No Ukrainas prezidenta Zelenska ikvakara uzrunas: “Mums no ATACMS nav nekādas jēgas, kamēr Baidena/Harisas administrācija mums aizliedz iznīcināt Krievijas lidmašīnas, pirms tās paceļas gaisā. Krievijas lidmašīnas brīvi paceļas un iznīcina visu savā ceļā, un mums neļauj to apturēt. Mēs varētu lidmašīnām likt atkāpties no šiem lidlaukiem, bet mūs piespiež zaudēt.”
Tā ir kā nepārtraukta rūgtas netaisnības izjūta: krievu okupanti spēj un drīkst katru dienu terorizēt Ukrainu, bombardējot civilos objektus un nogalinot nevainīgus cilvēkus, savukārt ukraiņiem rokas ir sasietas - viņiem netiek dota atļauja izmantot ATACMS, lai iznīcinātu krievu lidmašīnas Krievijas teritorijā.
Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots domā, ka tās ir lielās politikas sekas: “Viens no ASV senatoriem, kas viesojās Rīgā, apgalvoja, ka ASV atbalsta Ukrainu, bet tajā paša laikā viņiem ir bažas par trešā pasaule kara iespējamību.” Savukārt krievi izmanto šīs bažas savā labā, uz nebēdu bumbojot Ukrainu. Vai tad tas jau nav trešais pasaules karš?
“Pasaule meklē izeju no šīs situācijas, jo Apvienoto nāciju organizācija (ANO) izrādījās tikai tāds kāršu namiņš: runāt jau var visu, bet tam kāršu namiņam nav spēka realizēt paša pieņemtos lēmumus. Un jāņem vērā arī tas, ka liela daļa starptautisko organizāciju ir nopirktas. Paskatāmies kaut vai uz to pašu sportu,” aicina Zeibots, “cik daudz laika vajadzēja Starptautiskajai olimpiskajai komitejai, lai tā pieņemtu lēmumu par Krievijas un Baltkrievijas sportistu nepiedalīšanos olimpiskajās spēlēs? Interesanti, cik lielas naudas summas šo organizāciju vadītāji saņem no Krievijas? Paskatieties, kā šīs lielās organizācijas vadītāji dzīvo. Un tad rodas jautājums: viņus interesē lielā politika vai cilvēku likteņi?”
Zeibots atgādina, ka tagad jau sākas hokeja kaislības. “Starptautiskā hokeja federācija joprojām nav pieņēmusi lēmumu par to, vai Krievija varēs piedalīties nākamajā pasaules čempionātā,” viņš piebilst.
Tomēr Zeibots uzskata, ka atbalsts Ukrainai ir liels: “Ukraina ir noturējusies un noturas, un pozitīvi rezultāti ir redzami. Bet Ukraina viena pati to nevarētu izdarīt. Ukraiņi ir radījuši jauna veida ieročus, jaunas tāla rādiusa raķetes un dronus, un tas noticis ne tikai ar saviem spēkiem vien.”
Zeibots izsaka drosmīgu pieņēmumu: “Karš beigsies šogad. Manī ir tāda pārliecība. Uz to viss iet. Bet paskatīsimies, kas notiks rīt (mūsu saruna notika pirmdien - E.V.). Un rīt varētu notikt interesantas lietas.”
Par “interesantām lietām” Zeibots nosauc Krievijas diktatora Putina viesošanos Mongolijā. “Ja Putins ierodas Mongolijā, tad ir divi varianti: vai nu Putinu arestēs, vai nu nearestēs. Vai arī… tā ir Krievijas izeja: ja Putins tiek apcietināts, Krievija tad var izbeigt karu. Varbūt tas jau ir ieplānots?”
“Tā ir liela politiska kļūda - neļaut ukraiņiem izmantot ATACMS,” spriež atvaļinātais ģenerālis, bijušais NBS komandieris Raimonds Graube, “jo ir skaidrs, ka šim karam jābeidzas ar Ukrainas uzvaru. Tas nav tikai Latvijas interesēs, tas ir visas demokrātiskās pasaules, tostarp arī ASV, interesēs. Neļaušanai izmantot ATACMS var atrast racionālus skaidrojumus, piemēram, jānotiek apmācībām rīkoties ar šiem ieročiem. Tātad jāizmanto amerikāņu speciālisti, kurus ASV nepiešķir.”
Taču galvenais, pēc Graubes domām, ir tas, ka daudzas rietumvalstis, arī ASV, nepareizi izprot Krieviju, neizprot veidu, kā ir ietekmējama šī valsts: “Krievija nespēlē šahu, Krievija spēlē pokeru un nemitīgi blefo. Līdz ar to šo atteikumu izmantot ATACMS es redzu kā Rietumu neizlēmību un kļūdu. Kodoldraudu šantāža eksistē, taču tā nav ņemama nopietni: ja Krievija izmantos taktiskos kodolieročus, no viņiem novērsīsies daudzi no tiem, kuri vēl uztur sakarus ar šo valsti. Tas ir kaut kas vairāk nekā viena no kara vešanas taktikām. Pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas, kas notika 40. gados, klāt nāca emocionālā dimensija. Domāju, ka pat ķīnieši novērstos no Krievijas. Tas ir nopietns garants, lai šādu draudu nebūtu.”
Ja runājam par daļu no Kurskas apgabala, ko ieņēmuši ukraiņi, Graube uzskata, ka tas nebūs teritoriju apmaiņas objekts: “Kāpēc ukraiņi iegāja Kurskas apgabalā - tur ir trīs iemeslu grupas. Esmu runājis ar ukraiņiem par to visu. Pirmais aspekts: tas pacēla morāli. Cilvēki bija ļoti noilgojušies pēc uzvarām un panākumiem. Otrs aspekts: militārais. Bija cerība, ka krievi atvilks no Donbasa, kur viņiem ir iniciatīva, daļu vienību, lai aizsargātu savu teritoriju. Trešais aspekts: starptautiskā ziņa - mēs varam, mūsu operācijas ir labi izplānotas, mēs pareizi izmantojam ieročus un neveicam kara noziegumus. Tas Rietumiem ir ļoti svarīgi - sevišķi svārstīgajām valstīm un partijām.”
Graube domā, ka ukraiņi necentīsies ilgstoši nostiprināties Kurskas apgabalā, neveidos ierakumus un aizsardzības līnijas. “Tās būtu pārāk izstieptas loģistikas un apgādes līnijas, ļoti sarežģītas ierakumu sistēmas, lai tur noturētos. Domāju, ka ukraiņi jau šobrīd ir izpildījuši savu uzdevumu Kurskas apgabalā. Turklāt Krievija nespēs mēnešiem ilgi nekontrolēt savu teritoriju: sabiedrība prasīs atbildi no valdības. Kaut gan… Krievijā tas var notikt: gadiem slēpt patiesību no sabiedrības. Putins ir sapinies pats savos melos, jo viņš taču nedrīkst parādīt savu vājumu. Un pat tas vien jau ir ukraiņu panākums.”
Par to, cik ilgi turpināsies karš, Graube spriež: “Karš var pēkšņi beigties šogad, bet var arī nākamgad. Ja Rietumi dos tikai tik daudz palīdzības, lai ukraiņi izdzīvotu, karš var vilkties gadiem, vismaz līdz nākamās vasaras kampaņai. Nav zināms, kāda būs ziema, kādas būs taktiskās darbības mežā un lauku apvidū. Krievu uzbrukums ziemā var noslāpt, lai gaidītu atkal pavasari un vasaru. Daudz kas atkarīgs no krievu raķešu ražošanas ātruma, turklāt krievi var turpināt sist pa ukraiņu energosistēmām. Taču labi ir tas, ka ukraiņi lēnām, bet konsekventi krāj savus spēkus - tas attiecībā uz bruņojumu, jo viņi izstrādā savu bruņojuma tehniku. Smagāk ir ar cilvēkresursiem.”
Tehnoloģiskajā karā laiks spēlē Ukrainas labā, ir pārliecināts Graube: “Krievijai ir grūti atrast piegādātājus mikročipiem un citām elektroniskajām ietaisēm, kas nepieciešamas ieročiem. Savukārt ukraiņiem inovāciju un tehnoloģiju attīstība noteikti ir straujāka. Protams, krievu militārās rūpnīcas lielākoties atrodas aiz Urāliem, kamēr ukraiņu rūpnīcas nepārtraukti ir krievu apdraudētas. Krievijas izlūkošana strādā, nodevēji arī diemžēl ir aktuāli.”
