“Mani nosauca par fašistu, jo runāju latviski.” “Pacients draudēja ar fizisku izrēķināšanos, ja nerunāšu krieviski.” “Pacients nespēj komunicēt latviešu valodā, kļūst agresīvs. Tiek saņemti personīgi apvainojumi saistībā ar iztrūkstošajām krievu valodas zināšanām, piebilstot, lai mācos krievu valodu, drīz noderēs.” Šādi un līdzīgi teksti lasāmi Jauno ārstu asociācijas aptaujā “Pacienta agresīva uzvedība gadījumos, ja studējošā krievu valodas zināšanas ir zemas”. Izrādās, arī vecākie kolēģi dažkārt sazinās krieviski – lai jaunais kolēģis neko nesaprastu…
Šāds lingvistiskais terors jau kādu laiku ir vērojams veselības aprūpē. Šķiet, vissmagāk to izjūt jaunie ārsti, kuriem skolās savulaik nav nācies piespiedu kārtā apgūt krievu valodu. Minētā Jauno ārstu asociācijas aptauja atklāj faktiski jaunradītu problēmu: teroru pret ārstiem, kuri runā latviski un krievu valodu nesaprot. Vai ārstiem ir jāzina visas tās valodas, kuru impēriskie nesēji uzskata sevi par vienīgajiem pasaulē?
Tomēr vismaz pagaidām šie jautājumi ir retoriski, jo ārstu - it sevišķi jauno - aizsardzība pret lingvistisko teroru nav likumos stiprināta. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā valsts eksāmenu nedēļā, kad rezidentiem bija jākārto valsts eksāmenu praktiskā daļa, topošie ārsti pieprasīja kontaktu tikai ar tādiem pacientiem, kuri spēj sazināties latviski. Jauno ārstu asociācija atzina, ka ārsti, kuri nezina krievu valodu, darbavietās tiek diskriminēti, bet tas ir nepieļaujami.
Lai gūtu skaidrību par patieso situāciju, vērsos pie veselības ministra Hosama Abu Meri, uzdodot viņam šādus jautājumus:
Šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums par krievu lingvistisko teroru ārstniecības iestādēs. Jauno ārstu asociācijas aptauja liecina par smagiem uzbrukumiem jaunajiem latviešu ārstiem, kuri neprot krievu valodu. Un kāpēc gan viņiem tā būtu jāprot?
Kā jūs plānojat to visu novērst?
Vai būs prasība ņemt līdzi tulku, ja pacients neprot latviski?
Vai ārstiem būs tiesības pieprasīt pacientam pamest ārstniecības iestādi, ja pacients būs rupjš pret ārstu, kurš nerunā krieviski?
Kā tiks aizsargāti jaunie ārsti?
“Valsts valodas lietošana ārstniecības iestādēs šobrīd ir manas dienaskārtības jautājums,” “Neatkarīgajai” uzreiz atbildēja Hosams Abu Meri, “esmu skaidri un stingri paudis savu nostāju, ka valsts ārstniecības iestādēs ārstniecības un izglītības procesiem jānotiek valsts valodā. Valsts valodas lietošana ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums, Satversmes tiesa to jau sen ir pateikusi. Pārāk ilgi esam bijuši toleranti šajā jautājumā.”
Hosams Abu Meri uzsvēra, ka viņa kā ministra instruments valsts valodas lietošanā ir normatīvo aktu iniciatīvas - veidot sakārtotu tiesisko vidi, kā arī atbalstīt un aicināt valsts kapitālsabiedrību - slimnīcu - vadītājus veidot un uzraudzīt motivējošu un sakārtotu iekšējo vidi slimnīcās.
“Ievērojot labas pārvaldības principus, atbildība par normatīvo aktu ievērošanu ir valdei, savukārt uzraudzība - padomei un valsts kapitāldaļu turētājam. Privāto ārstniecības iestāžu un pat pašvaldības ārstniecību iestāžu darbību atbilstoši valsts likumdošanai - šajā gadījuma valsts valodas lietošanā - es kā veselības ministrs varu ietekmēt, tikai rosinot normatīvos regulējumus,” tā Hosams Abu Meri.
Tādēļ, viņš teic, kopā ar Veselības ministrijas speciālistiem, ārstiem un tiesību ekspertiem aktīvi diskutējam un strādājam, pilnveidojot kompleksas tiesību normas.
“Taču vēlos uzsvērt, ka valsts valodas lietošana ir ne tikai likumdošanas jautājums, tas ir katra iedzīvotāja pašcieņas un kopumā sabiedrības brieduma jautājums. Mūsu Satversmes 4. pants nosaka, ka latviešu valoda ir valsts valoda, un tā ir jāciena ikvienam,” teic Hosams Abu Meri, “turklāt Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi Latvijas iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu gan mutvārdu, gan rakstveida saziņā. Arī Valsts valodas likumā noteikts, īpaši norādot, ka valsts valodas lietošanas obligātums attiecas uz iestādēm, kurās kapitāldaļu turētājs ir valsts. Nevienā normatīvajā aktā, arī medicīnas izglītības programmās, nav noteikts pienākums attiecībā uz krievu valodas zināšanu un izmantošanu ārstniecības procesā.”
Hosams Abu Meri turpina: “Par likumdošanas iniciatīvām runājot - jau pērn iesniedzām priekšlikumus, kurus ieviest Pacientu tiesību likumā, nosakot, ka ārstniecības procesam jānorit valsts valodā, bet, ja pacientam ir apgrūtinoši sazināties valsts valodā, pacients var ņemt līdzi tuvinieku vai kādu citu trešo personu, kas palīdzēs saziņā ar ārstniecības personu. Pacients var arī ņemt līdzi tulku.”
Šonedēļ Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā tiks skatīti šie priekšlikumi pirms likuma grozījumu pieņemšanas 3. lasījumā, un Hosams Abu Meri ir pārliecināts, ka deputāti šos grozījumus pieņems jau līdz Jāņiem. “Domāju, ka jau tuvākajā laikā sagatavosim priekšlikumus, kurus ieviest arī Ārstniecības likumā, lai nostiprinātu valsts valodas lietošanu ārstniecības iestādēs,” piebilst Abu Meri.
Saskaņā ar Pacientu tiesību likumu pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības personas - arī gadījumā, ja pacients saprot, ka ārsts nerunā svešvalodā, un tas var apgrūtināt ārstniecības procesu. “Saskaņā ar Ārstniecības likumu ārsta tiesības atteikties no pacienta ārstēšanas ir ierobežotas, tāpēc ceram ar tiesību ekspertiem nonākt pie līdzsvarota priekšlikuma likuma grozījumiem arī Ārstniecības likumā. Tāpat domāju jau tuvākajā laikā tiesību ekspertu diskusijās nonākt pie vienota redzējuma un izpratnes par likumdošanas normām un risinājumiem, kas novērstu vardarbību pret ārstniecības personām,” teic Abu Meri.
Pozitīvi arī tas, ka Abu Meri šos jautājumus ir nopietni pārrunājis ar slimnīcu vadītājiem, uzsverot valsts valodas lietošanu gan ārstniecības, gan izglītības procesā. “Pārrunāšu arī par pakalpojumiem (piemēram, informatīvo - zvanot uz slimnīcu, reģistratūru) tikai valsts valodā,” tā Abu Meri.
Šobrīd kopā ar visu klīnisko universitāšu slimnīcu (KUS) padomēm ir uzsākts darbs, lai stiprinātu KUS stratēģisko nozīmi, lai veicinātu universitāšu lielāku iesaisti KUS pārvaldībā. “Saredzu, ka klīnisko universitātes slimnīcu un universitāšu ciešāka sadarbība var dot nozīmīgu pienesumu ne tikai vienotu standartu, zinātnes attīstībā, bet arī izglītības procesa ārstniecības iestādēs pilnveidošanā,” teic Abu Meri.
Veselības ministrs ir informēts, ka Latvijas Jauno ārstu asociācija veic biedru aptauju, taču viņš vēl nav iepazinies ar atbildēm. “Jau esam vienojušies ar asociācijas vadītāju par tikšanos jūnija vidū, kurā jaunie ārsti mani iepazīstinās ar aptaujas rezultātiem, kā arī pārrunāsim, kādi vēl praktiski un tiesiski risinājumi būtu jāievieš, lai jaunie ārsti varētu kvalitatīvi veikt savu darbu valsts valodā un lai justos droši. Skaidra un saprotama informācijas apmaiņa starp pacientu un ārstniecības personu ir svarīgs priekšnoteikums arī pacienta drošībai, tiesībām un kvalitatīvai ārstniecībai. Man ir svarīgi, lai ārstniecības procesā arī pacients justos droši,” skaidro Abu Meri.
“Bet nav pieļaujams,” viņš turpina, “ka jaunie, topošie ārsti izglītības procesā un īpaši komunikācijā ar pārraugošiem ārstiem nesaņem informāciju valsts valodā tādēļ, ka kolēģi kādu apstākļu dēļ, pildot savus ārsta pienākumus, valsts valodā nerunā. Ārsta izglītības kvalitātei ir jābūt. Studiju procesam un ārstniecības personu, rezidentu komunikācijai, apgūstot medicīnas programmas, ir jābūt valsts valodā, un citas iespējas pat nav apspriežamas.”
Absolūti skaidra nostāja, esošās situācijas apzināšanās un perspektīvu nospraušana. Jācer, ka pēc tikšanās ar jaunajiem ārstiem tas viss nostiprināsies, bet agresīvajiem pacientiem, kuri vēlas komunicēt tikai “savā dzimtajā valodā”, nāksies vai nu aicināt tulkus - par atsevišķu samaksu, protams, vai nu doties ārstēties uz etnisko dzimteni.
