“Kad krievi iebruka Bučā un Irpiņā, es nebiju morāli gatavs ieraudzīt tās zvērības, ko viņi tur paveikuši. Neatpazinu sadeguša cilvēka ķermeni, noturēju to par melnu atkritumu maisu. Tas bija šausmīgi. Kad atgriezos no šīm pilsētām, kādu diennakti skatījos multfilmas par Tomu un Džeriju, neko neēdu un neatbildēju uz zvaniem,” atminas Volodimirs Birjukovs, stāstot par to, ko pieredzējis izpostītajās ukraiņu pilsētās.
Volodomirs Birjukovs ir ukraiņu žurnālists, kurš informē ne tikai savas valsts iedzīvotājus par notiekošo Ukrainā, bet arī ārvalstu žurnālistus, palīdzot ar informāciju un iespējām tikties ar Ukrainas amatpersonām. Volodimirs ir dzimis Vācijā, mamma - nākusi no Polijas, tēvs - baltkrievs. Dažus gadus strādāja Krievijā, bet, sākoties Krievijas ekspansijai, pameta šo valsti un atgriezās Ukrainā. “Esmu pateicīgs Ukrainai, kas man deva izglītību un izpratni par vērtībām,” teic Volodimirs. Turpinājumā “Neatkarīgās” saruna ar Volodimiru, viņa stāsts par pieredzēto.
Volodimirs Birjukovs: “Mēs neticējām, ka var notikt pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Mēs pat jokojām par to. Pirms 2022. gada 24. februāra Putins kādā intervijā klāstīja, ka Ukrainu radījis Ļeņins, un mēs pat izveidojām mēmi, kur Ļeņins sēž krēslā un domā: “Varbūt man radīt Ukrainu?”
Man bija daudz darba. Tajā laikā manai mammai bija paredzēta operācija, un es lūdzu, lai viņa to “pabīda” uz priekšu, jo pie manis solījās atbraukt draugi žurnālisti. No Viļņas. Ārsts norīkoja operāciju uz 2022. gada 23. februāri. Operācija solījās būt sarežģīta, un man pateica, ka mamma kādu laiku nestaigās. Tas nozīmēja, ka man visu laiku nāksies būt viņai blakus.
Ārsts operācijas dienā pateica, lai braucu mājās. Slimnīca, kur viņa atradās, bija vienā Dņipro krastā, manas mājas - otrā. Naktī uz 24. februāri sarunājos ar draugiem pa telefonu. Aizgāju gulēt, piecos zvana tālrunis. Draugs man jautā: “Guli?” “Nu, guļu.” Draugs turpina: “Karš ir sācies.” Nē, nu, smieklīgi. Es nenoticēju. Tad sadzirdēju, ka pa kāpnēm sāk skraidīt cilvēki. Un tad pēkšņi atskanēja sprādziens. Kaut kur netālu. Bet mana māte taču ir slimnīcā - upes otrajā krastā!
Mans telefons bija īsziņu pilns. Pulkstenis rādīja sesto rīta stundu, bet Kijivu krievi sāka bombardēt puspiecos no rīta. Mamma atsūtīja īsziņu: “Ko tagad darīsim?” Sazinājos ar ārsti, viņa atbildēja, ka daudzi dakteri ir pametuši slimnīcu. Sapratu, ka jābrauc pēc mammas. Bet man izlietnē nemazgāti trauki! Tie jānomazgā… Savāds lēmums, vai ne? Piegāju pie loga (dzīvoju ceturtajā stāvā). Tur daudzi cilvēki skrēja, kāda sieviete, piekļāvusi pie pleca sunīti, aiz kapuces vilka līdzi savu mazo bērnu. Vispārējs apjukums.
Cilvēki burtiski aplenca bankas, ņēma ārā naudu. Veikali bija cilvēku pārpilni. Ukrainā daudzi lielveikali strādā visu diennakti, tur notika kaut kas šausmīgs, jo bija skaidrs, ka pārtikas var pietrūkt.
Lai kaut kā nomierinātos un nedzirdētu ielas troksni, uzliku džeza plati. Tagad esmu to noslēpis tā patālāk, jo nevaru to klausīties - uzreiz atceros to pirmo, drausmīgo rītu. Bet toreiz sapratu, ka esmu sentimentāls: man bira asaras, domājot par to, kas notiek. Traukus mazgāju kādas 40 minūtes. Tad savācu somu, paskatījos uz dzīvokli - es taču nezināju, vai tajā vēl atgriezīšos. Un tad kājām devos uz slimnīcu.
Sabiedriskais transports negāja, visur bija korķi. Pēc kādas stundas sāka kaukt gaisa trauksmes sirēnas. Deviņos tiku līdz slimnīcai, tur jau bija klāt mani draugi, kuri palīdzēja aizvest mammu uz viņas mājām. Mamma dzīvo 13. stāvā, un katru reizi, kad sākās gaisa trauksme, es ņēmu mammu uz rokām un nesu uz bumbu patvertni.
Mamma bija panikā. Viņa nezināja, kas ar viņu notiks, ja mani iesauks dienestā. Aizgāju uz vietu, kur komplektē karavīru vienības. Virsnieks, uzzinājis, ka esmu žurnālists un augstskolas pasniedzējs, pateica - lai es darbojos savā kara laukā. Ja būs vajadzība, viņi mani atradīs un iesauks uz apmācībām.
Otrajā nedēļā es sapratu: ja mēs neiesim bojā no krievu bumbām, tad no bada gan nomirsim. Jo pazuda pārtika. Visi lielveikali bija slēgti. Kaut kur varēja nopirkt ūdeni. Kijiva palika pustukša. Ļoti daudz armijnieku. Katram pašam bija jādomā, kā izdzīvot.
Un tad mūsu mājā (iespējams, līdzīgi bija arī citur) izveidojās sava sistēma: kāpņu telpā novietojām kasti, kurā katrs varēja iemest zīmīti ar tekstu, piemēram, man vajag cukuru, iemainīšu to pret cigaretēm. Kāds gruzīns cepa baltmaizi un vienkārši lika kukulīšus kastē, sak, cienājieties! Kā jau daudzdzīvokļu mājā - mēs maz pazinām cits citu, bet karš mūs satuvināja. Tā mēs izdzīvojām mēnesi. Pēc tam pārtikas apgāde normalizējās. Kad krievi atkāpās no Kijivas, palika vieglāk gan fiziski, gan morāli.
Mamma sāka staigāt, par to ziņoju tēvam, kurš atradās frontē. Pats sāku domāt, kā sevi realizēt, jo tas, ko darīju pirms kara, vairs nederēja: biju ne tikai žurnālists, bet arī šovu vadītājs. Armijā mani neņēma: neesot vajadzīgo prasmju. Devu ziņu kolēģiem: draugi, esmu Kijivā, varu informēt par to, kas te notiek. Pirmie, kuri atsaucās, bija Radio SWH. Tur izskanēja mans komentārs par notiekošo. Savā dzīvoklī izveidoju mājas ofisu, un visu dienu man bija pieslēgumi dažādiem interesentiem.
Kā žurnālists braukāju pa dažādām Ukrainas pilsētām. Kad krievi iebruka Bučā un Irpiņā, es nebiju morāli gatavs ieraudzīt tās zvērības, ko viņi tur paveikuši. Neatpazinu sadeguša cilvēka ķermeni, noturēju to par melnu atkritumu maisu. Tas bija šausmīgi. Kad atgriezos no šīm pilsētām, kādu diennakti skatījos multfilmas par Tomu un Džeriju, neko neēdu un neatbildēju uz zvaniem.
Vēl būdams Bučā, tikos ar tiem iedzīvotājiem, kuri bija palikuši dzīvi. Kāda Bučas iedzīvotāja teica: “Jūs tikko sarunājāties ar sievieti, kura ēdināja krievus.” Izrādās, jā, krievi pateica: ja tu mūs nebarosi, mēs nogalināsim tavu dēlu. Viņš bija ugunsdzēsējs. Krievi palaida puisi vaļā. Bet ko nozīmē - palaida? Viņi izdzina puisi uz lauka un sāka uz viņu šaut. Puisis iebēga mežā, kur bija krievi… Jau ilgu laiku nav nekādu ziņu no viņa. Domāju, ka viņš ir gājis bojā.
Bija ļoti daudz izvarošanas gadījumu. “Tā kā bijām visjaunākās, mūs izvaroja,” stāstīja kāda meitene. Izvaroja arī vīriešus. Krievi mēdza darīt tā: ienāk kādā ciemā un pasaka - mūsu oficieri grib izklaidēties. Un tas varēja būt jebkas: šaušana pa skrienošiem cilvēkiem, izvarošana, dzeršana. Ja kāds atteicās viņus “izklaidēt”, to nošāva uz vietas.
Kāpēc krievi to visu darīja - slepkavoja, izvaroja, laupīja? Skaidrojums bija: “Kurš jums atļāva tik labi dzīvot?” Daudzi krievi, kuri izlaupīja ukraiņu mājas, bija izbrīnīti par šo labo dzīvi: viņi Ukrainā pirmoreiz ieraudzīja, piemēram, tualetes podus. Krievi laupīja visu: sākot no televizoru pultīm, beidzot ar datoru vadiem.
Bija arī citas “izklaides”. Kāda kundze, kuras dzīvoklis bija krievu izārdīts un izlaupīts, parādīja savu gultu, kurā krievu armijnieki, piedodiet, bija iekakājuši. Cilvēki par visiem šiem notikumiem runāja mierīgi: domāju, ka tā bija viņu psiholoģiskā trauma, tā viņi mēģināja sevi atstatīt no šīm šausmām.
Vai es ienīstu krievus? Zināt, man viņu žēl: viņi ir zvēri, un nekas viņiem vairs nespēj palīdzēt. Diemžēl gan Ukrainai, gan Latvijai nav laimējies ar austrumu kaimiņiem.
Domāju, karš beigsies strauji, pēkšņi. Tā nebūs tāda pakāpeniska beigšanās. Galvenais - lai tā nebūtu karadarbības iesaldēšana. Bet baidos, ka mums var neizdoties atgūt kādu no valsts reģioniem, ko tagad okupējuši krievi. Turklāt šie reģioni ir spēcīgi pārkrievojušies…
Saskaitīju, ka pēdējo desmit gadu laikā Latviju esmu apmeklējis 30 reizes. Izlēmu, ka man jāmācās latviešu valoda. Man teica: tā ir ļoti grūta valoda. Zinu, ka grūta! Bet man tas ir svarīgi - iemācīties runāt latviski. Tagad Latvijā būšu līdz maijam, un tas nozīmē - katru dienu mācīšos. Jo es skaidri jūtu: uz Latviju braucu kā uz mājām. Izkāpju no lidmašīnas Rīgas lidostā un saku pats sev: esmu mājās. Gan Kijivā man ir mājas, gan te, Latvijā. Tas noticis, pateicoties cilvēkiem, kuri ir ap mani.”
