Krievija atzina Latvijas Republikas neatkarību 1991. gada 24. augustā, taču Krievijas karaspēks no mūsu valsts tika izvests pirms 30 gadiem – tikai 1994. gada 31. augustā. Tās bija padomju okupācijas īstās beigas, un tikai šis beigu punkts deva iespēju Latvijai iestāties ES un NATO. Līdz tam Latvijā bāzējās no 50 000, iespējams, līdz pat 100 000 krievu militārpersonu (to skaits nemitīgi mainījās), karaspēka daļas atradās 24 no 26 administratīvajiem Latvijas rajoniem. Šis melnais pūlis bija reāls drauds mūsu neatkarībai. Krievijas armijas izvešana nenotika vienkārši.
Latvijas Tautas frontes cilvēki savulaik veica PSRS karaspēka daļu uzskaiti - par to liecina Latvijas Okupācijas muzejā atrodamie dokumenti. Pateicoties šai izpētei, ir zināms, ka 1991. gada septembrī Latvijā atradās trīs divīzijas, septiņas brigādes, pieci atsevišķi pulki un trīs karaskolas. To personālsastāvs bija vairāk nekā 51 000 cilvēku. Savukārt 1990. gadā Latvijā atradās 223 militāro struktūru apakšvienības ar 70 000-80 000 militārpersonu, tostarp kursanti no karaskolām.
Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 29. augustā pieņēma lēmumus “Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā” un “Par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas”. Otrajā lēmumā bija rakstīts: “Uzskatot, ka neatkarīgas valsts statuss nav savienojams ar citas valsts bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā, novērtējot PSRS Bruņoto spēku atrašanos Latvijas Republikas teritorijā par vienu no pēdējām 1939. gada 23. augusta Molotova - Ribentropa noziedzīgā pakta seku paliekām Eiropā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:
Pieprasīt Padomju Savienībai, lai tā pilnīgi izved no Latvijas Republikas teritorijas PSRS sauszemes karaspēka, jūras kara flotes, gaisa karaspēku, raķešu karaspēku un visu citu ieroču šķiru daļas.”
Latvijas Republika nolēma vērsties pie ASV, Lielbritānijas, Ziemeļīrijas, Francijas, lai šīs valstis atbalsta LR prasību par PSRS bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas teritorijas. 1992. gada 15. septembrī LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā”, formulējot pamatprincipus turpmākajām sarunām un nosakot, ka Krievijas karaspēka pilnīga izvešana jāpabeidz 1993. gadā bez jebkādiem Latvijai diktētiem nosacījumiem.
Nodomi un līgumi bija viena lieta, reālā situācija - pavisam kas cits. ASV un vairākas citas valstis, kā arī starptautiskās organizācijas atbalstīja Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas un blakus esošajām Baltijas valstīm. PSRS aizsardzības ministrs, maršals Šapošņikovs atzina ASV toreizējam valsts sekretāram Džeimsam Beikeram, ka ir pieņemta LR neatkarība kā realitāte, par ko Beikers pavēstīja arī Anatolijam Gorbunovam.
Sarunas notika nepārtraukti un intensīvi. Bet krievi - kā vienmēr - blefoja par daudzām norisēm. Tālavs Jundzis, Latvijas delegācijas loceklis sarunām ar Krievijas Federāciju par tās karaspēka izvešanu un pirmais atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs, “Neatkarīgajai” izstāstīja, kas toreiz patiesībā notika.
“Pat pirms 1991. gada augusta puča notika tādi kā sarunu mēģinājumi,” teic Jundzis, “bet tā pa īstam sarunas par krievu armijas izvešanu sākās 1992. gada 1. februārī.” Taču interesantākais ir tas, ka jau pirms visu sarunu sākšanās krievi no Latvijas izveda taktiskos kodolieročus un citu svarīgu militāro aprīkojumu, kaut gan masīva krievu “reklāma” bija tikai par to, ka no Latvijas izvesta neliela radiotehniskās pretgaisa aizsardzības vienība, kas dislocējās Salacgrīvā. Kāpēc tā?
“Taktisko kodolieroču izvešana no Latvijas - tā bija pārāk nopietna lieta: briesmīgie latviešu revolucionāri vēl sagrābs taktiskos kodolieročus un sāks terorizēt Maskavu un visu pasauli,” smīn Jundzis, “un par taktisko kodolieroču aizvākšanu tika runāts Maskavā jau 1991. gada rudenī, kad vēl Padomju savienība eksistēja.”
Armijnieki, kas atradās Latvijā, zināja daudz, bet visvairāk - par konvencionālajiem ieročiem. “Par kodolieročiem uzzinājām tikai vēlāk,” atceras Jundzis, “jo neoficiāla informācija klīda intensīvi - tad, kad kodolieroči jau bija aizvākti uz Krieviju. Arī Tukuma lidlaukā bija izvietoti taktiskie kodolieroči. Bija sešas zemūdenes ar ballistiskajām kodolraķetēm, un šīs zemūdenes atradās Liepājā. Bija mīnas ar kodolgalviņām, arī torpēdas. Bet nepārspīlēsim: tie nav stratēģiskie kodolieroči, tiem ir dažāda jauda, ir tādi, kas knapi piecstāvu namu var sagraut, ir tādi, kas nolīdzina vienu kvartālu. Tagad krievi lielās ar kodolieroci, kas spējot no zemes virsas noslaucīt vienu ASV štatu vai saspridzināt NATO valstīs tiltus.”
Krievijas militāristiem, protams, bija sāpīgi atstāt Baltijas valstis, kur dzīve ritēja civilizēti - pretēji tam, kāda tā bija viduslaiku Krievijā. Tāpēc vajadzēja kaut ko pieprasīt, kā mēdz teikt, apmaiņai. “Krievu prasības bija nebeidzamas,” atceras Jundzis. Krievija, kurā nemitīgi mainījās iekšpolitiskā situācija, kļuva arvien prasīgāka. Krievijas valdības priekšsēdētāja vietnieku Sergeju Šahraju, kurš vadīja sarunu delegāciju, nomainīja Krievijas
Ārlietu ministrijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, labos draugos un ciešās attiecībās ar GRU (galvenā izlūkošanas pārvalde - E.V.) virsniekiem esošais Sergejs Zotovs - viltīgs un neparedzams tips.
Viņš uzstāja, ka Krievijas karaspēks ir draudzīgas valsts karaspēks, paši latvieši to ir ielūguši te atrasties, līdz ar to Latvijai esot jāsamaksā par visiem PSRS armijas uzceltajiem objektiem. “Bet šiem murgiem mēs likām pretim, lai krievi samaksā par 1940. gadā krievu iznīcināto Latvijas armijas ekipējumu un lidmašīnām. Iesniedzām arī sarakstu,” tā Jundzis, “beigās palikām “pa nullēm”.
Svarīgs bija jautājums par militārajiem pensionāriem. “Par viņiem runa jau bija no paša sākuma. Gribējām saprast, no kura datuma tad skaitīt šos pensionārus. Mūsu prasība bija: runājam par tiem, kuri ieradās un demobilizējās līdz 1990. gada 4. maijam. Krievi nepiekrita, un līgumā tika ierakstīts: līdz 1992. gada 27. janvārim.”
Ir arī zaudējumi, ko naudas izteiksmē nav iespējams aprēķināt: Latvijā palika liels skaits valstij nelojālo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu. Šo personu ideoloģiskā nostāja, attieksme pret Latviju, tās kultūru un vēsturi saindēja pārējos krievus un ieaudzināja šo attieksmi nākamajās paaudzēs. Tagad to redzam dažādu “krievu savienību”, “stabilitāšu” un “saskaņu” pretvalstiskajās rīcībās.
Strīds tāpat bija par krievu trim karabāzēm, proti, viņi vēlējās, lai tās paliek Latvijā. “Viņiem esot vajadzīga Liepājas kara osta, Skrundas lokators, Irbenes kosmisko sakaru (spiegošanas) centrs (bez tā mēs nevaram iztikt, viņi teica, citādi mūsu kosmosa pētniecība sabruks, bet viss ir miermīlīgiem mērķiem). Sarunas par šiem objektiem risinājās mēnešiem,” atceras Jundzis, “un visvairāk viņus interesēja Skrunda.” Tomēr apbrīnojama ir kaimiņvalsts nekaunība: pieņemt, ka tas ir normāli - atzīt valsts neatkarību, tomēr vēlēties tajā saglabāt savus militāros objektus.
1993. gada maijā sarunas turpinājās Jūrmalā, un tad Krievija uzstāja, ka līdz 1997. gadam tā vēlas paturēt Irbenes radioteleskopu, līdz 1999. gadam - jūras kara flotes bāzi Liepājā, bet Skrundas lokatoru līdz pat 2003. gadam. Skrundas lokators esot bijis īpaši svarīgs, jo tā uzdevums bija - brīdināt par ballistisko raķešu tuvošanos. Tomēr 1995. gadā Skrundas monstrs mūzikas pavadījumā tika svinīgi uzspridzināts.
Patlaban notiek reāls karš, un krievi atkal mēģina izspēlēt gan kodolkārti, gan pretenzijas uz it kā viņiem piederošām zemēm. “Jāsaprot, ka kodolieroči ir dažādi, bet krievi mēģina draudēt ar sliktāko variantu. Ir taktiskie kodolieroči, kuru darbības sekas var pielīdzināt terora aktam. Tāda terorakta mērķis - iedzīt cilvēkos bailes. Nobumbos pilsētiņas vienu kvartālu, bailes būs iedzītas. Bet tie nav stratēģiskie kodolieroči, kuru izmantošana izraisīs katastrofu visā pasaulē,” skaidro Jundzis.
Viņš uzskata, ka Krievija patlaban skatās uz Ķīnu un Indiju, uz valstīm, kuras Krievijai ir gandrīz vai sabiedrotās. “Jūtams, ka šīs valstis diezgan nopietni rāda uz Krieviju ar pirkstu,” uzskata Jundzis, “sak, to nu gan nedari. Gan Ķīnai, gan Indijai tā ir sarkanā līnija. Līdz ar to domāju, ka tas ir faktors, kas attur Krieviju no taktisko kodolieroču izmantošanas. Ja Ķīna un Indija beigs ar Krieviju draudzēties, tad kurš ar to draudzēsies?”
Tālavs Jundzis uzsvēra, ka Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas nav tik daudz Latvijas un starptautiskās sabiedrības diplomātiskā uzvara, bet gan mācība šodienai, kad burtiski par jaunu jāveido drošības politika attiecībās ar Krieviju.
