“Ņem, Tēvzeme, mani, es kareivis tavs; / Mēs mirsim, tu dzīvosi mūžam!” – rindas no Rencēnu skolas 1929. gada absolventa Viļa Cedriņa dzejoļa. Viņu izsūtīja uz Vorkutu 1945. gadā. Par to savā esejā raksta Rencēnu pamatskolas audzēkne, piecpadsmitgadīgā Adriana Sinkevičiute. Ik gadu 14. jūnijā pieminam uz Krieviju izsūtītos tautiešus, ik gadu fonds “Sibīrijas bērni” organizē skolēnu sacerējumu konkursu par šo tēmu. Šogad viss tik sāpīgi jūtīgs. Kā vāts, kas atvērusies atkal.
Konkursa žūrijas loceklis - aktieris Kaspars Pūce - raksta: “Šogad, atšķirībā no iepriekšējo gadu sacerējumiem, jūtama kāda jauna vēsma. (..) Tajos (..) ieskanas bažas par to, ka nežēlīgā, nodevīgā kaimiņa vardarbības eskalācija var atkārtoties. Šodien to apliecina Krievijas iebrukšana miermīlīgajā Ukrainā. Labi, ka mūsu jaunieši nav palikuši malā kā vienaldzīgi skatītāji. Labi, ja arī viņos rodas domas par to, kāds “draudzīgs” kaimiņš ir mums austrumos. (..) Uzteicams tas, ka daudzos sacerējumos ir skarbas domas par to, ka jādara viss, lai beigtu šīs šausmas.”
Režisors un aktieris Valdis Lūriņš savukārt teic: “Paldies visiem, kuri piedalījās radošajā konkursā. Paldies jūsu skolotājiem, kas jūs informēja un mudināja. Taču skolotāji varētu runāt un runāt, ja jūsos pašos nebūtu intereses, nekas jēdzīgs tad nevarētu sanākt. (..) Daudzi jūsu darbiņi ir neaizmirstami. Tie lielākoties balstās uz jūsu ģimenes stāstiem. Un sajūta ir tāda, ka jūs paši esat bijuši klāt šiem šaušalīgajiem notikumiem. (..) Mēs taču arī ticam Latvijai? Nav jāatbild ar skaļu: jā! Galvenais ir to veidot. Lai jums visiem gaišs ceļš, verot nākotnes durvis.”
Desmitiem skolēnu atkal piedalījušies sacerējumu un zīmējumu konkursā, atkal apliecinot to, ka paaudžu atmiņa nezūd un teju ikvienas latviešu ģimenes vēsturē ierakstīti tie cilvēki, kuri izcietuši deportācijas, arestus, pazemojumus... Tas viss notika ne tikai 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā: deportācijas turpinājās ik gadu, ik mēnesi, izņemot laiku, kad Latvijā “darbojās” nacistu okupācija.
Manu vecomāti Eleonoru Tuči deportēja 1949. gada 25. martā. Tāpēc, ka viņai piederēja liela saimniecība, tāpēc, ka viņa smagi strādāja, lai ģimenei nekā netrūktu. Kad viņa 1956. gadā atgriezās Latvijā, saimniecības, protams, vairs nebija - to izpostīja no Krievijas iebraukušie miskastnieki, izcirta ābeļdārzu un izzaga visu, kas bija izzogams.
Viņa nekad nestāstīja par pazemojumiem, ko bija pārcietusi Sibīrijā. Bet acis spītīgā mirdzumā glabāja tajos gados piedzīvoto. Es nepratu atdarīt viņas atmiņu “albumus”. Bet skolēni, kuri ik gadu piedalās “Sibīrijas bērnu” konkursā, ir pratuši uzrunāt savus vecvecākus, šo atmiņu tālāknesējus, ir pratuši pētīt netālo vēsturi. Paldies viņiem par to.
Līna Gogule, 14 gadi, Jēkabpils Valsts ģimnāzija, vēstures skolotāja Laura Umbraško. Līna raksta: “Mans Sibīrijas bērnu stāsts ir no manas vecāsmātes, kurai toreiz bija pieci gadi. Tas notika Alūksnes pusē septiņu bērnu ģimenē, kurus izsūtīja kopā ar māti. Pēc septiņiem gadiem visi Latvijā atgriezās dzīvi.
Gulbenes stacijā bija pulcēšanās punkts. Cilvēkus dzina lopu vagonos. Katru vagonu apsargāja krievu zaldāti ar plintēm. Tos, kuri pretojās, nošāva. Gulbenē sākās tālais 5000 kilometru ceļš uz Širokovas ciemu. Vagoni bija pārpildīti ar cilvēkiem. Vilciens apstājās tikai, lai cilvēki iztukšotu vēderus un atbrīvotos no līķiem. No bada mira ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Mirušos atstāja pie sliedēm. Brauciens ilga divas nedēļas. Vagoni palika arvien tukšāki.
Pirmais gads bija briesmīgs. Dzīvot nācās zemnīcā, ko bija rakuši citi izsūtītie. Ēst gatavoja no sasalušiem kartupeļiem, ko salasīja apkārtējos laukos, un pārtikas, ko iemainīja pret līdzi paņemtajām drēbēm. Gaiss bija sauss un ļoti auksts.
Otrajā gadā bija mazliet vieglāk. Mežā lasīja ciedru riekstus, dzērvenes, upē bija daudz zivju, gar upi atrada ķiplokiem līdzīgus augus, kurus ēdot cilvēki izdzīvoja.
Tā dzīve ritēja, līdz 1953. gada 5. martā nomira Staļins. Visi krievi pārdzīvoja, sievietes raudāja un brunču malā slaucīja asaras. Latvieši priecājās, jo radās iespēja beidzot tikt uz mājām. Uz Maskavu tika rakstīti iesniegumi ar lūgumu atļaut doties uz mājām. Atļauja tika saņemta, bet atpakaļceļš bija jāapmaksā pašiem.”
Tatajana Ačapovska, 17 gadi, Rīgas 34. vidusskola: “Vectēvu izsūtīja negaidot, neļaujot pienācīgi atvadīties no saviem mīļajiem. Viņš pacietīgi gaidīja dienu, kad varēs apskaut sievu, noskūpstīt bērnus, lai gan brīžiem šķita, ka šim sapnim nebūs lemts piepildīties. Bet vectēvs cerēja un ticēja. Un pēc laika viņa sapnis piepildījās - viņš atgriezās mājās.
Atgriezies laukos, vectēvs uzzināja šausmīgu ziņu. Kad viņu deportēja, sieva palika viena, nabadzīga un neaizsargāta, ar pieciem maziem bērniem. Viņas likteni vēl smagāku padarīja kaimiņš, pārliecināts komjaunietis, kurš kopā ar saviem līdzgaitniekiem, atriebjoties par strīdu, uzrakstīja ziņojumu vietējai valdībai. Un vectēva sievu apcietināja: 10 dienas viņa pavadīja izolatorā, kurā, uztraucoties par saviem bērniem, zaudēja prātu. Vēlāk, izskatot lietu, viņai tika piespriests nāves sods. Vectēvam, stāstot šo visu, lai gan jau bija pagājis laiks, asaras sariešas acīs un asiņo dvēsele. Runā, ka laiks dziedē, bet, nogalinot viņa sievu, vectēvam kā ar dunci iedūra sirdī. Tā asiņoja visu turpmāko dzīvi. Vajag viņam tikai atcerēties, tā uzreiz atveras vecās brūces un nāve skrien acu priekšā, deguns jūt asiņu smaržu, pār ķermeni pārskrien drebuļi.”
Sofija Ziemele, 18 gadi, Rīgas 6. vidusskola: “Jūs nozagāt manu laimi. Cietsirdīgi es atceros tumsu, kas iespiedusies līdz kaulam vēl šodien. Un prātā paliek neskaidrs jautājums: kā tas iespējams, ka tik daudz cilvēku tā
vienkārši varēja aizvest? Kāpēc viņi nekliedza pēc taisnības? Kur bija pazudusi mūsu asins balss, par kuras trūkumu mēs samaksājām ar vissvarīgāko, kas mums ir, - ar brīvību! Vai vesela, saviļņota tauta, kas gailētu kā lāpa tumšā naktī, nebūtu spēcīgāka par to ļauno varu, to sātanu, kas ilgi un mokoši bija apsēdis mūsu tautu?
Šo [deportēto] cilvēku sapņi nebija atšķirīgi no mūsējiem. Viņi alka būt brīvi un dzīvot, redzot pasauli un mīlot savu zemi. Bet tagad samesti vienā kaudzē - pamesti nāves stingajiem pirkstiem. Un tā nebija parasta nāve, tā bija nāve svešumā. Un tas ir pavisam citādāk nekā aizmigt kopā ar mīļajiem, viņu roku skāvienos. Nāves neremdināmā vara saplūda ar nepiepildāmām ilgām. Es redzēju nāvi, daudzu cilvēku nāvi, kuri izkūpot nolaidās veļu valstībā un nekad neatgriezās. Manu tēvu apraka ledājs, zem tā viņš noasiņoja ar brūci, nezinu - vairāk iekšēju vai ārēju.”
Adriana Sinkevičiute, 15 gadi, Rencēnu pamatskola, skolotāja konsultante Inese Birzkope: “”Es lielāks par likteni augšu…” - tie ir vārdi no manas skolas 1929. gada absolventa Viļa Cedriņa dzejoļa. Un piekrītu izteiktajai varbūtībai par viņu: “Ja nebūtu netaisnīgais izsūtījums uz Sibīriju, latviešiem literatūras vēsturē būtu nākamais aiz Raiņa.”
Laika neapturamais skrējiens ierakstījis vēstures lappusēs, ka jaunu cilvēku 31 gada vecumā padomju vara nomocīja un nosaldēja taigā. Šī bija cita deportācija, salīdzinot ar 1941. un 1949. gada deportācijām, kad iemeslu reizēm atrada mantiskajā piederībā, bet šoreiz vārdu brīvība un bēgšanas mēģinājums uz ārzemēm Otrā pasaules kara beigās pārcirta daudzsološā talanta dzirksti.
Cedriņš, saukts par Burtnieka apvāršņa dzejnieku, palika mūžīgajā sasalumā izspridzinātajā bedrē ar uzraustām sniega un zemes drupačām 1946. gadā Sibīrijas zemē.
Savā kautrīgumā un cerībās Cedriņš ticēja un mierināja sevi, un teica palicējiem, ka nebūs tik grūti, ka pārcietīs uzlikto sodu un atgriezīsies, jo neko ļaunu nejutās nodarījis. Taču notika pavisam citādi.
Viņam neizdevās kopā ar sievu Mirdzu Čuibi un pusgadu veco dēlu Raini nokļūt ārzemēs bēgļu laivā, kad plosījās Otrā pasaules kara beigu ugunis 1944. gadā. Neizdevās arī 1945. gada maijā nokļūt pie savējiem Zviedrijā ar otru četrgadīgo dēlu Gundaru. Nekad viņiem vairs nebija lemts satikties. Sekoja apcietinājums un sods, kas jāizcieš Vorkutā, bet par ko?
No nometinājuma uz Latviju pienāca tikai viena vēstule mātei un viena mātes māsai. Cedriņš tajā pastāsta par darbiem dzelzceļa būvē. Uztraucas par izkaisīto ģimeni, vai sieva ar dēlu Rainīti atrodas bēgļu gaitās. Atzīst, ka veselība nav stipra, bet apņēmība ļauj turēties un darbu veikt.
Otru vēstuli, kas rakstīta 26. decembrī, saņēma Cedriņa mātes māsa. Kad māte aizsūtīja paciņu, tā atnāca atpakaļ, jo saņēmējs vairs nebija starp dzīvajiem, lai gan oficiāla ziņa par to nebija saņemta.
Gulagā bijusi tāda nometne, kas saukta OP (krievu valodā - uzlabošanas punkts). Tur tika ievietoti cilvēki, kuri vairs nebija spējīgi strādāt. Tur ieslodzītais Zudāns bija saticis Cedriņu. Viņam bija sapampušas kājas (bada tūska), žēlojies, ka nav nekādu zāļu. Dažas dienas pēc tam Zudānu un vēl trīs slimniekus aicinājuši saģērbties; sarga pavadībā devušies uz nelielu telpu, kur uz nestuvēm kaili gulējuši divi naktī mirušie. Viens no viņiem bijis Vilis Cedriņš, otrs - kāds kurzemnieks. Mirušie tika nogādāti ārpus žoga, kur atradusies izspridzināta bedre. Tajā ielaida abus mirušos. Bedrei virsū sarausa sasalušas zemes kripatas un sniegu. Kopiņa nesanāca... Sargs uzsprauda maikstē ievietotu kartona gabaliņu ar abu uzvārdiem.
Zudāns izdzīvoja un vēlāk rakstīja: “Tālumā zilgoja Urālu kalni. Polārā nakts bija pagājusi. Stindzināja sals, pāri četrdesmit grādiem. Sniega zvaigznes mirdzēja tundrā līdz apvārsnim, tikai mīļajai dzimtenei Latvijai nežēlīgi atrautā viena zvaigzne neizstaroja savu spožumu līdz galam. Sava talanta plaukumā tā nodzisa tundrā.”
Mums ir iespēja izlasīt Viļa Cedriņa pirmo dzejoļu krājumu “Sidraba jātnieks” un “Ziemeļu dārzos”. Mūsu skolas novadpētniecības muzejs uztur sakarus ar Cedriņa dēlu Gundaru un mazdēlu Alvilu Jelgavā. Rencēnu pagastā 1989. gada Dzejas dienās izveidota un atklāta vieta bijušajam absolventam, kur aizdedzam piemiņas svecītes viņa dzimšanas dienā, jo piebiedrojamies literatūras zinātnieces Vizbulītes Titānes teiktajam, ka “Vilis Cedriņš dzīvo divus mūžus: saules un dzejas, kas vēl turpinās”.
1. grupa
2. grupa
3. grupa
Ina Druviete - Matīss Mārtiņš Slūka, Ata Kronvalda Durbes pamatskola
Valdis Lūriņš - Margrieta Sirvide, Ozolnieku vidusskola
Liveta Sprūde-Kalme - Laura Dēlande, Kalvenes pamatskola
Elita Veidemane - Adriana Sinkevičiute, Rencēnu pamatskola
Kaspars Pūce - Sannija Anda Gelažus, Mārupes pamatskola
Laura Damberga - Alisa Ansberga, Olaines 2. vidusskola
Egīls Zirnis - Agate Vanaga, Rēzeknes 5. vidusskola, Ieva Kozlovska, Baltinavas vidusskola
