Rīgas dome vēl nav pieņēmusi lēmumu par vairāku ielu pārdēvēšanu, arī domes koalīcijā nav vienprātības. “Uz strīpas” ir Gogoļa, Turgeņeva un Puškina vārdā nosaukto ielu pārdēvēšana. Par Maskavas ielas pārdēvēšanu gan nedzird runājam. Bet palūkosimies uz Nikolaju Gogoli. Uz rakstnieku, kura nacionālo un literāro piederību joprojām kā savējo grib pierādīt gan krievi, gan ukraiņi.
Nikolajs Gogolis, īstajā vārdā - Mikola Hohoļs, dzimis 1809. gadā Poltavas guberņas Soročincu ciemā (Ukrainas teritorija) senā ukraiņu kazaku Hohoļu-Janovsku ģimenē. Tātad pirmām kārtām - Nikolajs Gogolis bija ukrainis.
Tā kā aizpagājušā gadsimta Poltavas guberņa ietilpa Krievijas impērijā, jaunais Mikola pamatizglītību apguva krievu valodā. Vēlāk, jau kļuvis par literātu, viņš savus darbus rakstīja krieviski, taču konsekventi attēloja tieši ukraiņu tautas dzīvi, izmantoja ukraiņu valodu un folkloras tēlus, tāpēc tika un joprojām tiek uzskatīts par ukraiņu rakstnieku.
Nikolaja Gogoļa slavenākie darbi ir romāns “Mirušās dvēseles”, luga “Revidents” un stāsts “Šinelis” - viņa rokraksts šajos darbos ir satīra un ironija par notikumiem Krievijas impērijā. Bet slavas ceļu viņš sāka ar stāstu krājumu “Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā” (1830), kur izmantoja ukraiņu folkloru un fantastikas elementus.
Krievijā Gogolis uzturējās salīdzinoši nelielu savas dzīves laiku, bet, ceļodams pa Eiropu (no 1836. līdz 1848. gadam), uzrakstīja jau minētos savus slavenākos darbus, pirms tam - arī garstāstu krājumu “Mirgoroda”, kurā bija ievietots gan romantizēts stāsts par ukraiņu tautas varoni Tarasu Buļbu, gan slavenais šausmu gabals “Vijs”, pēc kura motīviem padomju kinodarboņi 1967. gadā uzņēma pirmo padomju “šausmeni”.
Atgriezies Krievijas impērijā, Nikolajs iegrima reliģiskajā misticismā un noliedza visu savu literāro darbību. Nikolajs Gogolis nomira 42 gadu vecumā.
Tad, kad Gogolis atgriezās impērijā, viņš dažādu sakritību dēļ nonāca reliģiskā sektā, kas intensīvi gaidīja pasaules galu. Lai to sagaidītu godam, viņš 1848. gadā kopā ar citiem dīvaiņiem aizceļoja uz Tālajiem Austrumiem. Tā kā “gals” nepienāca, viņš - bez naudas un bez cerībām - atgriezās mājās, un viņa dzīve kļuva aizvien bezjēdzīgāka. Tuvinieki saskatīja dažādas dīvainības viņa uzvedībā un nolēma pakļaut viņu piespiedu ārstēšanai... Pirms ievietošanas slimnīcā rakstnieks izturējies gluži saprātīgi, ja neskaita viņa nemitīgo pātarošanu: “Tikai neapglabājiet mani!” Nākamajā dienā Nikolajs Gogolis nomira. Viņu apglabāja netālajā klostera kapsētā.
1931. gadā, kad padomju vara likvidēja klostera kapsētu, ar īpašu Lazara Kaganoviča* pavēli šajā kapsētā apglabātās slavenības pārvietoja uz Novodevičjes kapsētu. Pārapbedīšanas laikā tika konstatēts, ka Gogoļa zārks no iekšpuses esot bijis intensīvi saskrāpēts, un to apliecinot oficiāls NKVD darbinieku ekspertīzes akts. Proti: ir saskatāmas astoņas dziļu skrāpējumu pēdas, kas radušās, visticamāk, ar nagiem skrāpējot zārka vāku... Turklāt zārkā ievietotais ķermenis bija “pazaudējis” galvu...
Bet par šiem faktiem (vai “faktiem”) vēl diskutē visu paaudžu mistiķi, jo oficiālais NKVD dokuments tā arī nav atrasts. Varbūt to slēpj Krievijas arhīvi. Taču varbūt tā ir viena no teikām, kas piemērota Gogoļa paša misticismam. Un iespējams arī, ka krievu puse, uzturot Gogoļa mūža mistifikāciju, šādā veidā mēģināja viņu paturēt “savā dārziņā”.
Šādi kultūras kari starp Ukrainu un Krieviju notiek ne jau pirmo reizi. Mihails Bulgakovs, slavenā romāna “Meistars un Margarita” autors, nesen tika nosaukts par trešo nozīmīgāko ukraiņu literātu. Jā, viņš ir dzimis Kijivā, un savu pirmo romānu - “Baltā gvarde” - viņš rakstīja par Kijivu. Taču viņš bija krievs un savu etnisko izcelsmi nekad nenoliedza.
Savukārt Nikolajs Gogolis bija ukrainis. Un visa viņa daiļrade - ukrainiska. Protams, mainot ielu nosaukumus Rīgā un Latvijā, pārdēvētāji var piemirst to, ka Gogolis bija ukrainis, turklāt - piebilstot, ka Gogolim nav nekāda sakara ar Latviju.
Nav gan, tā ir tiesa. Toties mums ir sakars ar Ukrainu, turklāt - visciešākais. Tāpēc vajadzētu atcerēties, ka ukraiņi, kuri pilnīgi pamatoti uzskata Gogoli par savējo - gan etniski, gan literāri -, varētu nesaprast, kāpēc Rīgas domnieki tā cīnās par Gogoļa ielas pārdēvēšanu...
Ak, jā. Vēl viens aspekts, kas tiek tiražēts bez aiztures: Nikolajs Gogolis gana ilgi dzīvoja Krievijā, tāpēc ir morāli svītrojams, tāpēc arī - nav ukrainis. Tāpēc arī - jāpārdēvē iela. Tad nāksies atgādināt par dažiem latvju dižgariem.
Lūk, Krišjānis Barons, latviešu Dainu tēvs (starp citu, Dainu skapis tika izgatavots Maskavā), latviskās pašapziņas modinātājs, pirmais latviešu bibliogrāfs un enciklopēdists, kurš apkopoja latviešu tautasdziesmas un publicēja krājumā “Latvju dainas”. 1861. gadā Juris Alunāns uzaicināja Krišjāni Baronu uz Pēterburgu, lai viņš kļūtu par kolēģi jauna latviešu laikraksta - “Pēterburgas Avīzes” - izdošanā. Mērķis bija: ar laikraksta saturu līdzvērtīgi nostāties blakus krievu un vācu presei, izglītot latviešus un celt viņu pašapziņu. Diemžēl tajā laikā Baltijas muižniecība un baznīca latviešus redzēja tikai kā zemnieku kārtu.
Andrejs Pumpurs 1876. gadā, ciezdams finansiālas grūtības, devās uz Krieviju un iestājās krievu armijā, piedalījās cīņās pret turkiem. Un jau tad - septiņdesmitajos gados - viņš sāka rakstīt savu slavenāko darbu - eposu “Lāčplēsis”, kas izgājis cauri gadsimtiem un nonācis pie mums kā Latvijas brīvības vēstnesis. Ar šo un citiem patriotiskiem darbiem Andrejs Pumpurs izpelnījās latviešu lasītāju cieņu.
Krišjānis Valdemārs ar rakstiem par jūrskolu veidošanas nepieciešamību pievērsa sev Krievijas valdības uzmanību kā izcils jūrniecības lietu pazinējs, tāpēc, pabeidzot Tērbatas universitāti, viņu 1858. gadā aicināja strādāt Sanktpēterburgā, kur viņš kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas laikraksta “St. Petersburgische Zeitung" redaktora palīgu un ierēdni Finanšu ministrijā. Savukārt 1864. gadā Krišjānis Valdemārs nodibināja pirmo latviešu jūrskolu Ainažos, un tā bija kā rezultāts viņa pētījumiem ekonomikā, pievēršoties jūrniecības nozarei un tās attīstīšanai Latvijā.
Tad, lūdzu, kuram no šiem vīriem kāds uzdrošināsies pārmest nelatviskumu vai vismaz nevērību pret visu latvisko? Kurš pateiks, ka viņi nav latvieši - tāpēc, ka bija laiks, kad viņi dzīvoja un strādāja Krievijā? Varbūt kancelējam “Lāčplēsi”, Latvju dainu sējumus un Ainažu jūrskolu? Bet varbūt sadedzinām Dainu skapi, jo tas izgatavots Maskavā?
Līdz absurdam var nonākt ļoti viegli, ja ir tikai revolucionārā pārliecība bez zināšanām, bez faktu un situācijas izpratnes. Tāpēc, Rīgas domnieki, labāk pieķerieties Maskavas ielas pārdēvēšanai, lieciet mierā Gogoli. Varbūt viņa zārkā galvas arī nebija, bet jums taču tā ir?
***
Lazars Kaganovičs bija Ukrainas ebreju izcelsmes PSRS plitiķis, viens no tuvākajiem Staļina līdzgaitniekiem. Boļševiku partijas biedrs kopš 1911. gada. 1922. gadā, kad Staļins kļuva par boļševiku partijas ģenerālsekretāru, Kaganovičs tika iecelts par partijas CK orgbiroja locekli un šajā amatā palika līdz 1946. gadam. Kaganovičs vairākkārt vadīja ministrijas, bija Ukrainas PSR faktiskais vadītājs. Aktīvi realizēja Staļina kolektivizācijas un industrializācijas politiku. Sevišķi aktīvs Kaganovičs bija holodomora laikā Ukrainā. Aktīvi piedalījās 1937./38. gada represijās.
