Vai tiešām Daugavpilī gaida ierodamies Krievijas tankus?

© Kaspars Krafts/F64

Latviešu valodas jautājums otrajā lielākajā Latvijas pilsētā – Daugavpilī – vienmēr ir bijis ass un svarīgs. Noturēt pilsētu uz latviskuma ceļa – tas nav vienkārši. It sevišķi tad, ja pilsētas vadība tikai formāli iekļaujas Latvijas valstiskuma prasībās, paralēli apgalvojot, ka Daugavpils ir “multinacionāla pilsēta”. Ko tas nozīmē? Ka Daugavpils dome noliedz Satversmi?

Par latviešu valodas situāciju “Neatkarīgā” uzdeva jautājumus daugavpiliešiem.

Akadēmiskajā vidē viss ir kārtībā

Henrihs Soms, vēstures doktors: “Punkts numur viens: krievu valoda Daugavpilī joprojām dominē. Punkts numur divi: pozitīva tendence attiecībā uz latviešu valodu bija jūtama pirms kādiem pieciem gadiem - cilvēki centās vairāk runāt latviski gan tirdzniecības vietās, gan valsts iestādēs. Taču sākās kovids, pēc tam - karš Ukrainā, un viss aizgāja pavisam citā virzienā.”

Virzienu Soms precizē: “Kovids un karš cilvēku apziņā bija svarīgāki lielumi, un prasība zināt latviešu valodu nobīdījās otrajā plānā. Šis nestabilais laiks bija piemērots krievu valodai.”

Tomēr akadēmiskajā vidē viss ir kārtībā: “Krievu studenti aizstāv bakalaura darbus, tur nav problēmu, visi runā latviski. Uz ielas, sadzīvē viss ir citādi. Pilsētas svētkos arī bija interesanti… Autošovā komentētājs ļoti centās runāt latviski. Bija teksti arī lietuviešu valodā. Savukārt pie mums, katedrā, mēdz runāt arī latgaliski. Arī doktorantūrā daudzi runā latgaliski. Piemēram, mans doktorants Arnis Slobožaņins, grupas “Dabasu durovys” mūziķis, nemaz citādi nerunā - tikai latgaliski.”

Ja tu te dzīvo, tev jāiemācās runāt latviski

Arnis Slobožaņins, grupas “Dabasu durovys” līderis, vēstures doktorants Daugavpils universitātē: “Daugavpilī dzīvoju kopš 2003. gada. Situācija ar latviešu valodu gadu gaitā uzlabojas. Publiskajā sektorā ar latviešu valodu nav problēmu - veikalos, valsts iestādēs, policijā… Sadzīvē, uz ielām krievu valoda tomēr dominē. Taču, ja kāds uz ielas kaut ko pajautās latviski, tad krievs atbildēs latviski.”

Arnis izstāsta kādu gadījumu, ko piedzīvojis Rīgā. “Pajautāju latviski diviem krieviem, kāds ir “short cut” uz Nacionālo bibliotēku. Viņi uz mani paskatījās un atbildēja… angliski. Es saku: jūs taču esat krievi, varu jums arī krieviski pajautāt. Viņi atplauka un sāka skaidrot, kā uz turieni nokļūt. Daugavpilī ir citādi: ja tu pajautāsi latviski, krievi vismaz mēģinās atbildēt latviski. Rīgā es novēroju, ka krievi labi saprot latviešu valodu. Bet nerunā principa pēc. Daugavpilī nerunā latviski tikai tad, ja patiešām neprot. Turklāt mēs nereti esam pārāk pakļāvīgi un pārejam uz krievu valodu.”

Arnis stāsta, ka veikalos viņš parasti runā latviski vai latgaliski, bet tad, kad ir labs garastāvoklis - tad viņš krieviski pasaka “spasibo”. “Jo es taču zinu, ka tur strādā krievi,” skaidro Arnis.

“Esmu nacionāli noskaņots cilvēks,” tā Arnis, “un mans nacionālisms ir tāds: ja es cienu sevi, tad arī mani cienīs. Bet man arī jāciena citi. Labs piemērs: mūsu grupā ir divi krievi. Viens no viņiem ir Aleksandrs, un es redzēju, kā viņš transformējās. Viņš ar mums tagad runā tikai latviski. Ģimenē ar saviem bērniem viņš runā krieviski. Abi bērni tiek sūtīti uz latviešu bērnudārzu, bērni prot runāt arī latviski. Aleksandra sieva Jeļena perfekti runā latviski - varbūt pat labāk nekā es. Tā ir viņu izvēle - publiski runāt latviski. Bet kādreiz tas tā nebija.”

Arnis smejas, ka daugavpilieši visu labi saprot. Protams, daudzos vēl ir nostalģija pēc “krievu laikiem”. Arnis ironizē, par pamatu izmantojot vērtību nesaprašanas fenomenu: “Ja cilvēks visu mūžu ir ēdis, piemēram, “McDonald’s” fāstfudu, viņam būs grūti sajūsmināties par vagjū steiku (visdārgākais steiks pasaulē - E.V.). Nu bet tik ļoti viņam patīk tas fāstfuds! Nē, šis salīdzinājums nav par krievu un latviešu valodu. Vienkārši par vērtību nesaprašanu. Domāju, ka ļaunums nenāk no šādiem cilvēkiem, bet no tiem, kuri lieliski prot pielāgoties, apmet kažociņus uz otru pusi, paceļ īstos karogus un izliekas, ka ir lojāli. Bet, ja nopietni, tad - ja tu te dzīvo, tev jāiemācās runāt latviski.”

Arnis ir arī amatieru hokeja komandas dalībnieks. Viņš teic: “Mūsu komandas menedžeris ir krievs, viņš perfekti runā arī latviski. Es tur varu komunicēt latviski, krieviski, latgaliski, es nekad neesmu saņēmis aizrādījumu no komandas biedriem, sak, runā tikai krieviski! Bet es atklāti pasaku: esmu latgaliešu nacionālists.”

Daugavpilī labāk nekā Rīgā

Arvīds Barševskis, Daugavpils universitātes rektors: “Manuprāt, Daugavpilī situācija ar latviešu valodas lietojumu ir pat labāka nekā vienā otrā Latvijas pilsētā. Lielveikalos visur atbild latviski, nav vairs tā, kā bija pirms vairākiem gadiem. Kā ir mazajos veikaliņos - neesmu pārbaudījis. Iespējams, kāds var arī “uzrauties” uz krievu valodu. Rīgā esmu tā “uzrāvies” vairākkārt.”

Barševskis uzskata, ka situācija kļuvusi labāka tādēļ, ka Daugavpils bija viena no pirmajām pilsētām, kas pārgāja uz bilingvālo apmācību. “Studenti pie mums nāk no dažādām skolām, tāpēc arī gadījumi ir dažādi. Latviešu valodas zināšanas ir vājākas tad, ja students pirms tam ir mācījies kādā pierobežas skoliņā. Daugavpils skolu beidzēji latviešu valodu zina labi. Pēdējos gados situācija patiešām mainījusies uz labo pusi. Es gan komunicēju tikai savā “burbulī”, tāpēc situācijas var būt dažādas. Bet, tā kā runāju latviski, arī man visi atbild latviski,” skaidro Barševskis.

Ko gaida latvju bāleliņi?

Aivars Broks, Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors: “Situācija ar latviešu valodu palikusi mazliet labāka, taču nekāds milzu progress nav noticis. Protams, ir cilvēki, kuri labprāt mācās latviski, bet ir arī tādi, kuri to nevēlas darīt.”

Broks uzskata: “Mēs te kādus 30 gadus muļļājamies ar latviešu valodas stiprināšanu. Ar kara sākumu vajadzēja aktīvi un stingri iestāties par latviešu valodu, par padomju pieminekļu nojaukšanu, par ielu pārdēvēšanu. Bet nekas tāds nenotiek. Ir tikai grupa cilvēku, kas aktīvi raksta prezidentam, Ministru kabinetam, Saeimai, Valsts policijai, Drošības policijai, bet atbilde parasti ir šāda: “Malači! Turieties!” Apmēram tā, kā krievu Medvedevs reiz teica: “Naudas nav, bet jūs turieties!” Tas viss ir ļoti bīstami, jo Daugavpilī tā pat vairs nav valodas problēma, tā ir lojalitātes problēma. Milzīga pelēkā masa, nopirkusi vienu paplukušo neļķīti, gaida: kurš pirmais ienāks - krievu tanki vai NATO tanki?”

Tomēr visvairāk Broku uztrauc tas, ka tieši latvju bāleliņu vidū daudz ir tādu, kuri arī gaida krievu tankus. “Viņi tagad, veidojot savus uzņēmumus, ir palīduši zem pilsētas domes, ir no tās atkarīgi, tikai pārvelk kažociņus, kad tas vajadzīgs, bet nevar pateikt neko pret domi, pat ne pacelt Ukrainas karogu pie sava uzņēmuma,” stāsta Broks.

Komentāri

Vakar Milvoki pilsētā Viskonsinas pavalstī sākās republikāņu partijas kongress, kura galvenais uzdevums būs nominēt priekšvēlēšanu sacensībā (“primaries”) uzvarējušo Donaldu Trampu par oficiālo partijas kandidātu šā gada 5. novembrī paredzētajās ASV prezidenta vēlēšanās. Tā kā šajā jautājumā nav ne mazāko neskaidrību, tad galvenais kongresa notikums būs Trampa izvēle – kuru ņemt par viceprezidentu.

Svarīgākais