”, “Īsa pamācība mīlēšanā”, “Brands”, “Elizabete, Anglijas karaliene”, “Meža gulbji”, “Kaligula” un daudzas, daudzas citas izrādes ar Raimonda Paula mūziku. Kaut kas pavisam īpašs bija izrāde Nacionālajā teātrī “Leo. Pēdējā bohēma”, kur Raimonds Pauls spēlēja pats sevi. “Uzspēlē manu dzīvi,” Leo Kokle teica savam draugam Raimondam. Tā bija Paula ideja: veidot izrādi par gleznotāju Leo Kokli. Viņš, būdams slims ar muguras tuberkulozi, zināja, ka nedzīvos ilgi, tāpēc smēla dzīvi aumaļām, pulcinādams ap sevi Rīgas bohēmu, kas teju ik dienas nāca uz Valguma ielas mitekli, lai dziedātu, gleznotu, iedzertu, smietos un būtu laimīgi. Izrādās, Leo pats nelietoja alkoholu, tomēr kļuva par Rīgas mākslinieku dvēseli. Tie, kuri veidoja izrādi, apgalvoja, ka tiecas nevis pēc precīzas vēsturiskas bildes, bet pēc tā, lai iespējami pietuvināti attēlotu tā laika dvēseles un gara pacēlumu.
Protams, atradās ļautiņi, kuri uzskatīja, ka Paula teātra mūzika ir izdabāšana lētai gaumei. Vai Pauls par to runāja? Varbūt domāja? Atceros, reiz viņš izmeta vien repliku, sak, ar laiku pret tādiem “viedokļiem” mākslinieks notrulinās, kaut gan… kaut kas jau iesāpas.
Kad skatītāju pārpildītā Nacionālā teātra zālē Pauls un aktieri spēlēja izrādi par Leo, dažās epizodēs bija tāda sajūta, ka bija bail pat pakustēties: tik dziļa un jūtīga bija aktieru spēle, nē, dzīve uz skatuves. Toreiz, atceros, bija bail arī par Raimondu Paulu - kā viņš spēj pie klavierēm izturēt to emocionālo spriedzi, kas burtiski virmo uz skatuves?
Nezinu citu tik pašpietiekamu cilvēku kā Raimonds Pauls: viņam ir nepieciešams tikai instruments - klavieres, lai viņa pasaule būtu piepildīta. Kamēr man būs klavieres, kamēr mani pirkti kustēsies, tikmēr es dzīvošu, reiz viņš teica. Kaut arī pie augšējā do ir piesliets viņa spieķītis, mēs Raimondu Paulu mīlam tik un tā. Un mīlēsim vienmēr.
