Svētdien, 15. decembrī, notika Nacionālās apvienības gadskārtējais kongress, kurā sprieda par tuvākajiem mērķiem un prioritātēm. Partijas vadītāja nu ir Saeimas deputāte Ilze Indriksone, viņa nomainījusi ilggadējo politiskās apvienības vadītāju Raivi Dzintaru. Vai šī maiņa atnesīs jaunas vēsmas Nacionālajā apvienībā, kas pēdējos gados ir palikusi klusa un visai rātna?
NA kongresā, kurā bija ap 340 delegātiem, piedalījās arī Ogres novada mērs Egils Helmanis. Viņu “satiku” ceļā uz Ukrainu: Helmanis, piedalīdamies Ukrainas atbalsta konvojā, kopā ar domubiedriem transportēja 15 automašīnas, kuras tiks nodotas Ukrainas aizstāvjiem. “Esam netālu no Polijas robežas,” savu atrašanās vietu minēja Helmanis.
Bet kādas noskaņas pēc kongresa? “Man - kā vienmēr - kareivīgs noskaņojums,” iesāk Helmanis, “jācīnās tālāk. Es kongresā balsoju par Ilzi Indriksoni. Vai viņa būs laba partijas vadītāja - to rādīs laiks. Bet man ir skaidrs, ka viņa būs godprātīga. Ilze Indriksone nekad nav bijusi augstprātīga - tāda kā, piemēram, “Jaunās vienotības” galvgalis. Manī raisa simpātijas, ja cilvēks ir pieejams un neiztēlojas kaut ko par sevi. Ilze ir darītāja nevis skaļu saukļu saucēja. Es nevēlos, lai NA paliktu par tukšu populistu partiju, jo gribu NA joprojām saukt par savu partiju. Mums, protams, ir domstarpības, taču mērķis ir viens un nemainīgs: nacionāla valsts. Un mums kopā jādomā, kā to sasniegt. Es palīdzēšu Indriksonei, ja būs tāda nepieciešamība.”
Tomēr politikas vērotāji pauž, ka NA pēdējos gadus ir neaktīva, kaut arī tēmu, kas atbilst NA interesēm, ir ļoti daudz. “No vienas puses tas tā ir,” bilst Helmanis, “bet, ja mēs paskatāmies, piemēram, uz “Jauno vienotību”, tad redzam: šī partija izsauc nacionālus lozungus, jo tas tagad ir stilīgi. Ir stilīgi būt patriotam! Bet vai tieši “Vienotība” nebija tā, kas atstādināja no amata mūsu ministru Eināru Cilinski, jo viņš gāja godināt latviešu leģionārus? Man pret Cilinski ir liela cieņa: viņš nepalika par “Vienotības” klēpja sunīti, viņš izvēlējās nacionālās vērtības. Ja vairāk būtu tādu kā Cilinskis, Nacionālā apvienība būtu stiprāka.”
Helmanis piekrīt, ka NA pēdējā laikā nav īpaši uzmirdzējusi pie politikas debesīm, tomēr jāskatās, kādi tad ir darbi. “Karš, kas notiek Ukrainā, nav tā tēma, uz kuras vajadzētu celt savu prestižu, nodarbojoties ar pīāru,” atzīst Helmanis. Iespējams, tieši tāpēc viņš arī nereklamē savus regulāros braucienus uz Ukrainu, uz kurieni ved palīdzību.
Helmanis runā arī par kolaboracionismu, ko viņš dēvē par pagātnes metastāzēm. “Mēs bieži vien nesaprotam, no kurienes nāk šīs metastāzes. Bet mēs taču redzam, kas notiek Ukrainā: tur atrodas tādi kolaboranti, kuri novirza krievu raķetes uz slimnīcām, citiem civilajiem objektiem. Bet jaunkomunisms, ko redzam tepat, Latvijā, ir vēl bīstamāks,” uzskata Helmanis.
Apvienības priekšsēdētāju nomaiņu Helmanis salīdzina ar lidošanu dzērvju kāsī: “Lido kāsis, jaunajam līderim jānomaina vecais, jo pretējā gadījumā vecais līderis kavē visu kāsi, jo viņš ir noguris. Jānomaina līderi, lai nekavētu kāša lidojumu. Un visu cieņu Raivim Dzintaram par padarīto darbu un par izpratni. Bet pie mums tas ir pierasts: līdz spēku izsīkumam turēties kāša priekšgalā, līdz kamēr kāsis apstājas un nokrīt… Ceru un ticu, ka Raivis atgriezīsies apvienības priekšgalā, kad būs uzkrājis spēkus.”
Sociologs Arnis Kaktiņš atzīst, ka Nacionālajai apvienībai šobrīd ir ļoti labs reitings: “Ja paskatāmies retrospektīvā, šie ir labākie rādītāji. Viņi neko nedara? Jā, arī tas ir faktors. Bet ko nozīmē - darīt vai nedarīt? Dažkārt arī nedarīšana ir darīšana. Ja esi sasaistīts ar nemīlamo varas murskuli, tas tevi velk uz leju, un visi domā: saistīties ar varu - tas nebūs labi, tāpēc labāk ieturēt distanci. Kad NA izlēca ārā no valdības, popularitāte aizgāja uz augšu.”
Kaktiņš piebilst, ka lielākajai daļai partiju nav nekāda elektorāta. “Bet Nacionālajai apvienībai tomēr ir atšķirība: tai ir cilvēku kopums, ko ar saukt par elektorātu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir vairāk kā viens iemesls, lai balsotu par partiju A vai partiju B. Tas nozīmē, ka NA ir kaut kāds ideoloģisks serdenis. Tas var patikt vai nepatikt, bet tas eksistē. Tas ir nacionālisms un etnocentrisms. Taču tā nav lielākā daļa sabiedrības, kas tam piekrīt, bet šī sabiedrības daļa nolasa vēstījumu, kam piekrīt. Tie ir “mūsējie”. Tā ir ideoloģiska siržu tuvība, caur ko veidojas atbalsts.”
Kaktiņš neuzskata, ka nacionāļiem obligāti būtu jāvada kāda ministrija: “Etnocentriskajam impulsam nav saistības ar ministrijas vadīšanu. Atbalsts nacionāļiem ir saistīts ar ideoloģiju: viņi uzrunā etnocentrisko publiku. Bet vienlaikus tas viņiem uzliek stikla griestus: viņi ir vecs politiskais projekts, un ir kaut kāds maksimālais balsu skaits, ko viņi spēj dabūt. Tas nav pārāk augsts, un uz šādu ideoloģisko šasiju viņi vairāk nedabūs. Tas var patikt vai nepatikt, bet lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav etnocentriski orientēti.”
Vai Nacionālā apvienība audzēs savu darbu intensitāti pēc pēdējo gadu pieklusuma un hroniskās mazaktivitātes? “Būs jauns pienesums,” sarunā ar “Neatkarīgo” sola jaunievēlētā NA priekšsēdētāja Ilze Indriksone, “valde arī mainījusies, būs aktīvāka reģionu iesaiste, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Līdz šim daudz kas noticis par lēnu. Visiem, protams, gribas, lai lietas notiek košāk un asāk, un dažos virzienos tas ir atbalstāmi, tāpēc jāreaģē ātri. Bet reizēm tomēr noder latviskā apdomība.”
Ilze Indriksone piebilst, ka prioritātes būs ārējā un iekšējā drošība. “Protams, arī demogrāfija, kas pazudusi no virsrakstiem. Mēs domājam par to, ka Latvija kā nacionāla valsts ir paredzēta latviešiem, un kas gan tā būs par valsti, ja nebūs latviešu? Būtiska sadaļa būs ekonomikas stiprināšana, domāt tieši par to, ka labklājība ir tā, kas palīdzēs latviešiem justies droši Latvijā: tad latvieši gribēs atgriezties Latvijā, tā sasaistot šo jautājumu ar demogrāfiju,” tā Indriksone.
Tāpat uzmanība tiks pievērsta pakalpojumiem: “Katrā novadā ir svarīgi pakalpojumi, nepieciešami ikvienam cilvēkam: tas ir pasts, veikals, aptieka. Tās ir arī skolas. Tas ir svarīgi ne tikai pagastos un mazpilsētās dzīvojošajiem, bet arī tiem, kuri dzīvo viensētās, ir jābūt sasniedzamiem šiem pakalpojumiem. Neatliekamo darbu sarakstā ir arī latviešu valodas jautājumi. Pirmajā valdes sēdē aktualizējām latviešu valodas problemātiku,” skaidro Indriksone.
Politologs un vēsturnieks Kārlis Daukšts ir pašironisks: “Par NA es zinu tikpat daudz cik parastais TV skatītājs. Bet kopumā vērojot to, kas notiek, uzskatu, ka šobrīd ir valdības grīļošanās. Man nav politisko zināšanu par to, kas notiek pagrīdē, bet, no ārpuses raugoties, redzu, ka tauta ir ļoti neapmierināta ar valsts pārvaldi.”
Līdz ar to var secināt, ka NA ir visas iespējas iekļauties nākamajā valdībā? To gan Daukšts neapstiprina, vien piebilst: “Visu laiku tu esi juties spēcīgs un vīrišķīgs, un pēkšņi tu saproti, ka tu tāds vairs neesi, un tad tu apstājies. Tā noticis arī ar NA. Tomēr nacionāļi vēlas saglabāt šo savu spēku. Un tieši šobrīd tas viņiem sāk “spīdēt”. Ja šodien tautai uz svariem liks: par ko balsot? - tad es kā vienkārša tauta nosvērtos par labu NA nevis “progresīvajiem”. Manuprāt, “progresīvie” nepatīk gandrīz 80% Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to paaugstinās citu partiju reitingi. Tomēr - cik lielā mērā tas realizēsies, par to ir lielas šaubas.”
Bet šaubas pamatojas tajā, ka nacionāļiem ir īss darītāju soliņš, - tā uzskata Daukšts: “Jā, viņi gribētu kaut ko sasniegt, bet viņu izmantoto instrumentu vājums ierobežo viņu darbību efektivitāti.” Atliek cerēt, ka vienīgā Latvijas nacionālistu partija atradīs garāku soliņu, uz kura sasēdināt darītājus ar pareizajiem instrumentiem nevis tikai ar vēlmēm, kas izteiktas lozungu formā.
