Mūsu hokeja dzelzsgriezēju bronza patiesībā ir zelts

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Šis bija brīdis, kad raudāja visi, kuri prot raudāt. No prieka raudāja. Līdzjutēji Tamperē un Rīgā, un Makašānos, un citur. Krodzinieki Rīgas krogos. Pārdevējas mazajā Valteru veikaliņā. Vilciena gaidītāji stacijā. Ceļa gājēji un picu cepēji. Visi!

Harija Vītoliņa vadītā hokeja komanda papildlaikā ar 4:3 pieveica ASV izlasi. Latvija mūsu komandu sagaidīs ar sauli! Mūsu dzelzs vīrus, kuru bronza patiesībā ir zelts.

Ne velti, kad latviešiem tika pasniegtas medaļas, fonā skanēja „Līvu” slavenais „Dzelzsgriezējs”. Un ne velti mūsu līdzjutējus, kuri divas dienas piesātināja Tamperi, nodēvēja par „sarkanvīna komandas trakajiem velniem”. Kā tur bija Valda Grēviņa dzejolī?

Melns nezvērs rūkdams saēd dakti, Vīnsarkans zieds uz krūti spiež, Hei, vecais dzelzsgriezēj, šo nakti Šī pasaule mums jāsagriež!

Mūsējie hokejisti sagrieza ne tikai ledu, ne tikai amerikāņu komandas cerības, bet arī visu Latvijas hokeja vēsturi, kurā augstākais panākums bija astotā vieta vienā no pasaules čempionātiem. Jā, mūsu hokejisti sagrieza veco pasauli. Tās vairs nav, un ar šo neesamību jārēķinās, jo vietā ir nākuši jauni, spēcīgi, motivēti sportisti.

Apbrīnojama bija pašaizliedzība, ar kādu latviešu hokejisti cīnījās par ripu. Pirmajās 20 minūtēs mūsējie cieta no amerikāņu rupjiem spēka paņēmieniem: no tuvas distances trāpot ar ripu pa seju, cieta Jānis Jaks, lūpa tika sašūta, Jaks atgriezās laukumā. Cieta arī Kārlis Čukste. Bet arī viņš atgriezās laukumā.

Otrajā trešdaļā uz ledus bija jūtams ASV pārsvars. Tomēr vārtsargs Artūrs Šilovs tika galā ar visiem desmit metieniem pa Latvijas izlases vārtiem. Diemžēl netika izmantots mūsu skaitliskais vairākums. Bija izcils Oskara Batņas uzbrukums, taču metiena brīdī salūza uzbrucēja nūja...

Kad trešajā trešdaļā amerikāņi izvirzījās vadībā, vienā mirklī pazuda cerības. Un tomēr! Kaut kas notika ar mūsējiem: labā nozīmē notika. Visi savācās, notika spēcīga ofensīva, un Kristiāns Rubīns no zilās līnijas iemeta ripu amerikāņu vārtos.

Tieši šis divdesmitpiecgadīgais sportists kļuva par bronzas mača varoni: kad papildlaikā Kaspars Daugaviņš ieveda ripu uzbrukuma zonā un meta, ripa atlēca pie Kristiāna Rubīna. Viņam atlika to triekt pāri vārtsarga plecam. Tā tika izkalta mūsu vēsturiskā uzvara.

Par mūsu dzelzsgriezējiem ir jāsaka paldies - pirmām kārtām, - viņu ģimenēm, kas iemācīja nepadoties un nežēlot sevi, būt līdzsvarotiem un savāktiem, būt pašaizliedzīgiem un drosmīgiem. Un, manuprāt, hokejā ir līdzīgi kā mūzikā: ir jādzird un jāsaprot, ko tev saka tavas komandas (orķestra, ansambļa, rokgrupas) biedrs. Tā ir saprašanās, kāda iespējama tikai īstā, neliekuļotu attiecību spēcinātā komandā.

Tāpēc esmu pārliecināta: kad, pasniedzot medaļas mūsu puišiem, skanēja brīnišķīgā „Līvu” dziesma, arī Aivars Brīze, „Līvu” vienīgais Dzelzsgriezējs, bija kopā ar mums. Viņš šo uzvaru vēroja no debesīm. Un priecājās par bronzu, kas patiesībā ir zelts. Latvijas patiesais zelts, kura vērtība jāatbalso ne tikai sporta uzvarās vien, šim zeltam jākļūst par stimulu mums katram, lai mēs veidotu labāku Latviju.

Komentāri

Tiesībsarga birojs laika gaitā ir izaudzis un izpleties, uzņemoties daudzas funkcijas – cilvēktiesību aizstāvēšanu, diskriminācijas novēršanu, labas pārvaldības sekmēšanu. Tiesībsarga birojam ir prāvs štats, virkne struktūrvienību, kurās tiek maksātas prāvas algas, un arī paša tiesībsarga darbs ir labi apmaksāts – pagājušajā gadā tagad jau bijušais tiesībsargs Juris Jansons atalgojumā saņēma 91 419 eiro. Saskaņā ar šā gada budžeta plānu Tiesībsarga birojs tērēs 3,39 miljonus eiro, bet nākamajā gadā paredzēts vēl vairāk – 3,6 miljoni eiro.

Svarīgākais