Valsts akciju sabiedrību “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži” kopprojekts beidzot liek sevi manīt – sākušies izpētes darbi vēja parku ierīkošanai dažādās Latvijas vietās. Limbažu novadā ļaudis satraukušies ne pa jokam – kas notiks ar biosfēru un senču svētvietām? SIA “Latvijas vēja parki” mierina: bažām nav pamata – vēja parku ietekme uz vidi tiek pētīta, daba un svētvietas noteikti necietīs.
Iedzīvotāji ir satraukti. Viņuprāt, vēja ģeneratori ietekmēs dabas daudzveidību, tiks iznīcinātas Vidzemes lībiešu svētvietas, tāpat kā savulaik Staburagu iznīcināja ar Pļaviņu HES.
Uz “Neatkarīgās” jautājumu “Vai varat apgalvot, ka netiks skartas Vidzemes lībiešu svētvietas un apskādēta daba?” SIA “Latvijas vēja parki” valdes priekšsēdētājs Jānis Urtāns strikti atbild: “Svētvietas noteikti netiks skartas. Turbīnas tur netiks uzstādītas. Nebūs turbīnu tiešas ietekmes nedz uz lībiešu svētvietām, nedz uz tuvumā esošajām ūdenstilpēm, nedz uz dabas biotopiem. Raugoties no ainavas izmaiņu viedokļa - jā, šīs turbīnas būs redzamas, taču, lai tās netraumētu ainavu, arī pie šī jautājuma strādā speciālisti.” Plašāka intervija ar Jāni Urtānu lasāma šeit.
Viņš ieinteresētajiem iedzīvotājiem sola ne tikai saudzīgu attieksmi pret dabu un svētvietām, bet arī pret iedzīvotājiem ierasto ainavisko vidi.
Tikmēr iedzīvotājiem ir cits viedoklis par to, kas notiks vai varētu notikt līdz ar vēja turbīnu parādīšanos viņiem tik ierastajā vidē.
“Pēdējo divu gadu laikā intensīvi tika būvēti meža ceļi uz kailciršu vietām. Vienreiz pagalmā pie manām lauku mājām skatos: urālpūce! Viņai būtu jādzīvo dziļi mežā, bet viņa sēž pagalma bērzā. Putni un zvēri mūk ārā no meža, jo viņus no tā izdzen cilvēks,” stāsta bioloģe Sandra Bečere. Viņa ir viena no aktīvistēm, kas iestājas pret kārtējo enerģētiķu plānu - vēja parka “Limbaži” projekta īstenošanu Limbažu novada Salacgrīvas un Viļķenes pagastos.
“Teritorija, kurā gatavojas būvēt vismaz 20 vēja ģeneratorus, ir diezgan maza, toties ļoti bagāta ar dzīvniekiem, putniem. Tur ir Svētupes ieleja, Salacas upes ieleja, senču upuralas, un tas viss ir biosfēras rezervāts. Bija pie mums atbraukuši vēja parku attīstītāji, nodemonstrēja vizualizāciju, izskatījās tiešām briesmīgi… Turklāt vieta, kur grasās būvēt šo vēja parku, Vidzemē ir vienīgā, kur kopš 16. gadsimta dzīvoja Vidzemes lībieši,” tā Bečere.
Valodniece Janīna Kursīte un vēsturniece Rasma Noriņa izdeva grāmatu “Svētupe krustu šķērsu”, kurā pētīja Vidzemes lībiešu vecsaimniecības Svētupes krastos, ir izdoti pētījumi par lībiešu upuralām, Juris Urtāns izdevis grāmatu “Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā”. Tātad ir daudz liecību par šo leģendāro vietu kultūrvēsturisko vērtību, ko grasās ietekmēt “zaļās enerģijas” censoņi.
Bečere arī zina stāstīt, ka Salaca un Svētupe ir lašu, taimiņu un nēģu nārsta upes. “Ja šo upju krastos vai netālu no tiem uzliks tos vēja propellerus, zivju vairs nebūs. Arī biodaudzveidības nebūs. Vēja rotoru spārnos ies bojā putni, sikspārņi. Zemo frekvenču skaņas, kas nāks no šiem propelleriem, aizbiedēs dzīvniekus, nārstojošās zivis. Visas dabas bagātības, kas ir ap mums, izbeigsies,” teic Bečere, “turklāt šiem vēja ģeneratoriem ir niķis aizdegties ne no kā, spārni deg un krīt, apdraudot mežus, mājas un cilvēkus.”
Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs savukārt teic, ka pašvaldība vēl nav paudusi savu viedokli par vēja parka celtniecību, līdz ar to vēl nav lēmuma. “Ja saliek šos vēja ģeneratorus, pašvaldībai no tā nav nekāda labuma,” savu viedokli pauž Straubergs, “bet zinu, ka citur vietējai kopienai tiek maksātas kompensācijas, nodokļi. Ja uzbūvē vēja ģeneratorus, nemaksā neko. Ir jābūt kādam iemeslam, lai mēs varētu sākt sarunas par šiem ģeneratoriem. Šeit ir dabas aizsardzības teritorijas, šeit lauksaimniecība un zivsaimniecība, bet beigās izrādās, ka mēs visiem esam parādā! Šobrīd esam nogaidošā situācijā: būs kompensācijas, tad būs sarunu tēma.”
Viņš ironiski piebilst, ka vēja ģeneratoru būvniekiem gan jau ir pietiekami daudz “pīār” specialistu, kas visiem mēģina iestāstīt, cik tas būs skaisti - uzbūvēt vēja parku. Bet netiek runāts par to, ka šie vēja parki “dursies acīs” cilvēkiem, kuri vēlas redzēt dabu skaistu un neizpostītu, bet ekonomiku - salāgotu ar vajadzībām.
Ainavu eksperts Dāvis Valters Immurs, atbildot uz tautas bažām, “Neatkarīgajai” sniedza šādu skaidrojumu: “Nenoliedzami, šādi projekti kā vēja parku būvniecība ietekmē ainavu, un tieši tāpēc arī IVN ziņojumā ir nepieciešams atzinums par darbības ietekmi uz ainavu un kultūrvēsturi.
Vērtējumā aplūkoju kultūrvēsturiski nozīmīgos objektus (kultūras pieminekļus, citas kultūrvēsturiski svarīgas būves un vietas), dabas apskates objektus, skatu vietas ar tālu skata vērsumu - kā konkrētajā vietā mainītos ainava pie esošā turbīnu izvietojuma modeļa, kas sākotnēji veidots ar rezervi - no 37 lokācijām paliks ne vairāk kā 20.
Teritorijas “sirds” jeb unikālākā vērtība ir lībiešu upuralas Svētupes krastā, turklāt tieši upes krastā koncentrējušās vairākas citas kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas. Ar 3D modelēšanas palīdzību ir konstatēts, ka atsevišķas vēja turbīnas būtu redzamas šajā apvidū, un tieši tādēļ atzinuma būtiskākajā daļā - rekomendācijās - tiks norādīts noteiktas turbīnas neparedzēt vai samazināt to maksimāli pieļaujamo augstumu, lai neietekmētu Svētupes ainavu. Otrs būtisks areāls ir ap Vitrupi (Ķirbižiem un Brīdagu), kur sekos līdzīgi ieteikumi."
Savukārt Jānis Urtāns atgādina, ka šobrīd vēl tikai notiek vēja parku ietekmes uz vidi izpētes darbi. Izpētes rezultāti tiks apkopoti un ņemti vērā, lai videi un kultūrvēsturiskām vērtībām netiktu radīts jelkāds kaitējums.
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, mākslas zinātnieks, runājot par vēja parkiem, teic: “Lai Latvijas industrija attīstītos, ir vajadzīga enerģija. Vajadzīga elektrība, kas maksātu lēti un būtu iegūstama ar mūsu pašu resursiem. Bet problēma ir tāda, ka liela daļa šo vēja parku īpašnieku ir paredzējuši šo enerģiju ražot nevis Latvijai, bet eksportēt, piemēram, uz Vāciju. Viņi ir gatavi izmantot Latvijas vēju savas peļņas gūšanai.”
Bet Spārītis zina arī to, ka Vācijā ir pieņemts likums, ka saules paneļu parki un vēja dzirnavas ir pirmajā vietā un tikai pēc tam - dabas aizsardzība un kultūras pieminekļu aizsardzība. “Tas nozīmē, ka nekāda Ķelnes katedrāle nav šķērslis, lai tai blakus neuzbūvētu vēja rotoru parku,” tā Spārītis. “Turklāt Vācija iecirta sev kājā, kad parlaments pirms desmit gadiem nobalsoja par atomelektrostaciju likvidēšanu. Tagad enerģijas ražošanā Vācija ir uz sēkļa. “Zaļie”, tikpat lieli Krievijas aģenti kā partija AfD, ir darījuši visu, lai vājinātu vienu no lielākajām Eiropas valstīm.”
Latvijā grasās celt vēja rotorus augstumā līdz 240 metriem. “Tie būs piecas sešas reizes augstāki par koku galotnēm. Apakšā nekas nebūs dzirdams - ne vibrācijas, ne rūkoņa. Protams, tie būs pamanāmi - tik augsti kā Gaiziņkalns. Mēs ejam iekšā IT un mākslīgā intelekta laikmetā, bet enerģētikas jomā gribam palikt akmens laikmetā. Šajās pretrunās, kādās metas latvieši, es nevaru atrast zelta vidusceļu. Esam viegli sakūdāmi, un, ņemot vērā latviešu konservatīvismu, mūs viegli samusināt pret kaut ko, tāpēc rezultātā nereti zaudējam ekonomiski.”
