Biju sevī nolēmusi: ne vārda par kultūras ministri. Jo gandrīz katras dienas traģikomiskie jaunumi, kurus sagādāja ne tikai “Progresīvo” deleģētā ministre, bet visi minētās politkopas locīkļi kopumā, jau sāka šķist mazliet apnicīgi. Taču šis šedevrs pārspēja visu: aizkustinājums, lasot nepārspējamo opusu, bija tik liels, ka gandrīz izlauzās skopa asara…
Portāls “pietiek.com” nopublicēja kultūras ministres Agneses Loginas atklāsmi par to, kā viņa jūtas pēc pusotra mēneša, kas pavadīts ministres amatā. Visu Loginas atklāsmi var izlasīt šeit.
Mēs pieskarsimies dažiem aspektiem. “Kad piekritu šim amatam, es zināju, ka būs jārisina nopietnas, sistēmiskas problēmas. Es izvēlējos uz to skatīties kā uz izaicinājumu un iespēju paveikt sen vajadzīgus darbus,” raksta Logina. Jā, pusotrs mēnesis ir pagājis. Vai ir iesākts kāds “sen vajadzīgs darbs”? Protams. Ir sarūpēti 1,2 miljoni eiro, lai pētītu, kā saliedēt un attīstīt pilsoniski aktīvu sabiedrību. Tāpat “mūsu uzdevums ir palīdzēt patvēruma meklētājiem orientēties Latvijas tiesību sistēmā, kā arī sniegt tiem praktisku atbalstu” - tam Logina paredzējusi 2,6 miljonus eiro.
Tālāk seko sāpīga atziņa: “Zināju, protams, ka sievietes politikā izvērtē daudz nežēlīgāk kā vīriešus. Jaunas sievietes - jo īpaši. Jo jaunas, jo sievietes, jo politikā. Tomēr es pietiekami nenovērtēju, cik daudz naida un neiecietības mani gaida.”
Tiešām? Neiecietība tāpēc, ka jauna un ka sieviete? Kas tad tas par seksismu? Varbūt atcerēsimies, kā tika “slānīts” bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš neiebilda pret Daugavpils Rotko centra dzimumlocekļu izstādi un pret Latvijas mākslinieču krāniņlustras atklāšanu Venēcijas biennālē? Zināma taisnība jau viņam bija: “Jebkura mana reakcija - kaut vai pret minēto lustru - tiktu uztverta kā politiska cenzūra.”
Bet ministre Logina turpina: “Jaunai politiķei pat sīkākā kļūda piedota netiks. Jāsaka, tie apvainojumu, apsūdzību, draudu un pārējā naida spaiņi, kurus manā virzienā lej cilvēki, kuru radošais darbs man ir bijis svarīgs, ir pārsteidzoši zems līmenis.” Pirmkārt, nodēvēt sevi par politiķi - bez jebkāda pamata, - paškritikas trūkuma demonstrācija. Otrkārt, ja bija draudi - vai ministre par tiem ziņoja policijai? Un kuru cilvēku radošais darbs Loginai ir bijis tik svarīgs? Nenosauksiet, ministres kundze?
Tālāk seko visu šo baiso negāciju analīze, proti, sakņu meklēšana. Izrādās, ka “galvenā tradīcija, kuru es apdraudu, ir sarunāšanas, noklusēšanas, dažādu neredzamo vienošanos tradīcija”. Un tam visam ir “iestaigātas takas, ir ieeļļotas ietekmes sviras”.
Gaidu, ka teksts turpināsies ar konkrētiem vērojumiem un pieredzes faktiem, taču ministre tālredzīgi izsaka pārmetumus sabiedrībai: “Bailes no pārmaiņām ir visnotaļ dabiska reakcija, bet tas, kā katrs reaģē bailēs, tik daudz ko atklāj par kopējo sabiedrības emocionālās inteliģences līmeni.” Sak, jūsu emocionālā inteliģence prasās būt augstākā līmenī, nu, vismaz tikpat augstā kā manējā, un to es jums saku Latvijas valodā.
Protams, sacerējums jābeidz ar kaut ko patriotisku - atbilstoši Patriotu mēnesim. Tāpēc ministre raksta: “Ar saviem vārdiem un darbiem darīt Latviju stiprāku, drošāku un patīkamāku ir izvēle, ko varam veikt katru dienu, katru stundu.”
Ak, nē. Tomēr izrādās, ka jāpasaka svarīgākais: “Pati galvenā atziņa - virzītājspēks turpināt darīt nāk no manas ģimenes, no draugu atbalsta, no manas apskaužami jaudīgās komandas birojā un ministrijā. Un tām sarunām ar citām sievietēm gan no politikas, gan citām nozarēm, kuras arī ir saskārušās ar neiecietības vilni un kuras man raksta vai satiekoties uzreiz saka, ka zina, kā es jūtos.”
Vienvārdsakot, mani abižo tāpēc, ka esmu jauna sieviete no jaunas partijas, bet nevis tāpēc, ka man nav izpratnes par kultūras jomu, kas ir sarežģīta un daudzslāņaina, tāpēc paģēr dziļu erudīciju un intelektu. Taču tā vietā ministre raksta progresīvo jauniešu sacerējumu par tēmu “Kā man pusotru mēnesi lēja virsū naida spaiņus”.
Protams, Loginas karsējiem tagad būs iespēja runāt par kārtējo “brutālo uzbrukumu”, kā tas jau notika pēc dziesmu svētku izvērtēšanas konferences “Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums”, kad diriģents Mārtiņš Klišāns pajautāja ministrei, kā tad būs ar dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojumu. Pēc ministres neveiklās atbildes diriģenti spontāni sāka dziedāt - ak, šausmas! - Jāzepa Vītola “Gaismas pili”.
“Viedokļiem jābūt dažādiem, un debates var būt argumentēti asas, taču daža diriģenta pavilktais numurs ar “Gaismas pili (!) un brutālu uzbrukumu tai pašai ministrei, no kuras sagaida naudu, ir brutāli bezgaumīgs,” tīmeklī rakstīja kāda politikas vērotāja. Nešaubīgi: diriģentiem vajadzēja sākt dziedāt “Daudzu tautību bērni”, “Ļeņins ir mūžam dzīvs” vai vismaz “Internacionāli” - atbilstoši liberālmarksistu partijas nostādnēm. Bet, runājot par naudu: vai tad tā ir ministres personīgā nauda, ikmēneša aldziņa kaut kādu tur 6700 eiro apmērā, ko tik “brutāli bezgaumīgi” pieprasa diriģenti? Manuprāt, avots ir viens: tā ir nodokļu maksātāju nauda.
Man tikai viens jautājums. Varbūt politkopa “Progresīvie” tomēr ieslēgs paškritiku un izvērtēs Agneses Loginas atbilstību kultūras ministres krēslam?
Un, jā. Ieteikums PR speciālistiem “no apskaužami jaudīgās komandas birojā”: nākamreiz no lapiņas nolasāmo vai publiskajos sacerējumos rakstāmo tekstu maksimāli pietuviniet ministres ikdienas runai. Citādi uzrakstītā runa no brīvrunas atšķiras tik krasi, ka šķiet - pirmo ir veidojuši cilvēki ar vismaz vidusskolas izglītību, kamēr tā otrā izskan kā pamatskolas otrgadnieka juceklīgas pārdomas…
