“Esmu 2. grupas invalīds, pārvietojos ar palīglīdzekļiem, ārpus pagalma faktiski neizeju,” saka Jānis Pīgoznis, Rēzeknes novada Kantinieku pagasta iedzīvotājs. “Pasts man ir atteicis pakalpojumu: vairs nesaņemšu divus žurnālus un trīs avīzes, ko pasūtīju pērn,” viņš turpina. Kāpēc tā noticis?
Valsts akciju sabiedrības (VAS) “Latvijas pasts” (LP) mājaslapā lasām: “Mūsu misija ir nodrošināt kvalitatīvus pasta pakalpojumus visā Latvijas teritorijā. Mūsu pastnieki sasniedz attālākās viensētas, un mēs spējam piegādāt sūtījumus uz jebkuru adresi pasaulē. Mēs esam pieejami ikvienam, vienmēr un visur.” Tas skan iedvesmojoši. Bet kā ir patiesībā?
Izrādās, ka “mūsu pastnieki” vairs nesasniedz attālākās viensētas: Jānim Pīgoznim piektdien, 19. janvārī, tika pateikts: ja viņš savu pastkasti nenoliks tuvāk pagasta ceļam, pēc sūtījumiem viņš varēs braukt uz 15 kilometrus attālo Rēzekni. Pīgožņa mājas - “Senlejas” - atrodas 430 metru attālumā no pagasta ceļa, un līdz šim pastniecei, kura pārvietojas ar auto, nebija problēmu iebraukt “Senleju” ceļā, lai pie mājas novietotajā pastkastītē ieliktu sūtījumus. Bet nu viņai esot “dots norādījums” vairs nebraukt tos 430 metrus līdz Pīgožņa mājām.
Jānis Pīgoznis fiziski nevar aiziet 430 metrus līdz pagasta ceļam. Turklāt viņš dzīvo viens - neviens viņam nepalīdzēs. “Pagasts vienmēr notīra ceļu līdz manām mājām,” tā Pīgoznis, “pastam nav problēmu tikt līdz “Senlejām”. Man tagad braukt uz Rēzekni? Bet kādā veidā?! Man nav pārvietošanās iespēju! Es saprotu, ekonomēt vajag, bet… Esmu cilvēks, kam patīk lasīt, es interesējos par to, kas notiek novadā un valstī. Tagad palikšu bez avīzēm un žurnāliem.”
Sazvanoties ar LP informācijas līnijas darbinieci, kura gan nenosauca savu uzvārdu, toties ierakstīja mūsu sarunu, uzzināju, ka Pīgožņa pastkastīte esot bijusi novietota 10 metru attālumā no pagasta ceļa (kā noteikts LP instrukcijās), bet viņš to atkal novietojis pie mājas. Vēl uzzināju, ka ceļš līdz Pīgožņa mājām esot ļoti slikts, iet pret kalnu, bet pagasts to tīrot ļoti reti. Un vēl tapa zināms, ka Pīgoznim taču ir sociālā darbiniece, kura nākot katru dienu, tāpēc varot atnest arī preses izdevumus no attālās pastkastes.
Bet ko tik visu nevar uzzināt, ja vēlreiz piezvana nemierīgajam, padoties negribošajam sirmgalvim! Pastkastīte tika novietota pie pagasta ceļa tikai vienu dienu, jo nebija ticības, ka prese tiks piegādāta. Draugi ieteica nepadoties, tāpēc Pīgoznis to atkal palūdza novietot pie mājām.
Par ceļa nekvalitatīvo un reti piedzīvoto tīrīšanu sirmgalvis bija patiesi izbrīnīts: “Pagasts manu ceļu tīra regulāri! Un pasta darbiniekiem ir jauni auto, ar četriem velkošajiem riteņiem. Nekad nav bijis nekādu problēmu izbraukt manu ceļu.”
Par to, ka viņam esot sociālā darbiniece, kas pie viņa nākot katru dienu, Pīgoznis jau apskaitās: “Man nav neviena sociālā darbinieka! Tie ir meli. Kādreiz atbrauc kāds radinieks, lai paskatītos, vai es vēl pie dzīvības, bet tas arī viss.”
Tāds, raugi, stāsts. Maz cerību, ka LP apžēlosies par Jāni Pīgozni un ļaus pasta sūtījumus vest viņam uz mājām - kā tas noticis visu laiku. Un cik šādu - vientuļu un nevarīgu - cilvēku ir visā mūsu valstī? Laukos, proti, “attālākajās viensētās”, kā izsakās VAS LP mājaslapas sacerētāji, noteikti ir daudz.
Daļa no šiem cilvēkiem vēl bija spējīgi aiziet vai aizbraukt uz pagasta pasta nodaļu, taču tagad, pēc vērienīgajām pārmaiņām, ko sola LP, viņiem būs liegta šī iespēja: līdz gada beigām valstī plāno slēgt 105 pasta nodaļas. Nerentabilitātes dēļ.
Piedodiet, ko nozīmē nerentabilitāte valsts akciju sabiedrības darbībā? Rentabilitāte valsts pārvaldē nav nedz vienīgais, nedz galvenais arguments sociālo funkciju nodrošināšanai, un pasts ir viena no valsts pārvaldes sastāvdaļām. Varbūt tad ieviest principu: nepalīdzēt tiem, kuriem palīdzēt ir nerentabli? Piemēram, varēs uz ielas nomiršanai atstāt trūcīgos, jo glābt viņu dzīvību būs nerentabli?
Ikviens valsts uzņēmums - tostarp “Latvijas pasts” - ir arī sociālās funkcijas pildītājs, un nevienā likumā nav pateikts, ka šādu uzņēmumu mērķis ir rentabilitāte. Nē, ir pavisam citādi: mērķis ir pakalpojumu sniegšana, un to, ka tiks slēgtas 105 pasta nodaļas, var uzskatīt par kaitniecību un ņirgāšanos par cilvēkiem.
Likvidējot pasta nodaļas, iespējams, varēs palielināt LP valdes locekļu algas, kas nebija tās zemākās. Bet ko par spožu un peļņu nesošu darbu gan neizdarīt čakli strādājošas valdes labā? Tā, piemēram, bijušais LP valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns 2021. gadā algā saņēma 114 520 eiro, un jādomā, ka tagadējās - pērn ieceltās - valdes priekšsēdētājas Beātes Krauzes-Čebotares nopelnītā summa nebūs mazāka. “Mēs īstenojam savu misiju ar atbildību pret klientiem, sabiedrību, valsti, apkārtējo vidi un saviem darbiniekiem,” teikts LP mājaslapā.
Un labi, ka LP valdei ir tāda misija. Bet kā būtu ar demisiju? Varbūt satiksmes ministrs Kaspars Briškens (“Progresīvie”), kura pārraudzībā ir gan jauno vilcienu haoss, gan “Rail Baltica” sajukums, ko viņš kūrēja pēdējos desmit gadus, gan “Latvijas pasta” “attīstība” līdz kolapsam, varētu saņemties un demisionēt? Vai arī vēl ne? Varbūt pagaidīsim vēl kādas jomas novešanu līdz sabrukuma?
Nezin kāpēc ne tikai man, bet daudziem šķiet, ka tās ir mērķtiecīgas darbības Latvijas valsts sagraušanai, ko atbalsta visa šī neizprotamā kopa, ko dēvē par valdību. Un graušana neattiecas tikai uz Briškena pārziņā esošajām jomām, bet arī uz daudzu citu ministru atbildību, un tas jau ir bīstami.
