Kājnieku mīnu mums nebūs, savukārt par bunkuriem, kādus Krievijas pierobežā jau sākuši būvēt igauņi, ir lielas šaubas – ja pat ar mūsu leģendāro robežas žoga būvi iet kā pa celmiem. Ideja par dronu koalīciju joprojām tīta miglā: uzņēmumus, kas gatavi ražot dronus, neviens nav informējis par to, cik lielā apjomā vajadzēs palielināt ražošanu un kāda būs lidaparātu specifikācija. Vienvārdsakot – pie mums viss kā parasti.
Latvija un Lietuva esot gatavas veidot līdzīgu aizsardzības zonu blakus austrumu robežai: tā aizsardzības ministri vienojās, vērtējot Igaunijas bunkuru iniciatīvu. Bunkurs tiek būvēts tā, ka tam ir jāiztur tiešs trāpījums no 152 milimetru kalibra ieroča. Bunkurs paredzēts desmit cilvēkiem, tā izmērs ir 30 līdz 35 kvadrātmetri. Visai ticami, ka igauņi patiešām īsā laikā uzbūvēs paredzētos 600 bunkurus, kamēr latvieši mīstīsies un neuzbūvēs neko. Tā mums, piedodiet, svēta tradīcija.
Dronu koalīcija - tas skan iedvesmojoši. Taču - kad tā reāli sāks darboties? Pērnā gada decembrī Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds (“Progresīvie”), būdams Kijevā, izteicās, ka Latvija veidos dronu koalīciju Ukrainas atbalstam. Zināms, ka Ukraina mēneša laikā izlieto aptuveni 14 000 dronu. Latvijā šobrīd ir 17 dronu ražošanas uzņēmumu, un mērķis saražot vajadzīgo lidoņu skaitu būtu sasniedzams.
Tātad, lai palīdzētu Ukrainai, šai koalīcijai jābūt spēcīgai un vienotai, ar skaidri iezīmētiem mērķiem un uzdevumiem. Protams, būs nepieciešams laiks, lai dronu koalīcijas valstis vienotos par tālāko darbu, un ministrs Sprūds brīdina, ka “nebūs tā, ka šodien uzreiz, uz pusdienlaiku”. Bet negribētos, ka “pusdienlaiks” atnāk pēc pusgada vai vispār neatnāk. Arī tā ir vērā ņemama tradīcija mūsu platuma grādos.
Drīz Ramštainas formātā atkal tiksies Ukrainas atbalstītāji. Tad arī tiks nosauktas valstis, kas ietilps dronu koalīcijā. Šī koalīcija nozīmēs ne tikai dronu ražošanas intensificēšanu, bet arī sadarbību testēšanas un taktikas modelēšanā, kā arī jaunu produktu attīstīšanu.
Bunkuri un droni teorētiski tiek atbalstīti. Kā būs ar šo pasākumu realizāciju - tas jau nākamais jautājums.
Pavisam citādi ir ar Otavas konvenciju un tajā minētajām kājnieku mīnām. Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš uzskata, ka koncentrēšanās tikai uz kājnieku mīnām kā uz taktiskā panākuma galveno faktoru - tā esot vienkāršota pieeja.
Viņš LTV “Rīta panorāmā” uzsvēra, ka ir vairāki operacionālie aspekti, kāpēc NBS neatbalsta Latvijas izstāšanos no konvencijas: “Pirmkārt, kājnieku mīnas ir tikai neliels pretmobilitātes šķēršļu pastiprinošs elements. Otrkārt, kājnieku mīnas nav efektīvas pret mehanizētajiem kājniekiem un smagāk bruņotām vienībām. Treškārt, mīnu lauku pastāvīgai uzraudzībai 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā arī miera laikā būtu nepieciešami lieli cilvēku resursi.”
Kalniņš izteicās, ka NBS jau vairākus gadus koncentrējas uz prioritārajiem virzieniem, stiprinot pretmobilitātes spēju, piemēram, uguns jaudas palielināšana, pretkājnieku sensoru ieviešana plašā apjomā, vienlaikus veicinot no distances vadāmo kājnieku mīnu plašāku izmantojumu.
Un tomēr tas viss skan kaut kā… nepārliecinoši. Jo vairāk tāpēc, ka nav pārliecības par Latvijas spējām efektīvi pretoties austrumu agresoram, kas - ja uzbruks, tad uzbruks ne jau ar pārpasaulīgām tehnoloģijām, bet lielākoties ar “gaļu”.
Turklāt Otavas konvencijai jau piemīt tāda kā senuma smaciņa, ko negrib atzīt nedz ministrs Sprūds, nedz komandieris Kalniņš: mūsdienu pasaules realitāte ir kardināli cita, salīdzinot ar pagājušā gadsimta 90. gadiem, kad stājās spēkā šī konvencija. Līdz mūsdienām ir mainījušās militārās doktrīnas, radikāli mainījusies ekonomiskā un politiskā situācija, drīz būs jau divi gadi, kopš fašistiskā Krievija sāka asiņainu karu, kam nav redzams gals.
Tātad ir daudz kas mainījies, un to neredzēt nav iespējams. Taču nezin kādēļ liela daļa pasaules uzskata, ka jādzīvo pēc tiem pašiem principiem, kādi bija aktuāli pagājušā gadsimta beigās. Un daudzi arī nesaskata, ka savulaik būtiskas un ietekmīgas pasaules organizācijas, piemēram, ANO, ir satrunējušas un nejēdzīgas. Nu gluži tāpat kā Otavas konvencija.
Citāds viedoklis ir bijušajam NBS komandierim (1994.-1998.), atvaļinātajam pulkvedim Jurim Dalbiņam. “Reālo, profesionālo situāciju ir izanalizējis komandieris Kalniņš, un šī analīze mums jāņem par pamatu,” tā Dalbiņš.
Bijušais armijas komandieris gan atzīst, ka sākotnēji arī viņam bijusi doma par to, ka izstāšanās no Otavas konvencijas būtu pareiza. “Un tomēr ir jāskatās, kā tas viss ir sakārtots mūsu aizsardzības sistēmā,” turpina Dalbiņš, “proti, atbildīgais par aizsardzību un operatīvo plānu izpildi ir bruņoto spēku komandieris. Līdz ar to viņam ir pieejami šie plāni, mēs tos nepārzinām, bet viņš var pateikt, kādā līmenī viss šobrīd atrodas. Un viņš arī var pateikt, vai nevadāmo kājnieku mīnu atgriešana apritē kaut ko risina.”
Dalbiņš uzskata, ka emocionālā puse mums jāliek nost, jāņem vērā ekspertu teiktais, stiprinot aizsardzību ar tām mīnām, kādas ir pieejamas - prettanku mīnas, vadāmās mīnas, virziena mīnas u.c.
“Protams, kājnieku mīnas - tas būtu pats lētākais variants,” tā Dalbiņš, “taču šo mīnu pieejamība pasaulē ir stipri mazinājusies un sarežģījusies. Un vēl. Jebkuram mīnu laukam, kas tiek izveidots, ir jābūt mīnu kartē, un tas ir jākontrolē, jo ir cilvēki, ir dzīvnieki, un šādi mīnu lauki viņus apdraud. Ja kāds uzkāps tanku mīnai, nekas nenotiks, bet tie mazie briesmonīši kropļo cilvēkus.”
Dalbiņš uzsver, ka nav jādomā par kājnieku mīnām, bet gan par droniem, un Aizsardzības ministrijas uzdevums ir dot konkrētus rīkojumus dronu ražotājiem, un atsaucība būs ievērojama: “Cilvēki taču izprot reālo situāciju: viņi ir gatavi iesaistīties gan savas valsts aizsardzībā, gan palīdzībā Ukrainai. Jo precīzāk cilvēki zinās, kas notiek, jo lielāks būs atbalsts.”
Trešdien, 24. janvārī, Saeimas Ārlietu komisijas un Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas kopsēdē deputāti diskutēs par Otavas konvenciju - par kājinieku mīnu lietošanu, uzglabāšanu, kā arī par ražošanas aizliegumu un mīnu iznīcināšanu. Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA) šonedēļ sociālajā tīmeklī norādījis, ka ir jāizvērtē dažādi risinājumi, piemēram, ka konvencijai būtu piemērojams moratorijs uz noteiktu periodu. Situācija 20 gadu laikā ir mainījusies, un šodien ir pamatoti argumenti, ka konvencija mums liek atteikties no ļoti efektīva līdzekļa iebrucēju dzīvā spēka apturēšanā, uzsvēra Kols.
