Mūzika – īpatnā kārtā – ir palīdzējusi vienmēr. Dažkārt pat vairāk nekā taustāmas, materiālas lietas. Un Barikāžu mūzikai ir pavisam īpaša vieta 1991. gada janvāra notikumos. Tā toreiz bija kā svaiga gaisa malks, kā piparmētra, kā debesis. Ar mūziku sirds neiekrita bezcerības bezdibeņos, ar mūziku tai izauga cerības spārni.
Barikādēs dziedāja daudzi. Gan atsevišķi muzikanti ar ģitārām un akordeoniem, gan rokgrupas - “Līvi”, “Pērkons”… Klusums nevaldīja nevienu mirkli. Ieva Akuratere atceras: “Katru nakti ar “Pērkonu” dziedājām uz nelielas skatuvītes Doma laukumā. Kad bija trakākā nakts, tad, kad šāva, vīrieši mūs, sievietes, raidīja prom. Bet es kopā ar kanādieti Uvi aizgāju uz Doma baznīcu, mēs dabūjām medicīnas māsu roku uzmavas (ar sarkano krustu) un palikām Doma laukumā. Ik pa brīdim dziedājām pie ugunskuriem - sasildoties kopā ar visiem. Dvēseliski sasildoties.”
Ieva atceras arī vienu no trakākajiem mirkļiem. “Kad ap trijiem naktī pāri Brasas tiltam braucu mājās uz Mežaparku, ieraudzīju, ka uz tilta ir bijis uzbrukums, ir apgāzies autobuss un mašīnas. Noticis sprādziens. Izkāpu no sava auto, jo nodomāju, ka varbūt vajag kādam palīdzēt. Tumsā pretim man nāca liels vīrs, tērpies biezā ziemas jakā. Viņš pienāca klāt, apkampa mani un teica: “Turēsimies, māsiņ.” Acīs man bija asaras…”
Ieva kopā ar “Pērkona” kolēģiem dziedāja Jura Kulakova un Normunda Beļska kantāti “Vēstules uz bruģa”, kas tapa 2005. gadā. Pārpasaulīgs, patriotisma un gaismas pilns darbs, kas atklāj to sirdsdegsmi, kas pildīja Barikāžu sargus. Šajā kantātē, kuras pirmatskaņojums notika 2005. gada 16. janvārī, klausītāju dvēseli piepildīja ne tikai “Pērkons”, bet arī NBS Štāba orķestris, grupa “Auļi”, Dobeles zemessargu vokālais ansamblis, kamerkoris “Ave Sol”. Solisti: Ieva Akuratere, Zane Šmite, Raimonds Bartaševics, Nauris Puntulis, Oskars Toms Libers, diriģents Mārtiņš Bergs.
Ieva piemin viņsaulē tikko aizgājušo “Pērkona” taustiņu meistaru un brīnišķīgu cilvēku Uģi Muzikantu. “Pārāk agri un pēkšņi,” Ieva saka. “Bet mums visiem jāturas,” viņa turpina, “turies tu arī, māsiņ.”
Viens no grupas “Credo” dibinātājiem Valdis Skujiņš arī labi atceras Barikāžu laiku. “Uz Doma laukuma skatuves no mūsējiem muzicēja Edgars Silacērps un Aldis Langbaums. Rīgā biju arī es, Valērijs Liepa un Gunta Veita brālis Uldis. Tā kā Edgars un Uldis muzicēja, arī mums vajadzēja kaut ko lietderīgu paveikt. Es pazinu žurnālisti Elitu Veidemani, un viņa tajā laikā bija “Atmodas” redaktore. Viņa mums iedeva lielu kaudzi ar avīzēm “Atmoda”, un mēs visi trīs staigājām gar ugunskuriem un dalījām avīzes,” smaidot atceras Valdis, “un visi labprāt tās ņēma, jo informācija tajā laikā bija ārkārtīgi nepieciešama. Īstenībā - tāpat kā tagad.”
Kā bija ar baiļu sajūtu? “Uldis Veits bija atbraucis ar Liepājas jaunatnes centra volgu, mēs nakts vidū braucām uz Mežaparku. Pēkšņi - mums priekšā izgriežas “bobiks” ar vaļējām durvīm, un mēs tur redzam omoniešus ar automātiem rokās. Mašīnā mēs visi palikām klusi… Uldis piebremzēja. Bet “bobiks”, paldies dievam, pabrauca vienu kvartālu mums pa priekšu un nogriezās. Doma laukumā, pie barikādēm, bija milzīga vienotības sajūta - mēs turēsimies! Bet tad, kad uz vientuļa ceļa parādījās omonieši, tas bija draudīgi… Tad sapratām, ka joki mazi.”
Valdis uzskata, ka rokmūzikai ir vienmēr bijusi liela nozīme - ne tikai uz Rīgas barikādēm. “Kara laikā dziedātājas brauca uz armijas daļām, lai uzmundrinātu karavīrus,” viņš atgādina, “un Edgars kopā ar Aldi Doma laukumā dziedāja tādas dziesmas, kuras pārējie varēja dziedāt līdzi. Tas noteikti bija vienojošais moments. Paskat, kādi panākumi bija koncertam “Roks pret Skrundas lokatoru”. Rokmūzika bija un joprojām ir brīvības sastāvdaļa. Tā tas ir bijis vienmēr, un Latvijā - it sevišķi. Mūziķi allaž - viens vairāk, cits mazāk - ir bijuši brīvdomātāji.”
Dziedam līdzi, dziedam, Brīvības domātāji!
