Jānis Peters un Raimonds Pauls: draudzība jau 56 gadu garumā

© Ģirts Ozoliņš/MN

Mēs jūs sveicam un apskaujam. Kā vējš apskauj bērzu neredzamām rokām. Kā mākonis apņem strazdu tūkstoti, saudzīgi norādot, kur dienvidu puse. Kā jūra iekļauj sevī baltsmilts pludmali Kurzemē. Viss viens. Kā balss un atbalss. Kā rīts un vakars. Kā mēs un neaptveramā pasaule, kas ģēniju radīta. Mēs jūs sveicam, dzejas maestro, 85 gadu jubilejā. 30. jūnijā svinēsim Jāņa Petera 85. dzimšanas dienu.

Divas pirmās dziesmas

Jānis Peters labi atceras, kā iepazinās ar Raimondu Paulu, atceras to brīdi, kas nesaraujami saistīja divus ģēnijus - dzejas un mūzikas virtuozus. “Jā, tas bija 1968. gadā. Toreiz man iznāca pirmā dzejoļu grāmata - “Dzirnakmens”. Tā tolaik bija ļoti populāra,” saka Peters, “studenti pat mēdza to pārrakstīt ar roku. Bet Raimonds jau ir ļoti interesants cilvēks: viņš vienmēr redz, kurš ir modē konkrētajā laika posmā. Reiz mēs ar Paulu bijām tā kā drusku salekušies. Es biju nejauši izspļāvis frāzi, ka Pauls komponē mūziku, balstoties uz pārāk sentimentālu dzeju... Pauls manu frāzi norija, neko neteikdams. Pēc kāda laika viņš ieradās pie manis mājās un noteica: “Nu tad raksti tu, ja esi tik gudrs.” Tā mēs sākām sadarboties. Tas man šķita pārsteidzoši, ka Pauls mani uzaicināja. Tas bija liels gods,” tā Peters.

Izrādās, Peteram ir divas pirmās dziesmas. “Ja būtu dziesmu fotofinišs, mēs ieraudzītu, ka dziesmas šķērso finiša līniju vienlaikus. Viena dziesma bija “Zilā”. Pauls, izlasījis vārdus, norūca: “Ak, dies, to taču neviens nesapratīs... Tā kā rauda meldros plīvo, tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus, Čaka pulksteņķēde sidrabota...” Šo dziesmu dziedāja Viktors Lapčenoks, nostājies taisni kā slotaskāts,” atceras Peters.

Cilvēkiem dziesma esot patikusi, lai gan viņi bija arī apmulsuši, jo visi bija pieraduši pie “Mežrozītes” vieglā līganuma. “Tajā pašā laikā, kad Paulam iedevu “Zilās” vārdus, parādījās Oļģerts Dunkers, kas tobrīd uzņēma filmu “Klāvs - Mārtiņa dēls”. Bija vajadzīga dziesma vientuļai sievietei - krietnai, bet nelaimīgai. Viņu spēlēja Elza Radziņa. Tad es uzrakstīju vārdus dziesmai “Kā vientulīgas sievas raud”. Šī dziesma bija tradicionālāka, jo man vajadzēja turēties sižeta rāmjos,” tālāk stāsta Peters.

Vai Peters ir ko jaunu sacerējis?

Pauls aicināja Peteru rakstīt, bet ar noteikumu: “Zini, Jāni, mani tukšas zāles neinteresē.” Tas tiešām ir Paula dzīves kredo. Viņš aizplīvuroti pateica to, ka jāraksta tā, lai cilvēkiem patīk. Raimonds Pauls saņēma filharmonijā algu, un viņam bija jānospēlē konkrēts

koncertu skaits. Un koncertu bija daudz. Taču viņš šo lielo slodzi panesa... priecīgi. Acīmredzot tāpēc, ka viņam bija milzīgi panākumi, tādi panākumi, kas cilvēku dara jaunu. Viņš vēl tagad ir jauns. Kaut gan tagad ir grūti saskatīt nošu līnijas un turēt līdzi tiem, kuri gados (pasē) jaunāki.

Koncertprogrammas bija vairākas. Tolaik radās dziesmas “Lauku gurķis Rīgas tirgū”, “Rudacīte”, “Tāls Parīzes radio”... Mainījās solisti, nāca klāt jauni. Kad Pauls gatavoja kādu jaunu solistu, viņš teica: “Jūs visi būsiet uz dibena... Tam nu gan ir maujamais!” Līdzīgi viņš reklamēja Mirdzu Zīveri. Un Mirdza bija pārsteidzoši laba ilgus gadus. Parādījās izcilā Nora Bumbiere. Pauls visu laiku esot dzinis tempu, neļāva nevienam atslābināties.

“Pauls man nemitīgi zvanīja, vaicādams, vai jau ir kaut kas uzrakstīts. Pauls man deva tā dēvētās ribas, uz kurām rakstīt dziesmu vārdus, un zvanīja jau otrajā dienā: “Gatavs?” Kad aiznesu Paulam savus tekstus, prom gāju gandarīts: kad tev nospēlē melodiju, kurai jāraksta vārdi, tā ir viena lieta, bet kad nospēlē jau gatavu dziesmu, tā ir laime,” atceras Peters.

Kad Raimonds komponēja dziesmas teātriem, viņš īstenībā bija otrs režisors. “Viņš paņēma lugas eksemplāru un - man tā šķiet - lasīja pa diagonāli. Viņš parunāja ar režisoru, uzklausīja viņa domas par to, kurās vietās jābūt dziesmām, bet ne vienmēr viņam paklausīja. Un režisors uz viņu skatījās kā uz Dievu,” smejas Peters.

Āderu noteicējs

“Pauls vienmēr ir bijis tāds kā āderu noteicējs: viņš vienmēr precīzi zina, kurā vietā lugā vajadzīga dziesma. Viņš jūt dramaturģija, jūt āderi. Pauls visās lietās jūt to āderi. Viņš ir āderu redzētājs. Rīkstnieks viņš ir. Arī sabiedrībā viņš nosaka āderes. Bet galvenais, protams, ir mūzika. Kam tad mēs kopā rakstījām dziesmas? Izrādēm “Dāmu paradīze”, “Šerloks Holmss”, “Māsa Kerija”... Keriju viņš atzīst par savu labāko skatuves darbu. Pauls ar savām dziesmām nosaka izrādes tempu. Arī savos koncertos viņš to dara. Un tas ir izcili,” teic Peters.

Bija arī nopietnie skaņdarbi, tādi kā, piemēram, mūzika izrādei “Brands”, un sacerēt to uzaicināja režisors Arnolds Liniņš. Viņš, starp citu, bija pirmais dziedošais aktieris. Bijis tāds gadījums: divi teātra cilvēki sarunājušies, viens jautā - Dailē iestudēšot Ibsena “Brandu”, kurš tad būs režisors? Liniņš. Un kas sacerēs mūziku? Pauls. Jā, Paulam Dambim labi iznāks… Nevienam taču nevarēja ienākt prātā, ka Raimonds Pauls sacerēs mūziku tik nopietnai, smagai izrādei. Bet mūzika tur tiešām sanāca ģeniāla.

Interesanti, ka Paula muzikālā ceļa sākumā kritiķi pret viņu izturējās diezgan noraidoši, sak, ko viņš bojā tautu ar savu vieglo mūziku! Pauls to zināja, tāpēc bija ar mieru rakstīt arī nopietno mūziku. Viņš gan teica, ka simfoniju uzrakstīt nevarot.

Petera dziesmu teksti radīja dziļumu

“Viens otrs ir pārmetis manu sadarbību ar Paulu, jo manos dziesmu tekstos esot... operetiskums. Bet tad muzikologu sirdis sāka atkust. Un pirmais atkusni atnesa Arnolds Klotiņš, kurš bija nopietns muzikologs. Pēc tam “atkusa” Ingrīda Zemzare. Šodien Paula mūzika jau ir bez komentāriem... Reizēm ir tik cildinoši, ka gribas lūgt: nu, uzrakstiet arī par trūkumiem,” atkal smejas Peters, “bet tauta jau neļautu ķengāties par savu dižgaru. Kaut gan... Internetā gan var ieraudzīt daudz ko. Un zināt, Pauls to ļoti pārdzīvo. Viņš jau izliekas, ka ne, un tomēr...”

Jānis Peters: “Mēs jaunībā ar Paulu bijām ļoti tuvi draugi. Protams, tas ir ambiciozi - uzdot otru cilvēku par draugu, bet tā tas tiešām bija. Ne tikai dziesmu rakstīšanā bijām draugi, draudzējās arī mūsu ģimenes. Atceros, bija Lanas un Raimonda desmit gadu kāzu jubileja. Raimonds bija atmetis savas kaislības, viņa māsa Edīte vēl bija priecīga meitene… Es neesmu Raimondu Paulu redzējis viņa postošo kaislību laikā, jo es no Liepājas uz Rīgu atnācu tikai 1964. gadā, bet viņš tās kaislības bija izbeidzis 1963. gadā - kad piedzima meita Anete.”

Ja Raimonds Pauls nebūtu aizbēdzis no postošās pagātnes, mēs par viņu šodien neko nezinātu. Nu, varbūt zinātu, ka reiz ir bijis kāds pianists, bet tādu Latvijā bija daudz. Un šodien mēs jau būtu aizmirsuši par viņu domāt. Taču mēs domājam par viņu, mīlam viņu, cildinām un lolojam. Tāda kā Raimonds Pauls mums vairs nebūs - ar viņa ģeniālajiem muzikālajiem darbiem, ar melodijas vienkāršību un tajā pašā laikā ar pamatīgumu. Un liela loma dziļuma noteikšanā ir atvēlēta Petera dziesmu tekstiem.

Draugi jau 56 gadu garumā

Pauls ir neatkārtojams savā ironijā. Kad viņa labākajam draugam Jānim Peteram bija jubileja, kurā dzejnieks, būdams apslimis, tomēr kāpa uz Nacionālā teātra skatuves, lai pateiktos Paulam, mūziķiem, aktieriem un skatītājiem par sirsnīgajiem sveicieniem dzimšanas dienā, Pauls starpbrīdī svētlaimīgi krekšķēja tā, ka visi apkārtējie ļauži labi dzirdēja viņa smaidīgo ironiju: “Es jau skatījos, kā tas Peters tur kapj pa tam kapnem augš... Domāju, diez, ka nokaps leja...”

Pēc brīža Pauls atmeta ar roku un pavisam nopietni piebilda: “Veci paliekam, jā. Es jau arī vairs neesmu tālu no tādas lēnas staigāšanas...” Dažkārt, klausoties Paula ironeskās, gribas secināt: viņš apsmaida sevi, lai kāds cits - varbūt kāds nelabvēlis - nepaspētu to izdarīt pirmais. Reiz viņam jautāju: “Vai ar saviem “labvēļiem” sveicināties?” Pauls atbildēja: “Man no viņiem neko nevajag. Man ir viena liela priekšrocība: nav jātrīc par to, vai kāds piedāvās darbu vai ne, vai pietiks naudas maizītei vai ne. Tāpēc varu darīt to, kas man patīk.”

Šķiet, līdzīgi varētu pateikt arī Jānis Peters, uzticamais Raimonda Paula draugs 56 gadu garumā. Brīnišķīgās, dziļās un dvēseles stīgas skarošās dziesmas paliks vienmēr latviskuma mirdzumā, ko tām iedevis Jānis Peters ar vārdiem un Raimonds Pauls ar mūziku. Daudz spēka un gaismas, mūsu mīļie!

Komentāri

“Nav plāna likvidēt Latviešu valodas aģentūru (LVA). Daudzas lietas, ko šobrīd darām, ir saistītas ar latviešu valodas nostiprināšanu,” intervijā “Neatkarīgajai” teica izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Intervija tika publicēta 10. jūlijā. “Tātad Latviešu valodas aģentūra paliks kā atsevišķa institūcija?” pārjautāju. “Jā,” pārliecinoši atbildēja ministre. Taču nākamā diena atnesa pārsteigumus.

Svarīgākais