Sīka, nelietīga atriebība: Zigmars Liepiņš nesaņem Ministru kabineta balvu

© Publicitātes foto

Sīka, nelietīga atriebība. Tā daudzi cilvēki vērtē Ministru kabineta ikgadējās balvas nepiešķiršanu komponistam Zigmaram Liepiņam, kuru bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA) sākotnēji bija iekļāvis šīs balvas saņēmēju sarakstā. To vajadzēja iesniegt līdz 15. septembrim. Līdz dienai, kad Saeimā tika apstiprināta Evikas Siliņas (JV) valdība. Balvas kandidātu saraksts arī tika iesniegts līdz norādītajam datumam. Bet balvas saņēmēju sarakstā neredzam Liepiņa uzvārdu… Savāda sakritība, vai ne?

Vispirms par pašu balvu. Ministru kabineta (MK) balva ir Latvijas valdības augstākais apbalvojums - nākamais augstākais aiz Triju Zvaigžņu ordeņa. Balvu pasniedz par nozīmīgiem darbiem vai nopelniem demokrātiskas un tiesiskas Latvijas valsts attīstībā, saimnieciskajā vai sabiedriskajā darbībā vai citās valstij nozīmīgās jomās.

Ministru kabineta balva ir Ministru kabineta Goda diploms, Ministru kabineta balvas krūšu nozīmīte un naudas balva 7115 eiro apmērā. Gada laikā var piešķirt ne vairāk kā sešas Ministru kabineta balvas (gan fiziskām, gan juridiskām personām).

Un tā: šogad MK balvu pasniegs Zemessardzes vadības un štāba Izlūkinformācijas pārvaldes Izlūkinformācijas ieguves un analīzes daļas priekšniekam, majoram Jānim Slaidiņam; Latvijas ZA akadēmiķim, ķīmijas doktoram Pāvelam Arsenjanam; Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktoram Romanam Alijevam; sabiedriskā labuma nodibinājuma “Fonds Nāc līdzās!” vadītājai Sarmai Freibergai; biedrībai “Centrs Marta”; rakstniekam Albertam Belam.

Balvas kandidātus izskata Apbalvošanas padome, kuras priekšsēdētāja ir tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV), bet viņas vietniece - kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Padomes locekļi: Jānis Citskovskis, Valsts kancelejas direktors; Anda Čakša, izglītības un zinātnes ministre (JV); Ivars Kalviņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents; Viktors Valainis, ekonomikas ministrs (ZZS); Ieva Zīberga, Ministru prezidenta biroja vadītāja.

Nav iespējams saprast, kurā brīdī no balvu saņēmēju saraksta tika izsvītrots komponista Zigmara Liepiņa vārds. Varbūt padomei piedāvātajā sarakstā viņa nemaz nebija? Ivars Kalviņš sarunā ar “Neatkarīgo” neatklāja balvas kandidātu apspriešanas aizkulises: “Es nevaru izpaust detaļas, kurš par ko balsoja un kas bija vai nebija sarakstā. Pretendentu uz balvu bija daudz. Atsijāšanas procesā ir izvēlēti tie, kuri ir izvēlēti.”

Šķiet, ka Zigmara Liepiņa vārds šai padomei ir tabu tēma vai arī - iepazīstamies ar vēl vienu valsts noslēpumu, ko mums, pastalniekiem, nebūs lemts jelkad izzināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka padomi vada tieslietu ministre, bet vietniekošanā darbojas kultūras ministre. Abas - konsekventi aizstāv Stambulas konvenciju, stumj “partnerattiecību likumu” un tamlīdzīgas nejēdzības, bet nenodarbojas ar to, kas piederētos tieslietu un kultūras ministrēm. Kur nu vēl atgādināt par Loginas centieniem saglabāt krievu valodu sabiedriskajos medijos, par patriotisma “pārdefinēšanu”, attīrot to no nacionālisma, un par “Latvijas valodu”.

Vērojot kultūras (!) ministres Loginas aktivitātes, komponists Zigmars Liepiņš pirms 14. oktobra rokoperas “Lāčplēsis” izrādes ironiski izteicās sociālajos tīklos: “Mans pienākums ir brīdināt, ka Arēnā notiks Nelaikmetīgās rokoperas “Lāčplēsis” uzvedums, kas bija, ir un būs ar izteikti nacionālistisku (ne nacistisku!) un patriotisku saturu jau 35 gadus. Prrr… biedriem jāturas drošā distancē, lai saglabātu šķīstību.” Tikpat ironiski viņš runāja arī Latvijas Televīzijā un intervijā mūsu laikrakstam.

Un tas acīmredzot nepatika kultministrei. Tāpēc vajadzēja parūpēties, lai nacionāli noskaņotā, pilsoniski aktīvā Zigmara Liepiņa vārds pazustu no balvas kandidātu saraksta. Toties tur palika “Centrs Marta”, kas - tāpat kā abas dāmas - karsti iestājas par bezjēdzīgo Stambulas konvenciju. Tāds labāko draudzeņu pulciņš, kura meitenes cītīgi stutē cita citu. Jo nedz kultūrā, nedz tieslietās nav jēdzīgu uzdevumu. Viss, kā mēdz teikt, jau paveikts.

Savukārt pats Zigmars Liepiņš tikai pasmejas par sava vārda zudību no apbalvojamo saraksta: “Man ir pilnīgi vienalga. Tā ir lieta, par ko es vismazāk uztraucos. Mana balva ir tie cilvēku, kuri atnāk uz maniem koncertiem.” Zigmaram Liepiņam viņa radošais darbs vienmēr bijis prioritāte, tāpēc kaut kādu īslaicīgu un netalantīgu politikāņu izgājieni viņu maz interesē.

Protams, šo sīkās atriebības aktu nevarēs pierādīt ar pirkstu nospiedumiem, noklausītiem sarunu ierakstiem vai slepeni uzņemtām fotogrāfijām. Taču ir acīmredzamas sakarības, un tās ir tiesīgs apspriest ikviens. Vienīgi paliek jautājums: cik ilgi Latviju un tās kultūru turpinās pazemot dažādi garāmgājēji, kam ar kultūru nav nekāda sakara?

Komentāri

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Svarīgākais