Ceturtdien "progresisti", uzsējuši pionieru kaklautiņus, raitā marša solī dosies uz Ministru kabinetu, lai tiktos ar "Jauno vienotību". "Šajos ģeopolitiskajos apstākļos Latvija nevar atļauties valdību, kas nespēj sadarboties," mundri apgalvo partijas "Progresīvie" līdzpriekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Izskatās, ka beidzot piepildīsies "Jaunās vienotības" un "progresistu" sapnis: dziedāt vienā korī vienas un tās pašas dziesmas.
“Progresisti” vēlas izrunāt jautājumus par fiskālo politiku, piekodinot, ka “fiskālā disciplīna nevar būt pašmērķis”(?). Viņi vēlas arī “redzēt skaidru virzību uz atbilstošu finansējumu, kas noteikts sabiedrības veselības pamatnostādnēs”. Tas tiešām ir kaut nebijis un svaigs, par to nekad un neviens nav runājis.
Vēl “progresisti” daudzkārt pieminēto “ekonomikas transformāciju” saskata plašāk nekā tikai valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā. Vai tad paši arī gribēs piedalīties pirkšanas/pārdošanas rebēs? Izrādās, svarīga esot arī ES fondu apguve. Un papildus visam: “progresisti” vēlas dzirdēt kaut ko par nodokļu reformas mērķiem - tie gaidāmi kosmētiski vai būtiski?
Ak, un kur nu bez Stambulas konvencijas un “moderna kopdzīves regulējuma” - tie esot “valstij izšķiroši jautājumi”. Jau sen visiem zināms, ka “progresisti” staigās ar Stambulas konvenciju, kas uzlīmēta uz pieres - tas esot visefektīvākais paņēmiens pret vardarbību. Līdz šim gan nebija skaidrības par “moderno kopdzīves regulējumu”, bet jau laikus jāsaka lielais paldies, ka mūsu kopdzīvi turpmāk regulēs moderni.
“Progresistu” mērķi ir klāri kā Glāžšķūņa stikliņš, ir tikai daži jautājumi. Vai valsts drošības aspekts ir pilnīgi un galīgi nesvarīgs? Kā ir ar austrumu robežu? Kā ir ar nelegālajiem migrantiem un valsts austrumu reģionu mērķtiecīgu iztukšošanu, kas sākusies ar skolu likvidāciju?
Un vēl. Citēšu kādu ierakstu, kas tapis ap Saeimas vēlēšanu laiku. “Jau iepriekš vēlēšanu kampaņā “Progresīvie” norādīja, ka ievēlēšanas gadījumā nesadarbotos ne ar partiju “Saskaņa”, ne ZZS. (..) ZZS ir daļa no Latvijas valsts nozagšanas fenomena.” Un kas tad, liekulīgie pionierīši, notiks tagad? Kad varas siles saldā smaciņa kņudina degunteli, tad ZZS vairs nav ne “valsts nozagšanas fenomens”, ne “oligarhu aģents”? Kas notiks, kas notiks... “Koalīcijas paplašināšanas” gadījumā notiks tas, ka “progresisti” būs principiāli priecīgi sastrādāties ar ZZS.
Tas, ka “Jaunā vienotība” un “progresisti” ir viena mušmiru lauka sēnītes, zināms jau pasen. Bet nu tagad sēnītes pilnīgi atklāti varēs sadoties rociņās. Ņemot vērā premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV) dziļo erudīciju un tēraudcieto skatienu rītdienā, tur sanāks - baidos, ka nenoskauž, - ne tikai sadarbība, bet pat visnotaļ “moderns kopdzīves regulējums”. Protams, ja runājam par politisko kopdzīvi, nepadomājiet ko aplamu.
Un pilnīgi pamatoti Kariņš uzskata, ka viņš un esošie koalīcijas partneri - „Apvienotais saraksts” un Nacionālā apvienība - runā dažādās valodās. Premjers, redz, runā par rīcības programmu, savukārt politiski alkatīgie partneri - par varas sadalījumu un portfeļiem. Kāds merkantilisms, vai ne? Nu negrib tie abi politpulciņi ziedot savus ministrus uz Kariņa iegribu altāra, negrib, un viss!
Kariņš apgalvo, ka patlaban sarunās par “koalīcijas paplašināšanu” viņš runā par nepieciešamību īstenot reformas veselības un izglītības nozarē, panākt valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā un risināt darbaspēka trūkuma problēmas. Piedodiet, bet kurš viņam neļāva šīs problēmas risināt jau iepriekšējos četrus gadus? Kāds briesmeklis no šausmu filmas?
Un ko nozīmē “darbaspēka trūkuma problēmas”? Acīmredzot tās pašas, par kurām gluži nesen runāja labklājības ministre Evika Siliņa (JV): “Darbaspēkam no trešajām valstīm jādod iespēja saņemt darba atļauju visā LV, ne tikai pie konkrēta darba devēja. To varam uzlabot, lai cilvēki vispār gribētu braukt uz LV. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas veido darba tirgu un uzlabo demogrāfiju.”
Pamatojoties uz šādiem principiem, Latvijā latvieši drīz kļūs par minoritāti, jo te visu piepludinās trešo valstu migranti, kuri turklāt būs tie, kuri “uzlabos demogrāfiju”. Laipni lūdzam! - saka Siliņa un Kariņš. Mums jābūt viesmīlīgiem un jāpiešķir migrantiem pilsonība, kā arī jāparāda durvis, aiz kurām zelta stieņi guļ. Un vēl mums jāpadomā par latviešu tautas ataudzi, par ko turpmāk rūpēsies Zimbabves, Džibutijas un Kongo Tautas republikas iedzimtie.
Ja pēc migrantu, piedodiet, čaklā darbaspēka ierašanās neņemsim vērā straujo noziedzības līmeņa celšanos, sevišķi - dzimumnoziegumu skaita palielināšanos, viss būs čikiniekā, jo - kā mūs iedrošina Siliņa: “Mums ir jābūt nedaudz atvērtākiem, ne tik bailīgiem.”
Un tomēr vismīļākie ir tie teksti, kas nāk no sirsnīgā premjera dvēseles dzīlēm. “Es sev jautāju - kāda ir jēga ir no mana darba. (..) No valdības vadītāja jēga ir, ka var īstenot konkrētu programmu. Bet šobrīd nevar izdarīt to, par ko esmu pārliecināts, ka tas valstij ir absolūti nepieciešams, jo par maz balsu koalīcijā,” LTV ar skumju noti skaidro Kariņš. Viņam taisnība, jautājums par sava darba jēgu ir jāuzdod ik pa laikam. Un tāda paškritika ir raksturīga tikai dižiem valstsvīriem.
Viens no dižā valstsvīra mērķiem joprojām ir “koalīcijas paplašināšana”, kuras vārdā katram būs jāatsakās no kāda portfeļa, un “manai partijai tas būtu ne mazāk sāpīgi kā citiem”, taču “esam uz to gatavi reformu ideju un mērķu labā”.
Nez kuras personālijas tad Kariņš ir gatavs ziedot reformu labā? Juceklīgo finansistu Ašeradenu? Stambulas konvencijas applīvuroto Inesi Lībiņu-Egneri, skolu likvidatori Andu Čakšu, zaļo ventilatoru entuziastu Raimondu Čudaru vai demogrāfijas speciālisti Eviku Siliņu? Edgars Rinkēvičs vairs neskaitās, nu viņš jau prezidenta amata gaidās.
Par ministru portfeļu atdošanu nav runāts. Toties ir runāts par to, ka iespējams koalīcijā iesaistīt citus partnerus, kuri - atšķirībā no pašreizējiem - piekrīt viņa redzējumam, un, “ja ir aizdambējums, var to apiet un pārvarēt šo šķērsli”.
Lūk, cik tēlaini un literāri precīzi izsakās filologs Kariņš, mazliet pafilozofējot arī par vēlētāju institūciju: “Visi saka “mani vēlētāji, mani vēlētāji”, nu man arī droši vien kaut kur ir vēlētāji, un es redzu, ka šī Saeima var īstenot plašu valstij vajadzīgu programmu.”
Nezinu, kā tur ir ar “maniem vēlētājiem”, taču jācer, ka viņi, redzot jucekli un “koalīcijas” (jaunās vai vecās, viss viens!) nespēju saskatīt ceļu, kurp jāiet valstij, vairs nekad neievēlēs Saeimā nedz “Jauno vienotību”, nedz “progresistus”, nedz citus viņiem līdzīgus īpatņus.
Jo nedz vieniem, nedz otriem nav absolūti nekāda skatījuma, nekāda plāna attiecībā uz valsts nākotni, prevalē vien tukša muldēšana. Vai tiešām nepietika ar pirmajiem četriem Kariņa valdīšanas gadiem, lai saprastu, ka nekāda valsts attīstība nenotiks? Arī tagad - pēc pusgada, kopš eksistē šī valdība, - nenotiek konkrēts darbs, lai risinātu iesūnojušās problēmas izglītībā, veselības aprūpē utt., bet gan sarunas par “koalīcijas paplašināšanu”, kas solās būt ilgas un diktas...
Reizēm uzmācas sajūta, ka atrodamies uz “Jaunā Titānika”, kam pie stūres rata atrodas pašnāvnieciski noskaņoti indivīdi. Peldam uz milzu aisberga pusi. Glābšanas laivas sacirstas dēļos, jo uz klāja ap ugunskuru dejo nozombētie, dziedādami “Ar mani atkal runā Stambulas konvencija”. Kuģa priekšgalā Kariņš, lidojumā uz aisbergu maigi pieturēdams “progresīvo” Briškenu, kvēli skatās nākotnē. Tostarp tilpnē pulciņš “Modernā kopdzīve” dauza caurumus kuģa apšuvumā, lai mēs visi ātrāk noietu pa burbuli...
