Mirušo kaķīti no viņa seklās apbedījuma vietas izkārpīja kāds dzīvnieks un sagrauza to. Viņa saimnieks, kurš pēc tam atnāca uz kapa vietu upmalā, atpazina sava mājdzīvnieka ķepas un asti. Kādas vairākdzīvokļu mājas pagalmā iedzīvotāji bija iekārtojuši “masu kapus” saviem mirušajiem mīluļiem. Tieši tajā vietā, nošķūrējot dzīvnieku satrūdējušos ķermenīšus, sāka celt veikalu. Kur likāt dzīvniekus? “Izmetām atkritumu tvertnē,” atbildēja celtnieki. Vai tiešām tā ir laba doma: apglabāt dzīvniekus ārpus viņiem paredzētajām kapsētām?
Iet garām sava dzīvnieka līķim
Jautājumu var uzdot arī skarbāk: vai uzskatāt, ka izmest savus mirušos mājdzīvniekus miskastē vai notekgrāvī - tas ir tikpat dabiski kā noraut ūdeni klozetpodā? Ja atbilde ir “jā”, tad nav vērts tālāk zumēt par dzīvnieciņu kā ģimenes locekli, draugu un līdzgaitnieku. Bet šajā gadījumā runāju par tiem cilvēkiem, kuri pret saviem mīluļiem izturas ar cieņu un mīlestību. Tātad - par tiem, kuri pateicībā un goddevībā apglabā savus mīluļus viņiem paredzētajās mūžamājās.
Latvijā dzīvnieku nelegālo kapsētu skaits nav precīzi zināms, taču tādas ir teju katrā pilsētā, pagastā vai novadā. “Apkārt Rīgai ir pilni meži ar nelegālajām kapsētām,” sarunā ar “Neatkarīgo” stāsta dzīvnieku kapu “Citi medību lauki” direktors Kristaps Rūķītis, “tie ir Imantā, Vecāķos, Ziepniekkalnā, citur.” Patlaban Latvijā ir četras oficiālās dzīvnieku kapsētas, pret kurām daudziem dzīvnieku saimniekiem ir tāda attieksme: lētāk ir apglabāt pašiem, mežā, nezināmā bedrē. “Ja pieķer, tad sanāk krietni dārgāk,” teic Rūķītis.
Diemžēl gadās arī tā, ka dzīvnieks jārok ārā. Ziepniekkalnā šovasar noticis tā: bijis jārok ārā līdz pusei ierakts suns. Cilvēks bija izracis bedri, iemetis tur savu suni, tad konstatējis, ka līdz galam dzīvnieks tur neievietojas, un izdomājis - ai, labi, vienkārši apbēršu ar zemi…
Savukārt Iļģuciemā pirms kāda laika pie atkritumu tvertnēm tika savākts maisā ievietots liels suns, kas tur atradās jau vairākas dienas. Tas bija sācis sadalīties, ķermenis bija tārpu klāts. Atkritumu tvertnes bija izvietotas starp daudzdzīvokļu mājām, tātad tas saimnieks dzīvoja tajā paša pagalmā un katru dienu gāja garām suņa līķim, ko pats bija izmetis. Neba jau no tālienes tas maiss būtu atstiepts.
“Tu jautā, kas viņiem galvā darās - šiem cilvēkiem? Nekas tur nedarās,” tā Rūķītis, “viņi paņem dzīvniekus, domādami, ka dzīvnieks ir par velti. Nekas nav par velti! Ir jāpērk pārtika, ir veselības aprūpes pakalpojumi, kas ir dārgi, un - jo vecāks dzīvnieks, jo viss paliek dārgāks. Man reizēm jautā: kāpēc jāmaksā 30 eiro par kaķa apglabāšanu? Ja jums 30 eiro ir “šausmīgi dārgi”, tad jums kaķi vispār nevajag.”
Kapos uzbūvē arī krematoriju
Drīz Rūķīša kapiem būs jubileja: 20 gadi kopš atklāšanas. Rūķītis nevar nosaukt precīzu skaitli - cik dzīvnieku ir apglabāti šajos kapos. “Tie ir desmitiem tūkstošu suņu, kaķu, citu dzīvnieku. Daļa apglabāta slēgtajā teritorijā - sanitārajā zonā. Bet jebkurā gadījumā dzīvnieki apglabāti tam paredzētajā vietā. Aprokot dzīvnieku “kaut kur” vai vienkārši viņu izmetot, cilvēki tā rīkojas sava slinkuma un naudas žēlošanas dēļ, protams, sava zemā kultūras līmeņa dēļ.”
Rūķītis uzskata, ka emocionālais moments jāatšķir no racionālā, jo viņš ir uzņēmējs, un uzņēmumam jāattīstās. Tāpēc kapos tika uzbūvēta arī krematorija. Rūķīti saķer galvu, atcerēdamies neticamo birokrātijas piņķeri, kādu nācās šķetināt, lai iegūtu atļauju uzsliet nelielo krematoriju.
“Gadu mēs cīnījāmies, lai to dabūtu gatavu. Mēs visus dokumentus iesniedzām pareizajā laikā un vajadzīgajā kondīcijā. Un par visu vajadzēja maksāt, maksāt un maksāt. Un pierādīt, ka mēs neesam nedz atkritumu pārstrādātāji, nedz siltuma enerģijas pārdevēji... Es varu tikai iedomāties, kas bija jāpārdzīvo manam tēvam Uģim Rūķītim, kurš septiņus (!) gadus cīnījās par to, lai izveidotu dzīvnieku kapsētu. Viņam bija jādabū atļauja pat no Tramvaju un trolejbusu parka! Kādā sakarā? Nekādā! Vienkārši - jādabū, un viss.”
Uģis Rūķītis kopā ar saviem diviem suņiem un diviem kaķiem, pīšļos pārtapis, atdusas “Citos medību laukos”. Viņš bija autors idejai veidot Latvijā dzīvnieku kapsētu. Sākumā ideja radusies kā joks, Uģim kopā ar Imantu Vanzoviču dzerot “kakao ar tēju”. Imants rosināja sākt biznesu - ražot dzīvnieku zārciņus. Bet kur tad tos zārciņus raks? Doma aizķērās, un Uģis sāka interesēties, kā šīs lietas notiek pasaulē. Izrādījās, ka dzīvnieku kapsētas tiek ierīkotas jau kopš 19. gadsimta beigām, lielākajās ir ap 5000 kapa vietām. Nu “Citi medību lauki” ir viena no lielākajām dzīvnieku kapsētām Eiropā.
Viļņā cīnās pret nelegālajām kapsētām
Kas notiek kaimiņos? Lietuvā nav daudz citādāk kā Latvijā: tur uzskaitītas aptuveni 100 nelegālās dzīvnieku kapsētas. Tiesa, kā ziņo tīmekļa vietne “kauno.diena.lt”, to skaits samazināsies vēl pirms jaunā gada. Varas iestādes jau sākušas cīņu pret vairākiem desmitiem kapsētu Viļņā un tās pievārtē. Tiek plānots vienkārši likvidēt nelegālās dzīvnieku apbedīšanas vietas. Taču iedzīvotāji protestē un lūdz varas iestādēm to legalizāciju, vēsta LNK.
Viena no nelegālajām dzīvnieku kapsētām atrodas Karoliniškēs, pie Viļņas televīzijas torņa. Pirmie dzīvnieki šeit tika apglabāti pirms 50 gadiem. Lapsas izkašņā dzīvnieku līķus un tos aiznes, tāpēc iedzīvotāji pieprasa uzcelt žogus un legalizēt šo kapsētu. Amatpersonas šajos lūgumos nav ieklausījušās, un pēc neilga laika no šīs nelegālās kapsētas nekas vairs nebūs palicis pāri.
Arī Lietuvā ir legālās kapsētas, un pilsētvara aicina savus mājdzīvniekus apglabāt tieši tur. Taču izskatās, ka Lietuvas mīļdzīvnieku saimnieki ir līdzīgi daudziem mūsējiem: ērtāk un lētāk taču ir aprakt savus dzīvnieciņus vai vienkārši izmest…
Bet interesantākais ir tas, ka Lietuvā ir arī tādas oficiālās dzīvnieku kapsētas, kas neiekasē samaksu par dzīvnieku apbedīšanu. Tad kas ir tas iemesls, lai apraktu savu dzīvnieku nelegālā meža kapsētā, kas pēc kāda laika - visticamāk - tiks iznīcināta? Iespējams, tas ir pieradums, slinkums, cilvēciskās sirdsapziņas neesamība, necieņa pret dzīvām būtnēm, kuras 100% ir atkarīgas no cilvēka.
Dzīvnieku kapi ir gaiša vieta
Kristaps Rūķītis, domādams par cilvēcīguma esību un neesamību, zina daudzus stāstus. “Citos medību laukos” ir apglabāts kāds trīspadsmitgadīgs kaķis. Šis kaķis vēl nebija gadu vecs, kad viņam atklāja neārstējamu slimību, kuras dēļ viņš nevarēja ēst pats. Nākamos 12 gadus saimnieki viņu baroja īpaši - ar roku. Trīs reizes dienā. “Tas ir augstākais cilvēcīguma etalons,” tā Rūķītis, “un tad, kad rakstīju līgumu ar mirušā kaķīša saimniekiem, jutu, ka pats tūlīt sākšu raudāt...”
Ir arī stāsts par kādu kundzi, kura bija neredzīga. “Viņu pieved pie kapiņa, tur puķītes sastādītas, pēc viņas lūguma tika uzlikts piemineklis. Kāds nodomās: kam tev tas piemineklis? Tu taču tāpat neko neredzi! Nē, viņai to vajag. Sirdī - vajag. Bet ir taču arī tādi “saimnieki”, kuri pamet savus dzīvniekus, nobadina, nogalina...”
Kapiņos tika apglabāts arī pitons. “Viņš bija noslīcināts,” stāsta Kristaps, “pitonu kāds bija ielicis plastmasas somā un iemetis ūdenī. Acīmredzot mājās izauga par lielu... Vai tad tiešām nevarēja piezvanīt uz zoodārzu, lai tur šo pitonu pieņem? Cilvēks atņem dzīvniekam dzīvību, un dzīvnieks nevar pretoties. Nekad. Visus mēslus pasaulē taisa cilvēks. Un tikai cilvēks! Ko sliktu var izdarīt dzīvnieks? Istabu pietaisīt? Nu un tad?! Cilvēks pietaisa otram cilvēkam dvēseli, aci nepamirkšķinādams.”
Rūķītis uzskata, ka dzīvnieku kapi ir gaiša vieta. Kāpēc? Tāpēc, ka tur nav apglabāti cilvēki. Labi, kāds teiks: tur taču atdusas Uģis Rūķītis. “Mans tēvs ir pelnījis te atdusēties. “Citi medību lauki” ir viņa radīta vieta, un tā ir gaiša,” tā Kristaps Rūķītis.
