“Mēs paužam atbalstu centieniem palielināt sabiedrības izpratni par problēmām, kas skar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu, queer un interseksuāļu (LGBTQI+) kopienu un citas kopienas Polijā, kuras saskaras ar līdzīgām problēmām,” lasāms ASV vēstniecības Polijā mājaslapā atrodamajā dokumentā.
Dokuments lasāms šeit.
Atsevišķu pasaules valstu diplomātu aprindas ar rituālās vēstules palīdzību skubina kolēģus diplomātus un augstas amatpersonas pozicionēties un paust atbalstu homoseksuālistiem. Minēto vēstuli parakstījuši daudzi vēstnieki, kopienu ģenerālsekretāri un biroju vadītāji, taču nav parakstījis Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns.
“Mēs izsakām cieņu LGBTQI+ un citu kopienu smagajam darbam Polijā un visā pasaulē, kā arī visu to cilvēku darbam, kuri cenšas nodrošināt LGBTQI+ un citu personu, kas pieder pie kopienām, kuras saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, cilvēktiesības un izbeigt diskrimināciju valstī, jo īpaši seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ. (..) Tas ir kaut kas tāds, kas ikvienam būtu jāatbalsta,” teikts vēstulē.
Šādi vispārēji saukļi acīmredzot iedvesmo dzimumnoviržu margināļus uz jauniem varoņdarbiem, tostarp uz praidiem, kas - tāpat kā šāda tipa vēstules - ir regulāra parādība. Šonedēļ arī Rīgā gaidāms šo īpatņu gājiens, un kopumā šā gada praids būšot aicinājums ikvienam atplaukt savā dažādībā un ieraudzīt dažādības skaistumu citos... Šodien, 31. maijā, norisināsies dažādībai un iekļaušanai veltītais “Dažādības un iekļaušanas forums 2023”, un to, protams, atklās Rīgas mērs Mārtiņš Staķis.
Katrs var izklaidēties, kā vien grib, taču daudz interesantāk ir papētīt, kāpēc šo teju vai obligāti parakstāmo vēstuli, kas publicēta ASV vēstniecības un konsulāta mājaslapā, tomēr nav parakstījis Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns. Sazinājos ar viņu.
“Neparakstīju šo vēstuli tāpēc, ka mūsu valdība sastāv no dažādiem politiskajiem spēkiem, kam ir dažādas ideoloģijas. Eiropas Parlamentā Nacionālās apvienības partneris ideoloģiski ir Polijas partija “Likums un taisnīgums”. Arī “Apvienotais saraksts” nav tālu no šīs ideoloģijas,” atbildēja Juris Poikāns, “un tad, kad informēju vēstules sacerētājus, ka vēstuli neparakstīšu, reakcijas nebija.”
Šī vēstule ir uzskatāma par tādu kā pārmetumu/rekomendāciju Polijai, starp rindām uzsverot to, ka Polija nav darījusi visu, lai “izbeigtu diskrimināciju - jo īpaši seksuālās orientācijas vai dzimuma identitātes dēļ”. Kā vienmēr - netiek atšifrēts, kas ir domāts ar diskrimināciju: piemēram, transvestīti nedrīkst pārvietoties pa trotuāru, bet kvīriem liegts pirkt saldējumu? Par dzimuma identitāti, protams, skaidrs: ja kāds vīrietis sevi identificē kā sievieti, viņam jāļauj apmeklēt sieviešu tualeti.
Bet ko nu par skumjo. Labāk pasmaidīsim, un man šķita, ka vēstnieks smaida, teikdams: “Mūsu pašu situācija nav ne ar ko labāka par Polijas situāciju, un būtu dīvaini, ja es gribētu pamācīt citas valsts vadību, kaut arī mēs paši neesam perfekti.” Perfekcijas “trūkums” esot Latvijas neratificētā Stambulas konvencija, un tas bija viens no argumentiem, lai vēstnieks neparakstītu šo vēstuli. Uzmācekļu atgaiņāšanai tas bija spēcīgi.
Polija savulaik ir ratificējusi Stambulas konvenciju, bet jau kopš 2020. gada tā cenšas no tās izratificēties ārā. Un tas nav vienkārši izdarāms. Vai poļi turpinās šos mēģinājumus? Jādomā, ka turpinās. Bet nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” (šī partija joprojām ir pie varas, un tā arī uzsāka deratifikācijas virzienu) pozīcijas vairs nav tik spēcīgas kā pirms dažiem gadiem, kaut arī - spriežot pēc aptauju datiem - šo partiju atbalsta ap 37% iedzīvotāju.
Vēl viens arguments, kāpēc Juris Poikāns neparakstīja faktiski pretpolisko vēstuli, bija Ukraina. “Šodienas apstākļos poļi dara tik daudz Ukrainas atbalstam, ka man roka necēlās parakstīt šo vēstuli,” saka Poikāns. Diemžēl “roka cēlās” dažādu valstu vēstniekiem, kuriem acīmredzot bija bažas, ka viņiem varētu pārmest nedraudzīgu attieksmi pret apspiestajiem un diskriminētajiem varavīksnes īpatņiem.
Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns atzina, ka viņš šajā vēstules neparakstīšanas jautājumā ir uzņēmies “zināmu atbildību”. Iespējams, tad, kad mainīsies laiki, valdības un prezidenti, viņam to pieminēs. Un ne jau ar labiem vārdiem.
Jāpiekrīt: sevī ir jāatrod spēks un pamatojums, lai atteiktos parakstīt to, ko paraksta LGBT propagandas nozombēts vairākums. Ja tas nebūtu draudīgi, tad tas būtu smieklīgi.
Bet smieties vairs negribas, ja praidu atbalsta it kā neitrāla finanšu institūcija - banka (šajā gadījumā “Swedbank Latvia”), “dažādības forumā” ar “pieredzes stāstiem” piedalās “airBaltic”, savukārt
Latvijas Universitātē (!) notiek “Kvīru vēstures konference”, kas ir “starptautisks seminārs par padomju LGBTQ vēstures padziļinātu pētniecību”. Izrādās, kvīriem ir arī vēsture... Jādomā, ka tā iestiepjas akmens laikmetā, jo citādi jau nebūtu vērts to atcerēties.
Protams, būtu labi, ja šie kvīri, tranši un citi meža dīvainīši “atplauktu” tikai vienreiz gadā, taču nepatīkamākais ir tas, ka viņu uzmācība jau kļūst ikdienišķa. Tāpēc jo vērtīgāki ir tādi cilvēki kā Juris Poikāns, kurš uzdrošinājās neparakstīt LGBTHVZ atbalsta vēstuli. Tā bija atzīstama drosme.
