Kad sunim nav ko darīt, viņš – kā jau visi zina – laiza saldējumu. Tikpat garda nodarbošanās sanākusi arī tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei (JV), pasludinot, ka viņa Saeimas Juridiskajā komisijā esot iesniegusi likumprojektu pakotni, lai ieviestu partnerības institūtu. Latviski sakot: tieslietu ministre – it kā tieslietu jomā vairs nebūtu nopietnu mērķu, ko realizēt, – spērusi platu soli viendzimuma laulību atzīšanas virzienā.
Sabiedriskais medijs ziņo: “Līdz ar viendzimuma partnerattiecību atbalsta organizācijas “Dzīvesbiedri” šodienas kārtējo vēršanos Tieslietu ministrijā, iesniedzot vairāk nekā 13 000 iedzīvotāju parakstītu vēstuli, partnerattiecību regulējuma sakārtošanai nu aktīvi pievērsusies Tieslietu ministrija.”
Ministre Lībiņa-Egnere, ne vārda gan neminot par “viendzimuma partneriem”, sociālajā tīklā “X” raksta: “Satversmes tiesa ir atzinusi, ka LR Satversme prasa valstij nodrošināt divu cilvēku personisko attiecību juridisku, ekonomisku un sociālu aizsardzību. Tādēļ Saeimas Juridiskajā komisijā esmu iesniegusi likumprojektu pakotni, kas ievieš partnerības institūtu.”
Šo tekstu var saprast dažādi. Lai nekaitinātu tos, kuriem nav saprotams, ko nozīmē “viendzimuma partnerattiecības”, Lībiņa-Egnere nepiemin patieso mērķi - viendzimuma laulību juridisku atzīšanu. Viņa vien skaidro, ka partnerība būšot jauns veids divu pilngadīgu personu attiecību juridiskai nostiprināšanai un paredzēs tām noteikta veida sociālo un ekonomisko aizsardzību, jo, raugi, Satversmes tiesa esot atzinusi, ka Satversme prasa nodrošināt divu cilvēku tuvu, personisku attiecību juridisku, ekonomisku un sociālu aizsardzību.
Nez, tieši kurā vietā Satversme prasa “divu cilvēku tuvu, personisku attiecību juridisku, ekonomisku un sociālu aizsardzību”? To, ko Lībiņas-Egneres pieminētajā spriedumā atzinusi Satversmes tiesa, apšaubīja daudzi juristi, jo Satversmes 110. pantā ir noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Un nevis viendzimuma draudzeņu vai draudziņu kopdzīvi.
Administratīvā tiesa, kas skatīja viendzimuma pāru skumjas, ka tie netiek atzīti par ģimenēm, nez uz kāda pamata izlēma, ka ģimenes jēdziens sevī ietver arī viendzimuma pārus, ja starp pāra attiecībās esošajām personām pastāv ciešas personiskas saites, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Un tā - piesmejot Satversmi, administratīvā tiesa ar spriedumu ir atzinusi ģimenes attiecību esību vismaz 40 viendzimuma pāriem. Tikai nav saprotams, kādā veidā tiesa ir fiksējusi nepieciešamo sapratnes un cieņas līmeni starp partneriem un kā noteikusi ģimenes attiecību esību?
Patiešām, arī divi makšķernieki vai sēņotāji, kuri dzīvo viens otram kaimiņos un kuru personisko saišu pamatos ir sapratne un cieņa, var pieprasīt, lai tiesa viņus pasludina par vīru un sievu, piedodiet, par vīru un vīru, ai, kaut kas sajuka…
Vien jāpiebilst, ka augšminētais Satversmes tiesas spriedums izskatās tāds savāds, jo tiesa būtībā nesacer likumus: to dara Saeima. Līdz ar to Satversmes tiesa, pārkāpjot savas pilnvaras, vienkārši nosvītroja likumdevēja varu. Vai tikai tas nenozīmē, ka šis lēmums bija nelikumīgs? Vai tās nav konstitucionālās krīzes pazīmes? Varas dalīšanas principi tiek rupji pārkāpti, ir vērojama Ministru kabineta patvaļa, tiesa sacer savus likumus, ministre ir “aizmirsusi”, ka likumdevēja vara ir augstāka par izpildvaru.
Taču, kamēr Lībiņa-Egnere liek Saeimas komisijas atvilktnē savu likumu pakotni, atskan neapmierinātas balsis. Piemēram, kāpēc tikai divu pilngadīgu personu attiecības var tikt likumiski atzītas? Kāpēc ne trīs un vairāk? Vai tad ģimeniskai cieņai, sapratnei un mīlestībai ir nepieciešami kaut kādi skaitliski ierobežojumi? Partneru skaits var būt neierobežots! Un vispār - dzīvojam brīvā valstī, un es varu par saviem partneriem atzīt arī slotu, šaufeli un kāmīti. Tas taču rakstīts Satversmē! Ak, nav? Nekas, ierakstīsim!
Visticamāk, likumdevējs balsojumā piekritīs visam, ko piedāvā tieslietu (!) ministre Lībiņa-Egnere, jo koalīcijas vienotie lēmumi - tie ir svēti un neskarami. Galu galā taču nāksies ratificēt arī Stambulas konvenciju, kas ir loģisks turpinājums “partnerattiecību pakotnei”. Jo katram pakalpojumam ir savs cenrādis, vai ne, koalīcijas partneri?
