Vēlēšanas vajadzētu aizliegt vai noteikt obligātu piedalīšanos tajās?

© Dmitrijs Suļžics/MN

Ar pirmajām atziņām pēc provizorisko Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātu saņemšanas ar “Neatkarīgo” dalās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, profesore, politoloģe Ilga Kreituse un politologs Filips Rajevskis.

Ikvienās vēlēšanās, pirms doties vai nedoties balsot, pilsoņiem ir jāatminas: brīvība ir arī pienākums lemt par sevi un citiem.

Par jau notikušajām vēlēšanām var teikt arī tā: panākumu atslēga nu ir rokās. Vajag noorganizēt pietiekami daudz kaunpilnu skandālu, pieņemt virkni aplamu lēmumu, tizli samuldēties un sakārt makaronus uz ausīm, lai vēlētāji iebalsotu deputātkandidātus labi apmaksātos amata krēslos. Tā ir sanācis ar “Jauno vienotību”, kurai dienu pēc vēlēšanām provizoriski tika solītas divas vietas Eiropas Parlamentā. Bet ir, protams, arī cita veida pārdomas - par vēlēšanu norisi un mūsu dzīves perspektīvām.

Pilsoņiem, kuri balsoja - paldies!

Uz jautājumiem par Eiropas Parlamenta vēlēšanām “Neatkarīgajai” atbildēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Ievērojot Valsts prezidenta amata solījumu “Pret visiem es izturēšos taisni”, es principā nekomentēju nevienu partiju, to priekšstāvjus (izņēmums viņu kā valsts amatpersonu darbu/izteikumus), vēlēšanu panākumus vai izteikumus.

Līdzdalība EP vēlēšanās ir tradicionāli zemāka nekā pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās. Par to varu tikai izteikt nožēlu. Domāju, ka tam ir vairāki iemesli: acīmredzami politiskais piedāvājums nešķita gana interesants un atraktīvs; šķietamība, ka Eiropas politika ir atrauta no ikdienas problēmām; “dārza darbi”; viss kopā.

Domāju, ka viena lieta gan jāuzlabo: CVK būtu jāparedz budžets informācijas kampaņai par vēlēšanām. Ārpus sociālo tīklu burbuļiem informācijas trūka. Interesanti, ka 2029. gadā EP un pašvaldību vēlēšanas sakritīs, tad līdzdalība varētu būt augstāka.

Ievēlētajiem deputātiem novēlu nezaudēt saikni ar Latviju, būt šeit bieži un stingri aizstāvēt mūsu intereses Briselē un Strasbūrā. Ja tā notiks, tad interese par vēlēšanām arī būs lielāka.

Visbeidzot, neatbalstu piedalīšanos vēlēšanās kā obligātu, paredzot represijas par neierašanos. Šaubos, vai tas uzlabos politikas kvalitāti, tas tikai vēl vairāk paplašinās plaisu starp varu un sabiedrību, jo radīs dusmas un negaidītas protesta izpausmes, par ko neviens nebūs priecīgs (varbūt vienīgi valsts budžetā soda naudas ieripos, bet tas nav ceļš, ko atbalstu). 99,9% piedalīšanās vēlēšanās automātiski neuzlabo dzīvi, kā to parāda viena otra autoritāra valsts. Te nu politiķiem jākļūst radošākiem un jādomā par to, kā uzlabot varas un sabiedrības mijiedarbību, ieinteresēt cilvēkus, nebārstīt tukšus un neizpildāmus solījumus, pēc tam radot vilšanos.

Pilsoņiem, kuri nobalsoja - paldies! Tiem, kuri to nedarīja: padomājiet un aizejiet nākamreiz, lai jūsu likteni nelemj citi. Brīvība ir privilēģija, atbildība un pienākums lemt par sevi un savu nākotni.”

Ja vēlēšanas ko spētu mainīt…

Vēlētāju aktivitāte bija tradicionāli zema: uz vēlēšanu iecirkņiem aizgāja ap 33% vēlētāju. “Tas ir objektīvi,” “Neatkarīgajai” teic politoloģe Ilga Kreituse, “un es, būdama pesimistiski noskaņota, vienubrīd pat domāju, ka aktivitāte būs vēl zemāka. Ir divi faktori. Mēs paļāvāmies uz to, ka vārds “drošība” iedarbosies uz cilvēkiem mobilizējoši tāpat kā Saeimas vēlēšanās. Bet cilvēki pierod, un ir jāatrod veids, kā atsvaidzināt to, kas savulaik ir “strādājis”. Domāju, ka šoreiz tas ne visai izdevās.”

Otrā lieta, kas politoloģi Kreitusi šokēja, bija politiķu izrunāšanās par nodokļiem: “No iedzīvotāju skatupunkta raugoties, tas bija labi. Bet no politiķu puses, no politiskās kultūras puses - tas bija analfabētisms: “Jaunā vienotība” pirms vēlēšanām paziņoja par PVN paaugstināšanu. Neviens vēlētājs taču nedzirdēja vārdu “iespējams”. Dzirdēja tikai to, ka paaugstinās PVN. Daudzos cilvēkos tas izsauca pesimismu, sak, jūs jau visu esat izlēmuši, ko jūs no mums vēl gribat?”

Kreituse piebilst, ka šī situācija liecina par nopietnām pretrunām “Jaunās vienotības” dzīlēs: “Ja divi partijas līderi nonāk atklātā konfliktā - tā kā šobrīd nonākuši Ašeradens un Siliņa, - tad es Latvijas iedzīvotājiem teiktu: esiet uzmanīgi. Kaut kas šajā karaļvalstī nav kārtībā.”

Tomēr - lai arī kādi skandāli būtu notikuši “Jaunajā vienotībā”, ir gana daudz cilvēku, kuri par šo politveidojumu nobalsoja, eventuāli garantējot divas vietas EP. “Mani “Jaunajā vienotībā” mulsina vēl kas cits,” saka Kreituse, “proti, vēlētāju slēptās krāpšanas moments. JV izvirzīja Valdi Dombrovski, zinot, ka viņu ievēlēs, jo viss ir aizmirsts, ieskaitot “Neraudi, Lācīt!”, ko teica Kantānes kundze. Bet mēs visi saprotam, ka Dombrovskis ir reālākais Eiropas komisāra amata kandidāts, un tas nozīmē, ka viņš nebūs deputāts, jo noliks deputāta mandātu. Un atkal Eiropas Parlamentā ienāks cilvēks, kuru vēlētāji nebūs atbalstījuši.”

Kreituse atgādina par “Ineses Vaideres gadījumu”: “Cik reizes Vaidere ir iekļuvusi EP tieši šādā veidā? Ja nemaldos, tās ir vismaz pēdējās divas reizes, proti, viņa iegājusi EP tāpēc, ka Dombrovskis noliek mandātu, nevis tāpēc, ka Vaideri iebalsojuši vēlētāji. Tā daļēji ir cilvēku šmaukšana. Kāpēc maldināt vēlētājus, ka, piemēram, Dombrovskis būs EP deputāts? Zinu, ka daudzi cilvēki balsoja nevis par JV, bet par Valdi Dombrovski. Bet ko tagad Dombrovskis būs ievilcis savā vietā, to mēs redzēsim.”

Kreituse skaidro, ka Latvijas vēlētājs visbiežāk neasociē konkrēto deputāta kandidātu ar viņa pārstāvēto partiju. “Un tā ir liela problēma,“ teic politoloģe, “vēlētājs parasti aplūko personību: labs cilvēks, labi uzvedas, pareizi runā utt. Bet vēlētājs neiedomājas, ka deputāta kandidātam aiz muguras nereti ir vesels bars pa pusei laupītāju, pa pusei krāpnieku, un vēlētājs aizmirst, ka kopumā taču tiek balsots par partiju. EP deputāta kandidāti veiksmīgi izmantoja šo situāciju, reizēm pat “aizmirstot” paskaidrot, kuru partiju viņi pārstāv.”

Izskatās, ka šajās (un citās) vēlēšanās dominē kāda klasiķa teiktais: “Ja vēlēšanas kaut ko spētu mainīt, tās aizliegtu.” Kreituse par to pasmīn: “Daļēji tam varētu piekrist. Tomēr vēlēšanas nedrīkstētu aizliegt kaut vai tāpēc, ka ikvienam cilvēkam kaut kur vajag “nolaist tvaiku”. Kādā brīdī cilvēkam taču vajag sevi atveldzēt - lai kādu “noliktu” vai atbalstītu. Un vēlēšanas ir viena no tām reizēm, kad to var izdarīt.”

Sajūta, ka visur salikti JV cilvēki

Politologs Filips Rajevskis mediju ziņas par iespējamo “Jaunās vienotības” un Nacionālas apvienības līderību, kas parādījās svētdien, 9. jūnija rītā, komentē kā loģiskas: “Tas jau bija redzams socioloģiskajās aptaujās. Bet bija jautājums: tu esi līderos ar diviem vai ar vienu mandātu? Krievi uz vēlēšanām atnāca mazākā skaitā nekā latvieši, tādā gadījumā JV varētu iekrist viens mandāts vairāk. Bet šodien, svētdienā, es viņu vietā vēl nekorķētu vaļā šampanieti.”

Par eventuālajām nodokļu izmaiņām, kas raisīja karstumus vēlētāju prātos, Rajevskis teic, ka politiķi varēja par to parunāt vairāk - lai būtu skaidrība. Taču šajā gadījumā, pēc Rajevska domām, ministrs Ašeradens nedomāja par Eiroparlamenta vēlēšanām, jo viņam personīgi tas nebija tik svarīgi. “Šī izrunāšanās bija kontekstā ar valdības iekšējo nestabilitāti,” uzskata Rajevskis.

Viņš gan noliedz sociālajos tīklos izskanējušo tēzi par to, ka visus varas atzarus sagrābusi politiskā mafija un vēlētāji visu šo situāciju “norīs” un nobalsos, kā “vajag”. “Tas būtu pārspīlēti teikts,” saka Rajevskis, “un atcerēsimies, ka JV pie varas ir jau 14 gadus. Tas, protams, rada sajūtu, ka visur salikti JV cilvēki. Daudzās vietās viņi patiešām bija un ir salikti, un JV ietekme ir ne tikai caur ievēlētajiem un ieceltajiem, bet arī caur ierēdniecību. Taču tā ir arī pašas JV problēma, jo visu laiku taču tiek runāts: vajag kaut ko mainīt, lai birokrātiskā sistēma nebūtu tik smaga un necaursitama. JV ir iestigusi pašas sabūvētajā birokrātiskajā aparātā. Taču vēlēšanas notiek, un es ticu vēlēšanu procesam Latvijā.”

Nule pavīdēja ideja par “obligātajām vēlēšanām”, kuras autors, izrādās, bija pats Filips Rajevskis. “Varbūt atceraties, pirms vēlēšanām ne viens vien politiskais spēks skaļi pauž: mainīsim vēlēšanu sistēmu! Un tad iestāsies laimība! Tam es nepiekrītu, bet padiskutēt par obligātajām vēlēšanām - kāpēc gan ne? Tad būtu lielāka cilvēku līdzdalība politikā, viņi būtu spiesti par to interesēties, jo tas ir pilsoņu pienākums - piedalīties vēlēšanās. Iespējams, tas atstātu iespaidu uz politikas kvalitāti.”

Komentāri

1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts ierakstīti mūsu tautas vēsturē ar neizdzēšamiem burtiem: izraujot no dzimtajām vietām, izraujot ar saknēm, iznīdējot dzīvi un bieži arī dzīvību – uz Krieviju tika aizvesti desmiti tūkstošu Latvijas cilvēku. Par ko? Ne par ko. Vienkārši okupanti gribēja iznīcināt tautu. Un tomēr neizdevās: izvesto mazbērni un mazmazbērni šodien raksta par tiem tālajiem notikumiem. Raksta ar sirds asinīm, iedziļinoties aizvesto cilvēku atmiņās.

Svarīgākais