“Sajūtas labākas nekā pērn. Pirmkārt, tāpēc, ka manis vadītajā skolā netrūkst neviena pedagoga. Ir ieviesti dažādi jauninājumi, ir nedaudz sarežģītāks stundu saraksts, ir iesācēju grupas vācu valodā, savukārt pamatskolas klasēs sākam mācīt spāņu valodu.” Tā par jauno mācību gadu stāsta Rūdolfs Kalvāns, Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents. Kas notiek skolās, un kas notiek ar skolām?
Kalvāns turpina: “Krievu valoda gan vēl nav galīgi izsvītrota no mācībstundu saraksta, jo ne visas ģimenes no tās atteikušās. Ir tādas skolas, kur vispār neviens nav atteicies no krievu valodas.”
Par Siguldas Valsts ģimnāzijas kvalitatīvo augsmi liecina tas, ka šogad bija nopietnāks konkurss uz vietām skolā: šovasar bijis sevišķi daudz gribētāju iekļūt ģimnāzijā.
Tomēr ir problēmas, kas jārisina: “Siguldai tāpat kā Ādažiem, Ķekavai, Mārupei un vēl citām skolām tiks samazināts mērķdotācijas apjoms, ja ministre Čakša kopā ar ministru prezidenti Siliņu kaut ko neizdomās. Tas bija ierakstīts MK noteikumos, kas tika pieņemti vēl ministres Muižnieces laikā. Tie paredzēja pagaidu bonusu tām pašvaldībām, kam ir sakārtots skolu tīkls. Tagad šis bonuss ir samazināts.”
Pozitīvi ir tas, ka vēsture ir atdalīta no sociālajām zinātnēm: abi šie priekšmeti līdz šim tika mācīti kopā, pateicoties visai absurdajai reformai ar nosaukumu “Skola 2030”. Vairumā skolu šogad sākas valsts aizsardzības mācība, bet Siguldas Valsts ģimnāzijā to apgūst jau trīs gadus. “Mēs par to vispār neiespringstam,” Kalvāns ir optimistisks, “tur mums nav ne pārsteigumu, ne grūtību.”
Par reformu “Skola 2030” Kalvāns nav tik skeptisks kā daudzi citi pedagogi: “Tur bija daudz jauna satura un formātu, ko mūsu skolotāji sekmīgi apguva. Es neteiktu, ka man kā direktoram tas būtu bijis kreņķīgs pasākums. Daudz kas ir atkarīgs no skolas specifikas: mūsu pedagogi ir jaudīgi, profesionāli zinoši jau pirms šīs reformas, tāpēc jaunais standarts viņus nesamulsināja. Zinu, ka daudzās citās skolās pedagogi mocījās, viņiem nebija līderu, bet viss jau ir atkarīgs no pedagogu kvalitatīvā sastāva, no viņu kompetences un pieredzes. Diez vai tādi laiki pienāks, kad visās skolās būs vienādi izcili skolotāji. Tā ir utopija. Bet skolu cīņa par labākajiem pedagogiem paliks. Tur, kur būs labākie, būs arī augstāki mācību rezultāti, būs vecāku interese par šādām skolām.”
No Izglītības un zinātnes ministrijas Kalvāns gaida ļoti konkrētas lietas, pirmkārt, jaunos algu aprēķinu skaitļus. “Tas nepieciešams, lai mēs, direktori, varam saprast, par kādu procentu algas ir augšā vai lejā, lai mēs varam veidot algu sistēmu. Gaidām arī pilnīgu skaidrību par skolu tīklu, lai pašvaldības var pieņemt savus nepopulāros lēmumus attiecībā uz skolu reorganizāciju. Līdz šim konkrētu noteikumu nav, un to neesamību ļoti ērti izmantoja daudzu pašvaldību vadītāji, skaidrojot, kāpēc viņi savā novadā neveic nepieciešamās reformas. Ir beidzot jāzina, kādam jābūt minimālajam skolēnu skaitam, lai skolu neslēgtu (vai slēgtu). Saprotu, tuvojas vēlēšanas, daudzu pašvaldību vadītāji vēlas būt labie tēli savu vēlētāju acīs. Taču būs problēmas ar 2025. gada budžetu, jo pašvaldību vadītāji nespēj pieņemt konkrētus lēmumus par skolu slēgšanu.”
Kalvāns neslēpj, ka iestājas par skolu tīkla efektivizāciju, slēdzot mazās skolas. “Ilgtermiņā tas ir ieguvums skolēnam,” viņš uzskata, “turklāt neapmierinātība par skolu slēgšanu ir vērojama pieaugušo, nevis jauniešu vidū. Jaunieši ir tikai apmierināti, ka no septembra viņi sāks mācīties lielajā, skaistajā skolā, viņiem nav problēmu, bet viņu vecākiem gan ir problēmas. Viņi ņemas par to vienu mazo skolu, stāsta, kā tiks iznīcināts pagasts, kultūra un tradīcijas, bet viņu bērnus tas neinteresē. Piketē pret skolu slēgšanu un vēstules “feisbukā” raksta vecāki, ne jau bērni. Emocionālā eskalācija par katru lēmumu ir subjektīva, kam pamatā nav nekādu faktu.”
Par faktu neesamību Kalvāns gan mazliet pārspīlē, jo Latvijas pierobežas “iztīrīšana” no skolām nes līdzi arī pārējās negācijas: cilvēki nekad neies dzīvot uz pagastiem, kur viņu bērniem nebūs skolas. Līdz ar to pagasti paliek tukši, pēc skolas pazūd arī bibliotēkas, kultūras nami, ārstu prakses un viss cits.
Ministre Čakša savulaik gan ir norādījusi, ka, likvidējot skolas, galvenais ir “panākt, lai augstas kvalitātes izglītība būtu pieejama ikvienam bērnam jebkurā Latvijas skolā un lai šī izglītība būtu izmaksu efektīva - lai mēs, nodokļu maksātāji, nepārmaksātu par to”.
Vairums nodokļu maksātāju gan neuzskata, skolu likvidēšana ir labākais veids, kā risināt jautājumus ar nepietiekamo finansējumu un izglītības kvalitāti. Tas, ka reģionos samazinājies jauniešu skaits (kopš 1996. gada Latgalē - par 58%), parāda šāda risinājuma bezjēdzību, jo ir skaidrs, ka jauniešu skaits reģionos samazināsies, ja tiks likvidētas mazās skolas.
Un tā - atbildība par izglītību un tās kvalitāti no valsts atbildības platformas tiek veiksmīgi novelta uz pašvaldību pleciem, sak, veiciet aprēķinus un likvidējiet mazās skolas, tad viss būs lieliski! Tas nekas, ja skolēni būs jāved uz 25-30 kilometrus attālo “lielo un skaisto skolu”, lai par to domā pašvaldības šoferu kolektīvs un - beigu beigās - paši vecāki. Atpakaļ skolēnus vedīs vienā laikā, līdz ar to - ardievas dažādiem interešu pulciņiem, koriem, deju kolektīviem utt.
Izglītības ministrijai, valdībai un ekspertiem vajadzētu kopā strādāt, risinot vienu no Latvijas pierobežas problēmām - depopulāciju - un veicinot infrastruktūras attīstību. Taču pagaidām “pie apvāršņa” ir tikai IZM izstrādātais ziņojums “Kompleksi risinājumi augstvērtīgai izglītības nodrošināšanai vispārējā pamata un vidējā izglītībā”, kur paredzēts, ka noteicošais kritērijs skolu tīkla veidošanā ir skolēnu skaits. Varbūt doma ir tāda: ir cilvēki reģionos - ir problēmas, nav reģionos cilvēku - nav problēmu?
Par spīti Latvijas “skolu tīrīšanai”, Makašānu Amatu vidusskolas direktore, gleznotāja Gundega Rancāne ir optimistiski noskaņota: viņas skolā pedagogu kolektīvs ir noformēts pilnībā, skola akreditēta (“Esam uzelpojuši!”), nākuši klāt vēl 15 skolēni. Uzpostā Latgales skola ir atvērta jaunajam mācību gadam.
Savulaik Gundega Rancāne bija Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas biedre, taču: “Es izstājos no LIVA, jo mans viedoklis par mazo skolu likvidāciju nesaskanēja ar Kalvāna uzskatiem. Tas, ka es no LIVA izstājos, nav ne labi, ne slikti, un man nepietrūkst šīs asociācijas. Bet tas, ka Latgales pierobežā tiek slēgtas skolas, ir šausmīgi. Tomēr labi, ka Rēzeknes novads ir panācis pieejamības statusu četrām vidusskolām - Kaunatas, Dricānu, Nautrēnu un Viļānu. Sevišķi Viļānu vidusskolā ir ievērojams skolēnu pieaugums.”
Lai arī cik atšķirīgi ir viedokļi, lai arī problēmu izglītības laukā ir vairāk nekā bruģakmeņu Vecrīgā, tomēr novēlu visiem: lai veiksmīgs, gudrs un zinātkārs jaunais mācību gads!
