Joprojām nerimst sabiedrības sašutums par ASV vēstnieka Kristofera Robinsona uzrunu krievu valodā. Vai ASV Latviju uzskata par Krievijas teritoriju? Un joprojām ASV vēstniecības mājaslapā ir saite uz informāciju krieviski. Tāda ir Igaunijā izvietotās ASV vēstniecības mājaslapās, bet nav Lietuvas un Polijas mājaslapās. No kādiem apstākļiem ir atkarīga valodas izvēle? Par to “Neatkarīgā” runā ar politologu Andi Kudoru.
Atgādināsim, ka interneta platformā “Telegram” ASV vēstniecība izveidoja kanālu, lai komunicētu ar Latvijas sabiedrību krieviski. Tā bija publiskās diplomātijas īstenošana, lai sasniegtu mērķa auditoriju bez jelkādas “starpniekvalodas”, un šāda diplomātija ir skaidra: noskaņot krieviski runājošos (un tikai šajā valodā saprotošos) labvēlīgi pret ASV. Un tomēr jāvaicā: vai šis mērķis tika sasniegts?
“Krievu īpatsvars Lietuvā un Polijā nav tik liels kā Igaunijā un Latvijā.
ASV būtība: šī valsts attīstās kā “melting pot” (kausēšanas katls - angļu val.), viņiem nav bijusi kāda atsevišķa, valsti veidojošā nācija, jo ASV sākotnēji veidoja gan angļi, gan holandieši, gan vācieši.
Uzvarēja angļu valoda, bet vācu valoda, starp citu, nebija nemaz tik tālu no tā, lai kļūtu par dominējošo valodu,” teic Kudors.
Pēc 2022. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā ir aptuveni 60% latviešu, 24% krievu, poļu - ap diviem procentiem, lietuviešu - 1,2%. Igaunijā ir 69% igauņu un 25% krievu. Savukārt Lietuvā ir 85% lietuviešu, poļu - 6,5%, krievu - pieci procenti. Polijā ir 97% poļu, vāciešu - 0,2%, bet sadaļā “citi”, neizceļot krievus, ir 1,7%. Te arī atbilde, kāpēc ASV vēstnieks Latvijas sabiedrību uzrunā krieviski un kāpēc krieviskās vēstniecību mājaslapas ir Latvijai un Igaunijai.
“Amerikāņu kopīgā izpratne par nāciju attīstību nav tāda kā mums. Mūsu attieksme - kā jau Eiropā pieņemts: mēs esam nācijas valsts. Tāpat kā citas Eiropas valstis - Vācija, Francija, Polija, Zviedrija, Latvija un tā tālāk,” turpina skaidrot Kudors, “un pat tad, ja šajās valstīs kādas etniskās grupas ir asimilējušās, attīstība ir bijusi atšķirīga no tā, kā tas noticis ASV. Tāpēc amerikāņiem nav īpašu uztraukumu: viņi skata valodas izvēli citādi nekā mēs. Tā, piemēram, rajonos, kur daudz “latino” iebraucēju, policisti mācās spāņu valodu. Viņiem nav satraukuma par savas identitātes apdraudējumu - tāda satraukuma, kāds ir mums par savu latviešu valodu. Protams, lai katra valsts iekšienē dara, kā grib, bet mums ir tiesības aicināt ārvalstu diplomātus pievērst uzmanību mūsu izpratnei par valodu.”
Tad, kad vēstnieks vai citi diplomāti vēršas pie plašākas sabiedrības, nevis pie valsts ierēdņiem, politiķiem vai diplomātiem, tā ir publiskā diplomātija. “Tie ir centieni uzrunāt plašu auditoriju, lai noskaņotu par labu savai ārpolitikai. Tā ir publiskās diplomātijas klasika. Un to dara arī vēstnieks. Viņš uzrunā plašāku sabiedrību tai saprotamā valodā. Tiktāl viss būtu labi, ja Latviju nebūtu piemeklējis rusifikācijas un okupācijas periods,” tā Kudors, “un ja mums nebūtu asociāciju ar rusifikācijas seku atbalstīšanu vēstnieka personā. Ne jau ka viņš gribētu atbalstīt rusifikācijas sekas… Viņš vienkārši neiedziļinās šajos aspektos. Daži diplomāti neiedziļinās tajā, ko tas nozīmē Latvijai. Un vienotība nebūs ap divkopienu valsti, jo Latvija ir unitāra nācijas valsts, ne federatīva, ne daudznāciju valsts - atšķirībā, piemēram, no Krievijas, kas ir federatīva un daudznacionāla, ko krievi ir ierakstījuši savā konstitūcijā, kuru viņi nepilda.”
Kudors to uzskata par veco inerci: “Mēs jau bijām pieraduši pie nacionālo minoritāšu komisāra Maksa van der Stūla, kurš iestājās par nepilsoņu integrāciju. Tas gan tika pārdzīvots. Bet amerikāņi joprojām nav iedziļinājušies mūsu situācijā. Redzējām, ka par vēstnieka krievisko uzrunu jau gavilēja prokrieviskais aktīvists Lindermans. Tie, kuri nevēlas Latviju redzēt latvisku, protams, uzgavilē, jo ASV taču ir ietekmīga valsts.”
Valsts drošības dienesta redzeslokā esošā politkopa “Latvijas krievu savienība” aiznesa sajūsmas pilnu pateicības vēstuli uz ASV vēstniecību. Vēstuli parakstījis skandalozais vates aktīvists Jevgeņijs Osipovs. Latvijai naidīgā vēstule ir uzrakstīta krieviski. Iespējams, vēstnieks beidzot sapratīs, ka krievu valoda tiek izmantota kā ierocis cīņai pret Latviju.
Kudors tomēr uzskata, ka ar vēstnieka uzrunu krievu valodā nekāds milzu kaitējums Latvijai nav nodarīts, taču nevajag par to klusēt: “Ja mēs klusēsim, viņi turpinās šādi attiekties pret mūsu vēsturi. Un tai neklusēšanai jānāk no pilsoniskās sabiedrības: politiķi negrib saasināt attiecības, jo ASV mums ir svarīgs, neaizvietojams stratēģiskais partneris nacionālās drošības ziņā, tāpēc jārunā pilsoniskajai sabiedrībai. Diplomātiem nevajag rāties publiski, bet izmantot individuālas sarunas, norādot uz problēmu. Ja tas tiktu darīts atklāti, tā būtu lieka spriedze. Tātad - latviešu diplomātiem ir jārunā nevis TV kameru priekšā, bet neoficiāli jāuzrunā amerikāņu diplomāti, rosinot viņus tā nedarīt, kā izdarīja Robinsons.”
Iespējams, tieši tādēļ mūsu Ārlietu ministrijas skaidrojums pēc vēstnieka Robinsona uzrunas šķita tik bezzobains. “Tas tiešām bija tāds… maigs. Stratēģiskā partnerība dara savu. Nezinu, vai aizkulisēs šīs sarunas turpināsies. Bet to es uzskatu par nepieciešamu darbību,” saka Kudors. Viņš arī piebilst, ka savulaik ir bijuši amerikāņu diplomāti, kuri ir iemācījušies latviešu valodu un publiski to lietojuši. “Tādu prasmi mēs allaž esam uzteikuši: ja daudzskaitlīgas nācijas pārstāvji runā mazskaitlīgas nācijas valodā, tas vienmēr ir uzmanības un cieņas žests, un to mēs uztveram pozitīvi. Vai amerikāņu diplomāti sasniegs savu mērķi, runājot krieviski? Publiskajai diplomātijai taču jābūt kādam mērķim. Vai viņi noskaņos Latvijas krievus par labu ASV politikai, ja runās ar viņiem krieviski? Un uz kā rēķina? Uz latviešu neapmierinātības un sašutuma rēķina? Te ir jāizsver ieguvumi un zaudējumi. Bet zaudējums jau ir nodarīts, jo daudzi latvieši jau ir saērcināti, un tam ir nopietns pamatojums.”
