“Kurš dzied mūsu Operā? Dzied, piemēram, Kristiāns Benedikts, lietuviešu tenors, kurš 2022. gada decembrī Minskā dziedāja koncertā Lukašenko un Putinam. Benediktam tāpēc ir liegums uzstāties Lietuvā. Savukārt Rīgā viņš dzied, bet es staigāju apkārt operteātrim,” sašutis ir izcilais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko, kurš pēdējo piecu gadu laikā Nacionālajā operā ir dziedājis tikai divas (!) reizes. Nobriedis pamatīgs konflikts starp Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoru Egilu Siliņu un Aleksandru Antoņenko.
“Neatkarīgās” ekspresintervija ar mūsu tenoru.
Kas notiek starp jums un Operas direktoru Egilu Siliņu?
Operas direktors Egils Siliņš mani ignorē. Viņš ignorē pilnīgi normālas, cilvēciskas, pašsaprotamas lietas. Bet viņš taču ir strādājis, dziedājis kopā ar mani labākajos operteātros. Diemžēl viņš darbojas tikai pēc sev pieņemamiem principiem.
Kaut vai šāds notikums. Pirms mēneša iegriezos mūsu Nacionālajā operā, kur mākslinieciskās plānošanas koordinatore Ligita Sarkane man citastarp piedāvāja jūnijā nodziedāt Kalafa lomu operā
“Turandota”. Uzreiz neko neatbildēju, bet pēc pāris dienām atkal aizgāju uz Operu un teicu: ja jūs gribat man piedāvāt Kalafu, kāpēc gan nepadomāt arī par operu “Adriāna Lekuvrēra”, kas paredzēta šovasar un kurā es pērnā gada septembrī vienreiz nodziedāju Morica lomu? Gribējās atkārtot. Tātad piedāvāju dziedāt trīs izrādēs.
Rezultāts: man tika piedāvāts maijā nodziedāt vācu TV kanālam ARTE veselu izrādi, bet pirms tam, aprīļa beigās, nodziedāt vēl vienu ierakstu ar visu grimu un kostīmu. Es ierosināju samaksāt man par diviem ierakstiem. Pēc šī ierosinājuma Egils Siliņš pateica, ka nemaksās, un es tiku noņemts no izrādes.
Es vairs neizprotu savu statusu nedz Operā, nedz Latvijas valstī. Sezonas laikā ir septiņas “Turandotas” izrādes, bet nevienā nav piedāvāts man dziedāt. Operas vadība man piedāvā - ja vispār kaut kas tāds notiek, - vienu ceturtdaļu no honorāra. Un es pat piekrītu strādāt par tādu naudu! Tik un tā es netieku aicināts - arī par tādu naudu…
Es paskatījos: kurš tad dzied mūsu Operā? Un izbrīnījos. Piemēram, Kristiāns Benedikts, lietuviešu tenors, kurš 2022. gada decembrī Minskā dziedāja koncertā Lukašenko un Putinam. Benediktam ir liegums uzstāties Lietuvā. Rīgā viņš dzied, bet es staigāju apkārt operteātrim.
Toreiz pēc šī “slavenā” koncerta Lietuvas kultūras ministrs Simons Kairis teica: “Esmu šokēts. Tāda izvēle, manuprāt, nav saskaņā ar veselo saprātu. Jautājums ir par to, kas notiek cilvēka galvā, lai viņš to izvēlētos.” Lietuvas likumi neaizliedza braukt uz Baltkrieviju, tomēr tas bija morāli nepieņemams lēmums, jo Aleksandra Lukašenko režīms atbalsta un veicina Krievijas karu Ukrainā.
Tieši tā. Ar šādu jautājumu - kāpēc Kristiāns Benedikts dzied mūsu Operā, bet man tas ir liegts? - es aizgāju uz mūsu Kultūras ministriju, lai tiktos ar ministri. Satiku sabijušos skuķi, kas vispār neko nesaprata, toties mēģināja stāstīt par kaut kādiem progresīviem attīstības plāniem. Bija vēl divas kundzītes. Sapratu, ka esmu atnācis velti.
Pēc tam aizrakstīju Kultūras ministrijai jautājumu: kas bija tās divas kundzītes? Atbildi tā arī nesaņēmu. Vēlāk uzzināju, ka viena no viņām bijusi Iluta Treija (Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas vadītāja - E.V.). Viņa, manuprāt, saprata, par ko es runāju, jo mazliet bija sarūgtināta par to, ka tajās reizēs, kad Egils Siliņš nāk runāt uz ministriju, Operā, viņaprāt, viss ir brīnišķīgi. Bet izrādās, ka nav gan!
Pērnā gada decembrī TV raidījumā ”Kultūrdeva” Egils Siliņš dižojās, ka Antoņenko viņam arī dziedot. Pagājušā gada jūlijā es pats Siliņam piedāvāju nodziedāt lomu operā “Adriāna Lekuvrēra”, ko pats iemācīšos. Viņš piekrita. Es viņam atgādināju, ka honorārs ir ļoti mazs, tāpēc - vai Opera varētu man apmaksāt stundas pie koncertmeistares Holbergas? Jā, noteikti apmaksāsim! - solīja Siliņš. Nevienu centu neesmu saņēmis, samaksāju Holbergai pats. Siliņš kā Operas direktors nepilda savus solījumus. Toties viņš visu laiku rada apstākļus, lai es atteiktos dziedāt mūsu Operā.
Operā joprojām ir “Aīda”, ir “Toska” - nevienā iestudējumā man nav lomas. “Hofmaņa stāstos”, jauniestudējumā “Salome” - man kā dramatiskajam tenoram netiek piedāvāta loma. “Klīstošajā holandietī”, kur dziedāju kopā ar Siliņu Bādenbādenē, man netiek piedāvāta loma. Kas notiek?!
Kultūras ministrijā runāju arī par to, ka liela nauda tiek tērēta ārzemju pedagogiem, kuri nepārtraukti brauc dresēt mūsu solistus. Man nevajag ārzemju pedagogus! Esmu jau gatavs mākslinieks.
Un ko teica ministre Logina?
Ka ministrijai neesot instrumentu, ar ko varētu ietekmēt Operu. Es saku: bet Nacionālā opera taču ir valsts kapitālsabiedrība, kuras priekšniecība ir Kultūras ministrija. Uz šo Logina atbild, ka viņi paši sev priekšniecība, viņiem sava vadība. Kad gāju prom, Treijas kundze vēl piebilda: “Saprotiet, mēs nevaram ietekmēt teātri - kuru mākslinieku ņemt un kuru neņemt.” Tad pajautāju: “Un jums daudz tādu mākslinieku?” Atbildes nebija.
Vai Operā ir vēl kādi angažētie solisti?
Ir vēl kāds korejietis un vēl kāds, kura vārdu nezinu. Kopā trīs tenori. Kāpēc uz visām lomām, ko es varu dziedāt, rindā stāv kāds cits? Es taču neprasu visas lomas, bet vismaz reizi mēnesī man vajadzētu dziedāt. Tomēr arī tas ir par maz dziedātājam. Pa visiem pieciem Egila Siliņa vadīšanas gadiem Operā esmu nodziedājis divas reizes.
Vai Siliņš pats jums skaidro šo situāciju?
Viņš ar mani nerunā. Viņš savas domas nodod caur Astru Šēferi (Astra Irmeja-Šēfere, Nacionālās operas mākslinieciskās darbības plānošanas nodaļas vadītāja - E.V.). Nosūtīju Siliņam īsziņu: “Sveiki, Egil. Daru tev zināmu, ka biju Kultūras ministrijā un runāju ar ministri.” Siliņš pavaicāja: par ko bija saruna? Es atbildēju: “Par manu vietu Latvijas kultūrā.”
Ja nemaldos, drīz būs konkurss uz Operas direktora vietu. Varbūt Siliņš domā, ka vieta tiks piedāvāta man? Es nemūžam tam nepiekristu.
Un vēl ko es atraku. Ir vēl tāds tenors Murats Karahans no Turcijas. Viņu pārstāv Egila Siliņa sievas vadītā aģentūra “Cademi artists”. Izrādās, Karahans šogad aprīlī dziedās divās “Toskas” izrādēs Krievijā, Lielajā teātrī. Un viņš dzied arī mūsu Operā. Kā tas ir iespējams? Uz kurieni man jāiet ar šādu informāciju? Uz Valsts drošības dienestu?
Kā jūs domājat, vai man nav tiesību saņemt informāciju? Vai man nav tiesību saņemt atbildes uz jautājumiem? Kultūras ministrijai vaicāju, vai nav nekāda pieprasījuma, valsts pasūtījuma, kas izteikts Operai? Protams, ir, man atbild Kultūras ministrijā, jo kapitāldaļas pieder Latvijas valstij. Bet ministrijai, redz, nav ietekmes instrumentu.
Piezvanīju bijušajam kultūras ministram, tagad Saeimas deputātam Naurim Puntulim. Viņa uzraudzībā notiks Nacionālās operas direktora konkurss. Skatīsimies. Ja Siliņš tiks apstiprināts direktora amatā, tas nozīmēs, ka es vēl piecus gadus nestrādāšu Nacionālajā operā.
P.S. Redakcija ir nosūtījusi jautājumus par aprakstīto situāciju gan Kultūras ministrijai, gan Nacionālās operas vadībai.
