“Jāņem nost dzelzceļš uz Krieviju, ja citādi nevar. Tas arī stiprinātu aizsardzības spējas iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā,” tīmeklī raksta Rīgas domes deputāts (frakcija “Kods Rīgai”). Zinot to, ka dzelzceļu var uzskatīt par krievu armijas loģistikas mugurkaulu, šāda vai līdzvērtīgi graujoša rīcība paralizētu ienaidnieku uz ilgāku laiku. Taču ir arī citi viedokļi, tostarp VAS “Latvijas dzelzceļš” amatpersonām.
“Vajag jaukt nost, ja citādi nevar,” saka Māris Mičerevskis, ar to acīmredzot domādams Latvijas biznesmeņu aktīvo lomu Krievijas graudaugu un dārzeņu reeksportā caur Latviju. Zināms, ka no Krievijas un Baltkrievijas pēdējo trīs mēnešu laikā Latvijā ievests gandrīz 90 000 tonnu dārzeņu un vairāk nekā 70 000 tonnu graudaugu, kopā gandrīz 200 000 tonnu pārtikas. Preču apjoms, salīdzinot ar pērno gadu, audzis vairākkārt. Tas nozīmē, ka Krievija “caur Latviju” iegūst miljoniem eiro, ko izmantot ukraiņu slepkavošanai.
Tā ir atsevišķa tēma, un to vēl apgūsim. Patlaban - par sliedēm, kuras Mičerevskis rosina novākt.
VAS “Latvijas dzelzceļš” Dzelzceļa departamenta direktora vietnieks Patriks Markēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” izstāstīja, ka pāreja uz jauna, proti, Eiropas, platuma sliedēm izmaksātu ļoti dārgi.
“Ja runājam par sliežu ceļiem uz Krieviju, tad jādomā par to, kas notiks ar austrumu-rietumu koridoru, jo galā nav tikai Krievija, tur ir Vidusāzija, Ķīna un tamlīdzīgi. Daudzi domā, ka tranzītbizness ir miris, nevienam tas nav vajadzīgs. Bet jāatceras, ka dzelzceļš ir tikai starpposms starp ostām un kravu bāzi. Tad varbūt ostas arī mums vairs nav vajadzīgas?” jautā Markēvičs.
Piebildu, ka Mičerevskis rosināja nevis mainīt sliežu platumu, bet gan nogriezt sliedes uz Krieviju pavisam, jo mums no tās valsts neko nevajag. “Jā, arī tāds viedoklis ir dzīvotspējīgs,” piekrita Markēvičs, “visi zina, kāda ir Krievija. Bet tā ir kopīgā Eiropas Savienības kompetence: ES nav ielikusi sankcijās Krievijas un Baltkrievijas dzelzceļu, satiksme tiek uzturēta, lai nodrošinātu Ķīnas un Vidusāzijas kravu pārvadājumus. Bet, protams, lai mūsu ekonomika attīstītos, ir nepieciešama Ukrainas uzvara. Taču nojaukt dzelzceļu un pateikt, ka nekad mūžā mums ar Krieviju nekas nebūs - tas ir strīdīgs jautājums.”
Citādi domā Māris Mičerevskis. “Es dzīvoju Pētersalā, bieži redzu, ka nāk vagoni ar krievu uzrakstiem, un tas ir drausmīgi, ka mums joprojām ir tirdzniecības sakari ar Krieviju. Droši vien daudzi domā, ka tas, ko Krievija dara Ukrainā, reiz beigsies un mēs atkal varēsim tirgoties ar Krieviju. Taču, manuprāt, labāk būtu, ja mums no Krievijas nekad un neko nevajadzētu. Tāpēc domāju, ka tas ir apsverams jautājums - nojaukt šīs sliedes. Tas būtu pat simboliski: dzelzceļu pie mums sāka celt cariskās Krievijas laikā, tagad mēs to varētu nojaukt un nekad vairs neskatīties tajā virzienā,” tā Mičerevskis.
Viņš arī piemin šīs infrastruktūras militāro aspektu: “Jebkuram, kurš seko tam, kas notiek Ukrainā, ir skaidrs, ka Krievija savas piegādes veic pa dzelzceļu. Ja mēs nojauktu dzelzceļu, kas ved uz Krieviju, mēs samazinātu militāro piegāžu apjomu iespējamā uzbrukuma laikā. Taču mums ir tāda politbiznesmeņu suga, kuri gaida, ka beigsies karš un tad tik mēs laidīsim šprotes uz Krieviju, bet krievi brauks pie mums un pirks dzīvokļus un mājas. Protams, viņi to dara arī tagad, un tieši tāpēc vajag to dzelzceļa nabassaiti pārgriezt.”
Mičerevskis uzskata, ka sakari ar Krieviju mums maitā domāšanu: “Muļķīgi ir tie mūžīgie stāsti par to, ka Krievijas ekonomika ir milzīga. Patiesībā Krievijas ekonomika ir divu Holandes valstu lielumā, un lielāko daļu no šīs ekonomikas veido naftas produkti.” Par Vidusāzijas kravām Mičerevskis gan pavīpsnā: “Kazahstāna, Kirgizstāna… Patiesībā tā ir tirdzniecība ar Krieviju, apejot sankcijas.”
“Ja jūsu kaimiņš būtu traks maniaks, kurš regulāri draudētu jūs nogalināt, vai jūs ietu pie viņa un piedāvātu viņam nopirkt piparkūkas? Tādā brīdī ir jādomā, kā mājai ielikt drošākas durvis. No Krievijas gadsimtiem ir nākusi tikai nelaime, tad varbūt beidzot iznīcinām to ceļu, kas ved uz nelaimes pusi? Protams, no tās puses arī nāk kaut kāda naudiņa, bet tad ierodas Ivans Bargais un noslepkavo visus - arī tos, kuri to naudiņu pelnīja,” tā Mičerevskis.
Viņš uzskata, ka, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nogriežot ceļus uz Krieviju, atradīsies citi veidi, kā Latvijai pelnīt naudu: “Nav tā, ka ar austrumiem mūs saistītu augstu tehnoloģiju eksports/imports. No Krievijas nāk tikai graudi, ogles, nafta. Tā ir savācējsaimniecība, akmens laikmets. Un tieši tā viņi arī uzvedas - kā no akmens laikmeta nākuši. Pārdod to, ko viņi mežos ir salasījuši, pēc tam vēl iedod ar akmeni pa galvu.”
Un atkal - saduras ekonomikas aspekts un morāles aspekts. Ko izvēlēsies Latvijas valsts vadītāji - tirgoties ar slepkavu vai aizvērt durvis viņa degunpriekšā?
