Premjers Krišjānis Kariņš (JV) maijā izdeva rīkojumu paaugstināt Valsts kancelejas direktora Jāņa Citskovska algu par 600 eiro. Tas nozīmē, ka no jūnija viņš mēnesī saņems 5600 eiro (pirms nodokļu nomaksas). Viņa amatpersonas deklarācija par 2022. gadu joprojām nav pieejama, bet zināms, ka 2021. gadā viņš algā saņēmis 62 815 eiro. Izskatās, ka valsts pārvaldes un dažādu valstij piederošu akciju sabiedrību “biezie” jau sen apsteiguši privātos mazizmēra uzņēmējus.
It kā jau nieks - kaut kādi 600 eiro, turklāt - šis paaugstinājums, kā teica finanšu ministrs Arvils Ašeradens, ir saistīts ar atlīdzību reformu valsts pārvaldē. Šis neesot kāds atsevišķs lēmums par to, ka “mums ir tagad tik labs Valsts kancelejas vadītājs, tāpēc palielinās algu”. Ašeradens to dēvē par normālu procesu, kas notiek minētās reformas ietvaros, un “tas ir mehānisks”.
Izrādās, līdzšinējā darba samaksa, pēc Ašeradena domām, galīgi neesot veicinājusi valsts sektora konkurētspēju. Strauji palielinot algas, turpina finanšu ministrs, “mēs kaut kādā veidā esam tikuši tam pāri”.
Patiešām prieks. Pirmām kārtām - par Citskovska kungu. Kovidpandēmijas gados viņš bija virtuozs zeķubikšu, bērnu apģērbu, pannu un datorpeļu nepirkšanas speciālists, nosakot idiotiskus aizliegumus tirdzniecības vietās, jo, raugi, datorpeles draudēja izplatīt kovidvīrusu, savukārt blakusplauktā dusošie kalendāri to galīgi nemaz nedarīja. Katrā ziņā - paldies par valdības vadīšanu sarežģītajā kovidlaikā.
Tāpēc, lai Citskovska kungs, nedod dievs, neaizbēgtu strādāt uz kādu privātu bodīti, viņam palielināja algu par tiem pašiem 600 eiro. Var gan pačukstēt, ka AS “Sadales tīkls” šogad meklēja jaunu valdes priekšsēdētāju, piesolot algu 10 700 eiro mēnesī. Tas tomēr ir krietni vien vairāk nekā nožēlojamie 5600 eiro. Un Citskovska kunga universālā erudīcija spēj aptvert un diriģēt ne tikai kovidpasākumus, bet arī sadales tīklus.
Tādi 600 eiro tiešām ir sīkums “priekš Dieva vaiga”. Tā, piemēram, Valsts prezidenta kanceleja (VPK) 2023. gada budžetā pieprasīja 586 117 eiro kancelejas darbinieku atalgojuma palielināšanai, kaut gan amata vietu skaits nebija mainījies: to bija 61, Valsts prezidentu ieskaitot. Arī VPK pamatojums šādam pieprasījuma bija līdzīgs kā Valsts kancelejai: “Valsts prezidenta kanceleja lēma lūgt papildu finansējumu, lai paaugstinātu atalgojumu līdz konkurētspējīgam līmenim.” Tā sacīt, “kapacitātes stiprināšanai”, jo reizēm, klausoties ierēdņu vāvas, šķiet, ka bez šīs kapacitātes Valsts prezidenta kancelejas darbinieki - tieši tāpat kā Valsts kancelejas darbinieki - drīz sāks badoties.
Interesanti, ka vislielākā vidējā atlīdzība ir Valsts prezidenta kancelejā - 4368 eiro uz 61 amata vietu, starp tām ir arī Valsts prezidenta amata vieta. Šī vidējā atlīdzība attiecas uz iestādēm, kas neatrodas ministriju pakļautībā.
Otrajā vietā ar 4332 eiro ir Augstākā tiesa, kur ir 152 amata vietas, trešā ar 4193 eiro - Valsts kanceleja.
Valsts kancelejas vidējo samaksu uz 127 amata vietām paaugstina tas, ka starp tām ir četrpadsmit ministri, Ministru prezidents un viņa parlamentārais sekretārs. KNAB vidējā samaksa ir 3953 eiro, un šī summa ir augstāka nekā ministrijās (izņemot Klimata un enerģētikas ministriju). Savukārt Saeimā, kur gandrīz katra sestā no 639 amata vietām pieder deputātam, vidējā atlīdzība ir tikai 3619 eiro. Tātad - zemāka nekā Valsts kancelejā.
Pateikt, ka valsts aparāts ir uzblīdis līdz kosmiskiem mērogiem, būtu pateikt gandrīz neko. Pieprasīt totālu revīziju, kas izvērtētu šīs pārvaldes amatus un to nepieciešamību, veicamos pienākumus un uzpūstās algas “kapacitātes stiprināšanai” - tas līdzinātos vientuļa kamieļa saucienam tuksnesī.
Jo neviens, kurš jelkādā veidā saistīts ar valsts pārvaldi, nebūs ar mieru atteikties no naudas, kas lielā mērā nokrīt no debesīm. Valsts pārvaldes naudas sile ir bez pamalēm un apmalēm, tā ir bezgalīga kā stulbums, kurpretim Visumam ir kaut kādas robežas. Tad kāpēc gan nesmelt, ja milzu karote rokā iešķiebta?
Tostarp tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem nav paveicies saņemt algas palielinājumu par 600 eiro, izmisīgi domā, ko darīt tad, kad elektrotīklu sadales tarifs, sākot no jūlija, pieaugs vairākkārt. Par to nerunā neviens ministrs, kur nu vēl gaidīt sakarīgus skaidrojumus no premjera. Viņam šobrīd svarīgāk ir “paplašināt koalīciju”, panākt Stambulas konvencijas ratifikāciju un sagatavot privatizācijai pagaidām vēl valsts īpašumā esošos uzņēmumus. Viss pārējais, kas attiecas uz tiem, kam algu nepaaugstina, valdīkļus neinteresē.
