Daugavpils pilsētas svētki plaši atbalsojās sociālajos tīkos un plašsaziņas līdzekļos, galvenokārt pateicoties plašajam krievu valodas skanējumam dažādos formātos. Nebūt ne visi daugavpilieši par notikušo ir gandarīti – ne tikai latvieši, arī krievi.
“Daudzi latvieši Daugavpilī ir tādi paši vatņiki kā liela daļa krievu. Tas pierāda to, ka “nestrādā” nekāda iedzimtība vai gēni, galvenais ir - radīt apstākļus, lai latvieši paši atteiktos no savas valodas. Tā ir vienkāršāk dzīvot. Bet, lai savā valstī paliktu pie savas valsts valodas, jābūt raksturam,” uzskata uzņēmējs Andrejs Faibuševičs. Savukārt Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs cer, ka daugavpilieši nostāsies pareizajā pusē.
Disonansi Daugavpils svētkos ienesa Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs. Viņš ironizēja par pilsētas mēru Andreju Elksniņu, kuram novēlēja Dieva svētību un citus labumus, ieskaitot PR kampaņu svētku izskatā.
“Ja mūsu mērs Andrejs Elksniņš kļūtu par Latvijas prezidentu, viņš nacionālo himnu nomainītu pret “Katjušu”,” skatītāju pūļiem atzinībā aurojot, turpināja zirgoties Bogdanovs. Tomēr daudzi nesaprata Bogdanova jokus, uztverot tos kā nopietnību. Bet varbūt tā arī bija labi: ja vairums izprastu Bogdanova jokus, viņš varētu arī “atrauties”.
View this post on Instagram
Sarunā ar “Neatkarīgo” noskaidrojās Vadima Bogdanova pozīcija. Aktieris atvainojās, ka viņa latviešu valoda nav perfekta, kaut arī izruna bija lieliska. Lūk, mūsu saruna.
Kāda situācija attiecībā uz nacionālajiem jautājumiem patlaban ir Daugavpilī? Kā vērtējat pilsētas svētku norisi?
Nav nekā tāda, kas mani ļoti izbrīnītu. Nekas arī nav radikāli mainījies. Tas, ka svētkos komunikācija notika lielākoties krievu valodā, nevienu nepārsteidz, tāpēc nav ko izlikties: šeit viss lielākoties ir krieviski. Esmu šeit dzimis, līdz 18 gadiem te nodzīvoju, tad - desmit gadi man pagāja Krievijā, es atgriezos un redzēju: situācija nav mainījusies.
Kad sākās Krievijas karš Ukrainā un sabiedrība uzkarsa, izskanēja viedoklis, ka Daugavpili vajadzētu integrēt. Kaut kas mainījās. Taču Daugavpils vadība, manuprāt, sāka tam pretoties: varbūt personisko apsvērumu dēļ, varbūt tāpēc, ka turpināja cīnīties par savu elektorātu.
Runājot par pilsētas svētkiem: es nezinu, kā tos organizēt, taču mani daudz kas mulsināja. Piemēram, kā sabiedriskajā transportā cilvēki dzied “Katjušu”, arī uz ielām muzikanti dzied tikai krieviski. Taču tieši šādi svētki ir iemesls, lai integrētu sabiedrību. Bet nekas tāds nenotika.
Toties jūs lieliski ironizējāt par Elksniņa tēmu.
Biju izbrīnījies, ka daudzi to nesaprata. Bet mani mulsina kas cits. Kad uzstāties tiek aicināti mākslinieki, kuri atbalsta karu Ukrainā, kad dzied “Katjušu” tramvajā - un cilvēki tajā pašā laikā nesaprot, ka tas nav pareizi. Domāju, šie cilvēki pat nav tādi, kuri apzināti atbalstītu Krievijas karu Ukrainā, viņi pat nav potenciālie Latvijas ienaidnieki.
Bet kāpēc viņi nesaprot, ka dziedāt “Katjušu” un klausīties Krievijas kara atbalstītājus - tas ir slikti?
Uz to es nespēju atbildēt. Pa šiem vairāk nekā diviem kara gadiem viņi ir atsvešinājušies no konteksta tik tālu, ka viņi pat negrib neko zināt. Viņiem šis karš it kā neeksistē. Bet jebkuram normālam cilvēkam tas taču ir acīmredzami - kurš šajā karā ir agresors. Ja nu tajā tramvajā, kur dziedāja “Katjušu”, brauca kāds Ukrainas bēglis? Saprotu, ka pārējiem tajā brīdī dvēsele gavilēja, bet aizdomāties līdz tam, ka viņi ir paveikuši muļķību, - tas būtu par daudz prasīts.
Arī komentāros pēc tam daudzi brīnījās: nu un tad, ka viņi dziedāja, sak, mums te nacistu valsts, ka nedrīkst krievu kara dziesmas dziedāt?
Kāds gan te sakars ar nacismu?
Es tiešām nevaru to izskaidrot. Kā gan viņos veidojas šādas tēzes?
No propagandas.
Acīmredzot.
Ko jūs pats par to domājat? Kā jūs jūtaties kā krievs?
Ne visai patīkami. Jau desmit gadus es vairs nedzīvoju Krievijā, bet domāju, ka tur nekas nav mainījies. Taču tieši tur, Krievijā, sāku saprast, ka man skaļi jāizsaka savs viedoklis un jārīkojas. Ar Krieviju man ir saiknes, tur es kļuvu par pieaugušu cilvēku.
Kad atgriezos Daugavpilī, piedalījos daudzos mītiņos. Atceros, mītiņā, kurā atbalstījām Alekseju Navaļniju, mēs bijām tikai četri vai pieci cilvēki, bet no garām braucošajām automašīnām cilvēki mums rādīja vidējo pirkstu…
Kad sākās karš, es cerēju, ka visi cilvēki Krievijā sapratīs: Putins - tās ir šausmas. Bet notika pilnīgi kas cits. Mani klasesbiedri, kuri tagad dzīvo Anglijā, Vācijā un citur, raksta man, ka Krievijā - tā ir savā lieliskumā satriecoša zeme, tad kāpēc tu - tas ir, es - iestājies pret to?
Nez, kāpēc viņi paši dzīvo Anglijā un Vācijā, nevis Krievijā?
Labs jautājums. Un vēl. Jāņem vērā, ka internets dara savu darbu: tas nereti rada nepareizu pārliecību. Kādreiz savas pozīcijas dēļ es saņēmu daudz negatīvu atsauksmju, tagad situācija ir cita: ir daudz vairāk atbalsta tieši no daugavpiliešiem. Notiek pat tā, ka mani uz ielas uzrunā cilvēki, lai atbalstītu to, ko es daru. Ja iespaidosimies tikai no internetā rakstītā, pēc tam nāksies saprast, ka realitāte ir pilnīgi cita.
Andrejs Faibuševičs: “Formālā puse attiecībā uz latviešu valodu tika ievērota: pieteikumi, latviskie apsveikumi utt. Tātad viss, kas attiecas uz pašvaldību. Bet kultūras programma tika konstruēta kā vienmēr, kā jebkuras valdīšanas laikā - gan tad, kad domes priekšsēdētājs bija Jānis Lāčplēsis, gan tad, kad bija Rita Strode, un pilsētas svētki notiek jau 20 kādus gadus pēc kārtas.”
Faibuševičs izstāsta, ka svētku otrajā dienā - izņemot dažas reizes, kad bija “Prāta vētra”, Laima Vaikule un Intars Busulis, - svētku koncerta centrālais viesis vienmēr ir kāds krievs. “Piektdienu parasti “atsviež” latviešiem, sak, aizverieties un nesakiet, ka priekš jums nekā nav. Toties otrajā dienā! Ir bijuši “Ivanuški international”, Oļegs Gazmanovs un kas tik vēl ne,” atceras Faibuševičs, “bet es cerēju, ka uz Krievijas kara fona Daugavpils svētku programmas veidotāji tomēr vairāk piedomās, bet kļūdījos: programmā ielika ukraiņu dziedātāju, kura dzied krieviski un publiku uzrunā krieviski, un tā bija Loboda.”
Faibuševičs uzskata, ka galvenais tomēr ir attieksme: “Svētku programma tiek veidota pēc principa: mēs parādīsim, kam šī pilsēta pieder. Lai latvieši noklausās savu “Da Gambu” un lasās! Bet krievi “guļajut” un tramvajā sadzērušies dzied “Katjušu”. Ja tā nav signāla sūtīšana savējiem, tad es nezinu, kas tas ir.”
Lai Daugavpilī kaut ko mainītu, ir nepieciešama valsts pārvalde, tā Faibuševičs. “Vienīgā reize, kad te kaut kas notika, bija tad, kad 1991. gadā, uzreiz pēc Latvijas faktiskās neatkarības atgūšanas, pilsētā darbu uzsāka pagaidu valde, kas strādāja līdz 1994. gadam. Bet nākamajās pašvaldību vēlēšanās Daugavpils domē burtiski uz rokām ienesa “Līdztiesības” un PSKP kandidātu Alekseju Vidavski.”
Līdz ar to sākās kāda mīta kultivācija, proti, ka Daugavpils ir “russkij gorod” (krievu pilsēta - krievu val.). “Tas ir komunistu radīts mīts, uz ko visa pārējā Latvija ir “pavilkusies”,” ir pārliecināts Faibuševičs, “taču Daugavpils nekad nav bijusi nekāda “krievu pilsēta”: pamatā te vienmēr dzīvojuši poļi, ebreji, latvieši.”
Taču ir vēl cita problēma, un tā ir latviešu pārkrievošana: “Daudzi latvieši Daugavpilī ir tādi paši vatņiki kā liela daļa krievu. Tas pierāda to, ka “nestrādā” nekāda iedzimtība vai gēni, galvenais ir - radīt apstākļus, lai latvieši paši atteiktos no savas valodas. Tā ir vienkāršāk dzīvot. Bet, lai savā valstī paliktu pie savas valsts valodas, jābūt raksturam.”
Oficiālas atbildes par Daugavpils svētkiem sniedza pilsētas pašvaldības centrālās pārvaldes Sabiedrisko attiecību un tūrisma departamenta Sabiedrisko attiecību nodaļa, kaut gan biju lūgusi priekšsēdētāja Andreja Elksniņa reakciju.
Jautājumi:
1. Cik bija pasākumu Daugavpils pilsētas svētkos?
2. Cik no tiem bija latviešu valodā? Vai vispār tādi bija?
3. Kāpēc sociālajos tīklos pilsētas mērs Elksniņš cilvēkus uzrunāja krieviski?
4. Kāpēc Daugavpils svētkos uzstājās Deniss Dorohovs, kurš iepriekš bija paudis atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā?
5. Kāpēc vienā no pasākumiem uz skatuves varēja redzēt krievu pļaskas (dejas)?
6. Vai Daugavpils dome ir pamanījusi, ka Ukrainā jau trešo gadu notiek Krievijas izraisītais karš?
Atbildes:
1. Pilsētas svētku pasākumu programma pieejama šeit.
2. Visi Daugavpils pašvaldības rīkotie Pilsētas svētku pasākumi tika organizēti valsts valodā.
3. Daugavpils pašvaldība neatbild par privātpersonu sociālo tīklu profilu saturu.
4. Deniss Dorohovs Daugavpils pilsētas svētkos neuzstājās. Daugavpils valstspilsētas pašvaldība nav Daugavpils teātra telpās notikušā humora festivāla “Joku Līga” organizators. Tāpat pašvaldība šo pasākumu nav finansiāli atbalstījusi un neatbild par tā saturu. Par publiskajā telpā publicētiem trešo personu video ierakstiem pašvaldība sniegt komentārus arī nevar.
5. Daugavpils ir multinacionāla pilsēta un nediskriminē māksliniekus pēc tautiskās piederības. Pilsētas svētku laikā uz skatuvēm uzstājās visdažādākie kolektīvi, tajā skaitā arī nacionālo biedrību deju kolektīvi.
6. Kopš pirmajām kara dienām Daugavpils pilsētas pašvaldība organizē Ukrainas bēgļu uzņemšanu savā teritorijā un sniedz viņiem visu valsts normatīvajos aktos paredzēto atbalstu.
Šeit dažas piebildes. Atklātu melu šajā tekstā, protams, nav. Taču ir nobīdes. Kā teiktu Faibuševičs: formālā puse attiecībā uz latviešu valodu tika ievērota, tur Valodas inspekcija “nepiekasīsies”. Toties lielākā daļa pasākumu notika krieviskā gaisotnē.
Uzjautrināja atbilde uz trešo jautājumu: “Daugavpils pašvaldība neatbild par privātpersonu sociālo tīklu profilu saturu.” Vai Andrejs Elksniņš kļūst par privātpersonu, krieviski reklamējot pilsētas svētkus?
Ar Denisu Dorohovu tiešām ir interesanti: portālā “TVnet” lasām: “No 31. maija līdz 2. jūnijam tiek svinēti Daugavpils pilsētas svētki, ko 29. maijā ievadīja humora festivāls “Joku Līga”, kas rīkots ar Daugavpils pilsētas domes atbalstu. Humora pasākumā no Daugavpils teātra skatuves klātesošos uzrunāja krievu komiķis Deniss Dorohovs, kurš publiski atbalstījis Krievijas agresiju Ukrainā.” Kurš melo par domes atbalstu? Un kā tur bija ar to “svētku ievadīšanu”?
Tas ir pozitīvi, ka Daugavpils pašvaldība organizē Ukrainas bēgļu uzņemšanu, bet tāda ir valsts prasība. Bet ja nu kāds ukraiņu bēglis brauca mājās tajā pašā tramvajā, kurā krievi aizgūtnēm dziedāja karu slavinošo “Katjušu”? Tas arī attiecas uz pilsētas “multinacionālismu” un “nediskrimināciju” pēc tautiskās piederības?
