Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja tviterkontā 7. jūnijā parādījās ieraksts: “Jūnijā izkaram varavīksnes karogu, lai simbolizētu vienotību un cīņu par vienlīdzību. Mēs ticam, ka tikai sabiedrība, kurā demokrātija, cilvēktiesības un rūpes citam par citu ir būtiskas pamatvērtības, var būt ilgtspējīga sabiedrība. Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi! #PrideMonth”. Tvitera vētra nebija ilgi jāgaida: tā sākās uzreiz. Notikušo “Neatkarīgajai” skaidro veselības ministrs Hosams Abu Meri.
Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins tīmeklī uzdeva jautājumus: “Vai šis ir privāts muzejs? Vai jums ir nodokļu maksātāju vairākuma, kas jūs uztur, pilnvara izkārt visādus lupatdeķus pēc muzeja vadītāja gaumes?” Ineta Butāne ierosināja: “Lūdzu, izkariet karogu arī heteroseksuālo cilvēku aizsardzībai. Kāpēc tāda diskriminācija?” Savukārt advokāts Mārtiņš Krieķis pajautāja: “Vārdu un uzvārdu zaimotājam, kurš šo lupatu lika pakārt, kauns nosaukt?”
Jūnijā izkaram varavīksnes karogu, lai simbolizētu vienotību un cīņu par vienlīdzību.
— Medicīnas vēstures muzejs ���️� (@medicinasmuzejs) June 7, 2024
Mēs ticam, ka tikai sabiedrība, kurā demokrātija, cilvēktiesības un rūpes citam par citu ir būtiskas pamatvērtības, var būt ilgtspējīga sabiedrība. Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi! #PrideMonth pic.twitter.com/TKz1552NdL
Šādu un līdzīgu komentāru bija ap 200. Dominēja neizpratne, nepatika, pat riebums. No muzeja oficiālā tviterkonta “atskanēja” tikai pāris strupas atbildes, nekas netika paskaidrots. Tviterkonta “operators” - vai tas būtu muzeja direktors Kaspars Vanags vai kāds viņa darbinieks, - vienkārši nepievērsa uzmanību tiem, kuri sašuta par šādu rīcību.
Interesanti, ka, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, uz muzeja fasādes tika izkārts milzu plakāts ar kaimiņzemes fašistiskā diktatora Putina miroņgalvu. Plakāta autors - Krišs Salmanis, plakāta izmērs - 6,5 x 10 metri. Miroņgalva 2022. gada martā sāka “skatīties” uz Krievijas vēstniecību, kas atrodas ielas otrā pusē. Tas bija lielisks simbols mūsu atbalstam Ukrainai.
2023. gadā rudens vētra saplosīja plakātu, to nācās remontēt un atjaunot. Tēriņi - 5500 eiro. Tos cilvēki ātri vien saziedoja. Atbalsts bija spēcīgs. Cilvēki tīmeklī cildināja muzeju par drosmi un stāju. Par to vispār nevarēja būt šaubu.
Tagad gan, maigi sakot, ir šaubas par direktora Kaspara Vanaga rīcību, izkarot sabeigtās varavīksnes karogu pie valstij piederoša muzeja, turklāt - blakus Ukrainas karogam. Ja muzejs piederētu Kasparam Vanagam - lūdzu, izkariniet visu, ko vien var izkarināt, kaut vai zivi no biksēm! Bet neviennozīmīgi vērtētas kustības (kopas, novirziena) plīvekli piespraust pie izcila muzeja - tas bija apvainojums vairumam cilvēku, kuri nejūt sevī vēlmi piedalīties praidistu atbalstā.
Mazliet par Kasparu Vanagu. Viņš ir latviešu mākslas kritiķis un kurators. Studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, savukārt Londonas universitātē ieguvis maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā. Bijis labdarības fonda ABLV “Charitable Foundation” mākslas programmu vadītājs. Vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. 2020. gadā kļuvis par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītāju. Tātad sakarīgs, talantīgs cilvēks ar savu skatījumu uz mākslu, un medicīna arī ir savveida māksla. Bet…
Nosūtīju vēstuli veselības ministram Hosamam Abu Meri.
“Labdien!
Ja pareizi saprotu, Medicīnas vēstures muzejs atrodas Veselības ministrijas pakļautībā.
7. jūnijā tviterkontā "@medicinasmuzejs" parādījās teksts (teksts pielikumā), ar praida karogu. Ļoti daudzi cilvēki bija sašutuši par šo atļaušanos, uzskatot, ka muzejam, kas nav privāts veidojums, jābūt neitrālam pret tādiem kontroversiāliem pasākumiem kā praids. Tas bija reāls aizvainojums tiem, kuri neatbalsta praidistu izdarības. Un to, kuri tās neatbalsta, ir vairākums.
Jautājumi ministram:
1. Kāda ir Hosama Abu Meri attieksme pret šo muzeja izgājienu?
2. Kāda būs ministrijas reakcija?
3. Vai muzejs līdz šim ir bijis pakļauts kādai netaisnībai, ja tā runasvīrs, kurš publicējas tviterā, runā par to, ka pietrūkst vienlīdzības (“Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi”).
4. Vai ministrijai ir kādas iespējas vismaz kaut kādā veidā ierobežot muzeja patvaļu un apstādināt tvitera runasvīra aroganto rakstības stilu, kas vērsts pret iespējamajiem muzeja apmeklētājiem?”
Ministra atbilde ir šāda:
“Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejam ir konkrētas funkcijas saistībā ar medicīnas vēstures pētniecību, sabiedrības izglītošanu, muzeja krājuma saglabāšanu, zinātniski izglītojošā darba veikšanu un starptautisko sakaru veidošanu. Par muzeja ikdienas darba organizēšanu un aktivitāšu plānošanu un realizēšanu atbildīgs ir muzeja direktors. Muzeja kolektīvs ir pilsoniski aktīvs un ir iesaistījies dažādās sabiedriskās aktivitātēs, piemēram, publiski paužot atbalstu un aicinot iedzīvotājus iesaistīties Ukrainas atbalstīšanā un Krievijas uzsāktā kara nosodīšanā.
Valsts pārvaldes iestādes pozicionēšanās un pilsoniskas nostājas paušana dažādos jautājumos Latvijā ir salīdzinoši maz izplatīta, tādēļ sabiedrības reakcija mēdz būt dažāda. Būtiska ir
komunikācija un savas rīcības motīvu skaidrošana, kas pasākumam vai aktivitātei piešķir papildu izpratni. Izpausmju brīvība, brīva iestāšanās par cilvēktiesībām un demokrātiju ir viena no mūsu valsts privilēģijām, uz ko tiecāmies, atbrīvojoties no totalitārās PSRS žņaugiem. Uzskatu, ka dažādas diskusijas, iespējams, atšķirīgi, bet vienlaikus cieņpilni viedokļi ir veids, kā mēs kā demokrātiska sabiedrība attīstāmies.
Muzeja darbu vada direktors, kurš ir atbildīgs par pieņemtajiem lēmumiem un to īstenošanu. Kā veselības ministrs iepriekš nebiju informēts par muzeja iecerēm, un es neuzskatu, ka muzejam visas plānotās aktivitātes būtu jāsaskaņo ar ministriju, tomēr uzskatu, ka būtu labi informēt ministrijas vadību par aktīvu līdzdalību šādās aktivitātēs.”
Saprotu, ministrs šajā - praida karoga - jautājumā bija kā spīlēs: vajadzēja cieņpilni novērtēt situāciju, neiegrimstot bezcerīgās pretrunās ar paša pārstāvētās partijas, kas ir “Jaunā vienotība” (JV), nostādnēm attiecībā pret dažādām marginālām kustībām, kas vairumā cilvēku - labākajā gadījumā - izsauc neizpratni. JV gan nav tik izteikta dažādu LGBT aktivitāšu aizstāve, kā to dara koalīcijas partnere - politkopa “Progresīvie”, tomēr, kā smejies, vienā vilku barā kopā esot, jāblēj kā aitai arī tad, ja vilka zobi vēl nav pie rīkles gala…
“Valsts pārvaldes iestādes pozicionēšanās un pilsoniskas nostājas paušana dažādos jautājumos Latvijā ir salīdzinoši maz izplatīta, tādēļ sabiedrības reakcija mēdz būt dažāda,” teic Abu Meri. Nevar nepiekrist. Tāpēc būtu labi, ja valsts iestādes, tostarp arī muzeji, kas nav privāti veidojumi, ieturētu neitralitāti tādos pretrunīgos “pasākumos” kā atbalsts LGBT. Tas tomēr krasi atšķiras no atbalsta Ukrainai. Morāli un valstiski.
“Būtu labi informēt ministrijas vadību par aktīvu līdzdalību šādās aktivitātēs,” beigās tomēr piebilst ministrs Abu Meri. Nu, informēs, nu, izstāstīs, cik mīļš muzeja vadībai ir “praida mēnesis - jūnijs”, nu, piedodiet, ka tā, bet karogu tomēr eksponēs.
Vai sabiedrības vairuma noliegums pret šādu muzeja rīcību nav labākais arguments, lai pārtrauktu muzeja vadības patvaļu? “Ne mana ģimene, ne mani draugi vairs neapmeklēs šo muzeju, kaut arī tas ir ļoti interesants,” lasām tīmeklī. Un arī tas ir arguments.
