“Tas, protams, bija super emocionāli. Ja man pirms gada likās, ka izlasē jau vairāk “nevelku”, tad tagad iemest to svarīgo “golu” un beidzot pašam tikt ceturtdaļfinālā, kur ne reizi neesmu spēlējis, un mājās, pie šādām tribīnēm – labākas sajūtas laikam nav,” atzina Latvijas izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš sarunā ar portālu “sportacentrs.com”. Emocijas otrdien plūda pāri malām, un smaids sejā bija pat tiem, kam hokejs nav dzīves prioritāte.
Jo šajā uzvarā bija kaut kas maģisks: tā atraisīja nereti apātiskā, skumjā un neticīgā latvieša stingri nostiprināto kaklasaiti un parādīja, ka zem baltā pletkrekla mīt gavilējoša, patriotiska dvēsele, kura prasīties prasījās apvienoties ar citām tādām pašām dvēselēm. Sen nepieredzēts bija laužu saplūdums publiskajās spēles skatīšanās vietās, un tas, ka Latvijas hokeja valstsvienība uzvarēja šajā čempionātā līdz tam nekad nezaudējušo Šveices izlasi, bija apliecinājums kopības spēkam un ticībai.
“Lat - vi - ja! Uz - va - ra!” skandēja visi, arī tie, kuri kā tūristi bija atbraukuši vērot hokeju. Mājinieku triumfs bija fascinējošs, tas bija priekpilni “lipīgs”, ar to “saslima” katrs, kuram sirds bija īstajā vietā. Tik pozitīvus brīžus gribas piedzīvot vēl un vēl.
Tie ir tādi sportiskie “dziesmu svētki”, kuros mēs - lielais līdzjutēju koris - piepildām ar savu prieku ne tikai “Arēnu Rīga”, bet visu pilsētu un Latviju. Jo mēs, latvieši, varam, un tas ir mūsu lepnums un patriotisms - uzvara šajā ledus “kaujā”. Turklāt mēs neesam nenovīdīgi un aizklāti: mēs aicinām šajā priekā dalīties visus. Pilnīgi visus.
Pēc spēles fani nedomāja pamest savas pulcēšanās vietas, un kopā ar latviešiem priecājās gan zviedri, gan slovāki. Pat šveicieši! Acīmredzot viņus piesaistīja ne tikai gardais hokeja alus, bet arī latviešu komandas pašaizliedzība un mērķtiecība. Šveices fani, ietērpušies sarkanbaltās žaketēs, slavēja latviešu cīņas sparu un Latviju - kā izcili viesmīlīgu valsti. “Mēs esam laimīgi, ka jūs uzvarējāt, jums uzvara bija ļoti vajadzīga,” teica viens no viņiem.
Savukārt kāds latviešu jauneklis, pārņemts ar uzvaras saldmi, smaidīdams stāstīja, kā viņš lūdzis Dievu par mūsu uzvaru. “Un tad mūsējie iemeta ripu! Tas bija kaut kas neticams. Es tagad visu mūžu ticēšu Dievam,” viņš, starodams sajūsmā, apsolīja.
Kādi citi jaunieši, tīmeklī pētīdami biļešu pārdošanas tempu, secināja, ka tūlīt, tūlīt tiks izpārdotas visas biļetes uz maču Latvija - Zviedrija. “Lai Zviedrija tagad domā!” priecīgs par ceturtdien gaidāmo spēli teica kāds latviešu līdzjutējs. “Bija, protams, uztraukums, kad mēs nonācām iedzinējos ar 2 pret 3, tomēr mūsu puiši pierādīja, ka spēj uzvarēt arī šķietami bezcerīgās situācijās,” turpināja kāds cits. “Es mīlu Latvijas izlasi, es mīlu Latviju!” - šādi vārdi. “Daugaviņam bija svarīgākie vārti viņa dzīvē!” - arī šādi. “Biļetes bija dārgas, bet tās bija katra centa vērtas,” - un šādi.
Pamanīju, ka lielais vairums hokeja skatītāju bija jaunieši. Azarts, jaunība un pāri plūstošs prieks - tādi bija skatītāji. Un tieši tādi paši bija arī spēlētāji. Jaunā hokeja paaudze, ko uzaudzinājuši ne tikai treneri un skolotāji, bet arī vecāki. Vecāki, kuri savos jaunajos sportistos ielika ne tikai materiālo pamatu (un naudas izteiksmē tas noteikti bija daudz un dārgi!), bet - faktiski galvenokārt! - neatlaidību un ticību uzvarai. Un tā bija arī ģimeņu uzvara.
Vai ir šaubas par to, ka latviešu komanda spēlēja Latvijai par godu? Nē, nav. Katra uzvara - maza vai liela - tiek Latvijas godam. Gandarījums par jauniešu cīņas sparu un patriotismu šogad maijā parādījies jau divkārt: kad valsts aizsardzības dienestā pieteicās daudz vairāk jauno cilvēku, nekā bija cerēts, un tagad - hokeja čempionāta laikā. Tagad ir skaidrs, ka mēs uzvarēsim tik un tā. Jebkurā gadījumā.
