Cilvēki, uz pleciem uzklājuši Latvijas karogu, uz sejas uzkrāsojuši karoga siluetu, savu auto durvīs sastiprinājuši karogus – šī straume plūst uz Brīvības pieminekļa pusi. Ļaudis, kuri nepazīst cits citu, sveicinās un smaida, gaiss pārpilns pavasara un prieka. Mēs dodamies uz Rīgas sirdi, kur tiksimies ar Latvijas valstsvienības hokejistiem, kuri tūlīt atlidos no Tamperes, atvedot līdzi bronzas uzvaru, kas patiesībā ir zelta vērtē.
Jau stundu pirms pasākuma viss Brīvības laukums ir cilvēku pilns, un ļaudis meklē apstāšanās vietu Bastejkalnā, Vaļņu ielā un Operas parkā. Skanot optimistiskai latviešu mūzikai, ļaudis kustina pagurstošos locekļus, jo - stāvēts jau ilgi, un būs jāstāv vēl tikpat ilgi. Bet vēlme izjust kopības gaisotni un vaigā ieraudzīt mūsu dzelzsgriezējus - tā neatkāpjas.
Zemā lidojumā pāri Rīgai pārlaižas sarkanbaltsarkanā lidmašīna, un, kaut arī mēs katrs saprotam, ka lidmašīnas pasažieri - mūsu hokejisti - neredz ikkatru no mums atsevišķi, vien cilvēku jūru, katrs tās piliens tomēr māj ar roku lidaparātam.
Tā Rīgā nav sagaidīts neviens un nekad. Desmitiem tūkstošu sajūsminātu cilvēku, kurus vada prieks, lepnums, patriotisms. Tiklīdz no skandām plūst kāds labi zināms “gabals”, cilvēki dzied līdzi, dejo, apskaujas. Kāds, mēģinādams pārvietoties pūlī, kas ir siļķu mucas konsistencē, uzkāpj citam uz kājas - nav pārmetumu, nav īgnuma. Jo valda izpratne un vienots skats uz notiekošo: mūsu ir daudz, un uzvara mums viena.
Klausos sarunas. Kāds tētis, piekļāvis puiku, kam varbūt seši gadiņi, saka: “Tad, kad atnāks hokejisti, es tevi pacelšu uz pleciem, labi?” Mazais, priecīgi smiedams, saka: “Es arī būšu kohejists!” Kāds jauns pārītis, apsēdušies parka zālītē, apspriež “bildi”: “Būtu es zinājis, ka tik daudz cilvēku atnāks... Mums vajadzēja nākt vēl stundu agrāk.” “Nākamgad būsim gudrāki,” attrauc meitene.
“Ņeverojatno,” iesāk kāds puisis, “i eto oņi toļko hokejistov vstrečajut.” (Neticami, un viņi tikai hokejistus sagaida - krievu val.) Domāju - kāpēc “tikai”? Ko gan mēs vēl šādā veidā varētu sagaidīt? Kurš gan vēl būtu spējis tik pārliecinoši pierādīt latviešu spēju koncentrēties, vienoties kopīgā mērķa sasniegšanā? Turklāt - ja sporta arēnas skatītāju rindu piepildījuma lauvastiesa ir latviešu fani? Nekas cits neatlika kā vien uzvarēt.
Mazliet vēlāk krievu puisis jau sāk fanot gan par paša klātesmi šajā lieliskajā notikuma, gan par hokejistiem, gan par ļaužu sajūsmu. Un ticu, ka viņš vairs neteiks - “oņi” (viņi), tā vietā liekot citu vārdu: “mi” (mēs). Katrā ziņā viņa ģimenīte nostāv parkā visu pasākuma laiku, bet mazā meitene, kas bija ar viņiem, dzied līdzi gandrīz visām latviešu dziesmām.
Ovācijas, ierodoties hokejistiem, ir grandiozas. Un atkal pārdomas. Kāpēc tieši hokejs, nevis, piemēram, daiļlēkšana vai vingrojumi uz baļķa (nekā personīga, protams, visi sporta veidi ir cienījami)?
Pamatojumi, protams, būtu daudzi un nopietni, tomēr hokejs, manuprāt, iemieso vīrišķību un spēku (vīrietim ir jābūt vīrišķīgam!), mērķtiecību un gudrību spēles kombinācijās, prasmi sadarboties ar komandas biedriem. Un vēl - šis komandas spēks balstās ne tikai prasmē saspēlēties, tam saknes ieaugušas patriotismā, savas Latvijas un ģimenes mīlestībā. Ne velti visi skandē: “Latvija, Latvija!” Mūsu asarās, mūsu priekā un mūsu uzvarā ir Latvija. Visur.
Dažas atziņas, kas jāņem vērā visiem:
1) šādos pasākumos ne vienmēr uz tribīni jātraucas amatpersonām, lai arī ko teiktu amatpersonu “pīār” speciālisti, jo visbiežāk tas izskatās nepiemēroti;
2) savus mīļdzīvnieciņus labāk atstāt mājās: kāds mazs, brūns sunītis bija norāvies no saites un izmisumā skraidīja, meklēdams saimniekus; nepaspēju notvert - viņš burtiski izšķīda pūlī; ceru, ka saimnieki tomēr atradās;
3) kad skan valsts himna, cepure, vīrieši, ir jānoņem, bet telefonsarunas jāpārtrauc: tā ir elementāra cieņa.
